1. Kā no rindkopā minētās skrējējas piemēra var redzēt, cik svarīga ir apņēmība nepadoties?

JAU pusaudzes vecumā Mērija Dekere bija pazīstama kā pasaules klases skrējēja. Viņa tika uzskatīta par galveno pretendenti uz zelta medaļu 3000 metru distancē 1984. gada vasaras Olimpiskajās spēlēs. Tomēr šajā skrējienā viņa tā arī nesasniedza finiša līniju, jo kādā brīdī aizķērās aiz citas skrējējas kājas, paklupa un smagi krita, piezemējoties ārpus skrejceliņa. Guvusi traumu, viņa ar asarām acīs spēja atstāt stadionu tikai ar citu palīdzību. Taču Mērijas dabā nebija padoties. Jau pēc nepilna gada viņa bija atguvusi sportisko formu un 1985. gadā uzstādīja jaunu pasaules rekordu jūdzes skrējienā sievietēm.

2. Kādā ziņā patiesie kristieši piedalās sacīkstēs, un pēc kā mums šajās sacīkstēs ir jātiecas?

² Arī kristieši savā ziņā piedalās sacensībās — simboliskā skrējienā. Mums ir jāskrien tā, lai gūtu uzvaru. Šis skrējiens nav sprints, kurā uzvaras atslēga ir ātrums, un tas nav arī nesteidzīgs skrējiens ar biežiem atpūtas brīžiem. Drīzāk to var salīdzināt ar maratonu, kura dalībniekiem ir vajadzīga izturība, ja viņi grib uzvarēt. Apustulis Pāvils savā vēstulē kristiešiem, kas dzīvoja Korintā — pilsētā, kur bieži tika rīkotas sporta sacensības —, iekļāva piemēru par skrējēju, kas piedalās sacīkstēs. Viņš rakstīja: ”Vai nezināt, ka sacīkstēs visi skrējēji skrien, bet tikai viens saņem balvu? Skrieniet tā, lai jūs to iegūtu!” (1. Kor. 9:24.)

3. Kā tas ir iespējams, ka visi skrējēji var uzvarēt skrējienā pēc mūžīgas dzīves?

³ Bībelē ir lasāms aicinājums piedalīties šajā simboliskajā skrējienā. (Nolasīt 1. Korintiešiem 9:25—27.) Balva ir mūžīga dzīve — debesīs svaidītajiem kristiešiem, uz zemes pārējiem ”skrējiena” dalībniekiem. Atšķirībā no parastām sacensībām, šajā skrējienā balvu var iegūt visi, kas to uzsāk un iztur līdz galam. (Mat.  24:13.) Zaudē tikai tie, kas neskrien pēc noteikumiem vai netiek līdz finišam. Turklāt šis ir vienīgais skrējiens, kurā piedāvātā balva ir mūžīga dzīve.

4. Kāpēc skrējiens pēc mūžīgas dzīves nav viegls?

⁴ Tikt līdz finišam nav viegli. Lai to sasniegtu, ir vajadzīga pašdisciplīna un mērķtiecība. Tikai vienam ”skrējējam” ir izdevies šķērsot finiša līniju, pirms tam ne reizi nepaklūpot, — tas ir Jēzus Kristus. Bet viņa māceklis Jēkabs rakstīja, ka Kristus sekotāji ”visi bieži klūp”. (Jēk. 3:2.) Cik patiesi vārdi! Mums visiem ir savi trūkumi, un mūs ietekmē arī citu nepilnības. Var gadīties, ka mēs paklūpam, zaudējam līdzsvaru un samazinām ātrumu. Mēs varam pat pakrist, taču tad mēs pieceļamies un turpinām skrējienu. Daži pieredz tik smagu kritienu, ka viņiem ir vajadzīga palīdzība, lai pieceltos un atsāktu skrējienu pretī finišam. Tātad paklupt un krist ir iespējams, un tā var notikt gan vienu reizi, gan atkārtoti. (1. Ķēn. 8:46.)

5., 6. a) Kādā ziņā kristieši ”nekur neklūp”, un kas viņiem palīdz ”celties atkal augšā”? b) Kāpēc daži, kas ir paklupuši, tā arī nepieceļas?

⁵ Vārdus ”paklupt” un ”krist”, runājot par cilvēka garīgumu, mēdz lietot ar līdzīgu nozīmi. Bībelē šie izteicieni tiešām var nozīmēt vienu un to pašu, taču tā nav vienmēr. Piemēram, lūk, kas teikts Salamana Pamācību grāmatas 24. nodaļas 16. pantā: ”Taisnais krīt septiņas reizes un ceļas atkal augšā, bet bezdievīgie ieslīgst nelaimē [”nelaimē klups”, NW].”

⁶ Jehova nepieļaus, ka tie, kas uz viņu paļaujas, pakluptu vai pakristu tā, ka vairs nespētu atgūties garīgā ziņā. Ja pieredzam problēmas vai esam kļūdījušies, viņš palīdzēs mums ”celties atkal augšā”, lai mēs no jauna varētu viņam uzticīgi kalpot. Visiem, kas no sirds mīl Jehovu, ir ļoti patīkami to apzināties. Turpretī bezdievīgie nemaz nevēlas atkal piecelties. Šie cilvēki nemeklē Dieva svētā gara un viņa tautas palīdzību,  un arī tad, ja šādu palīdzību viņiem piedāvā, viņi to noraida. Savukārt tie, kas mīl Jehovas likumus, ”nekur neklūp” tik nopietni, ka vairs nevarētu turpināt skrējienu pēc dzīvības. (Nolasīt Psalmu 119:165.)

7., 8. Kā ir iespējams, ka cilvēks ”krīt”, tomēr nezaudē Dieva labvēlību?

⁷ Var gadīties, ka cilvēks kādas vājības dēļ ir izdarījis nelielu grēku, varbūt pat atkārtoti. Tomēr Jehova viņu joprojām uzskatīs par taisnu, ja viņš ”celsies atkal augšā”, tas ir, no sirds nožēlos savu rīcību un darīs visu, lai atsāktu uzticīgu kalpošanu. To apliecina Dieva izturēšanās pret senajiem izraēliešiem. (Jes. 41:9, 10.) Salamana Pamācību grāmatas 24. nodaļas 16. pants, kas jau tika citēts, uzsver nevis negatīvo — to, ka cilvēks ”krīt” —, bet gan to, ka ar mūsu žēlsirdīgā Dieva palīdzību viņš ”ceļas atkal augšā”. (Nolasīt Jesajas 55:7.) Pauzdami paļāvību uz mums, Dievs Jehova un Jēzus Kristus mūs laipni mudina celties. (Ps. 86:5; Jāņa 5:19.)

⁸ Ja maratonskrējējs paklūp vai nokrīt, viņam vēl ir laiks piecelties un pabeigt skrējienu, bet tas prasa rīkoties bez vilcināšanās. Skrējienā pēc mūžīgas dzīves mēs nezinām ”dienu un stundu”, kad sacensības būs galā. (Mat. 24:36.) Tomēr, jo retāk mēs klupsim, jo lielāka būs iespēja, ka mēs saglabāsim pareizo tempu, neizstāsimies no skrējiena un sekmīgi to pabeigsim. Kas būtu jāņem vērā, lai nepakluptu?

9. Kādi faktori, kas var kļūt par klupšanas iemeslu, tālāk tiks apskatīti?

⁹ Apskatīsim piecus faktorus, kas var kļūt par klupšanas iemeslu: personiskas vājības, miesas vēlmes, netaisnīgu izturēšanos no ticības biedru puses, bēdas vai vajāšanas un citu nepilnības. To darot, paturēsim prātā, ka Jehova ir ļoti pacietīgs. Ja mums gadās paklupt, viņš nesteidzas uzskatīt mūs par neuzticīgiem.

10., 11. Kāda personiska vājība piemita Dāvidam?

¹⁰ Personiskas vājības var salīdzināt ar akmeņiem, kas mētājas skrējēju ceļā. Pārdomājot notikumus ķēniņa Dāvida un apustuļa Pētera dzīvē, var pamanīt divas šādas vājības — pašsavaldības trūkumu un bailes no cilvēkiem.

¹¹ Ķēniņam Dāvidam pietrūka savaldības notikumos, kuros bija iesaistīta Batseba. Citā reizē, kad viņu bija apvainojis Nābals, Dāvids jau grasījās rīkoties pārsteidzīgi. Kā redzams, Dāvids ne vienmēr bija pietiekami savaldīgs, taču viņš neatmeta centienus darīt to, kas ir patīkams Jehovam. Ar citu cilvēku palīdzību viņam izdevās atgūt līdzsvarotu garīgu skatījumu. (1. Sam. 25:5—13, 32, 33; 2. Sam. 12:1—13.)

12. Kā Pēteris, kaut arī bija kļūdījies, spēja turpināt skrējienu?

¹² Pēteri vairākkārt pārņēma bailes no cilvēkiem, un viņš pieļāva nopietnas kļūdas, tomēr viņš palika uzticīgs Jēzum un Jehovam. Reiz viņš citu priekšā atteicās no sava Kunga, turklāt nevis vienu, bet veselas trīs reizes. (Lūk. 22:54—62.) Vēlāk Pēteris rīkojās nekristīgi, izturēdamies pret kristiešiem, kas nebija ebreji, tā, it kā tie kaut kādā ziņā būtu zemāki par apgraizītajiem kristiešiem no jūdu vidus. Apustulis Pāvils redzēja šo situāciju pareizā gaismā — draudzē nebija pieļaujams šķirot cilvēkus. Pētera attieksme bija nepareiza. Pirms Pētera izturēšanās bija nelabvēlīgi ietekmējusi brāļu saimi, Pāvils personiski aizrādīja Pēterim. (Gal. 2:11—14.) Vai Pētera pašlepnums bija tā aizskarts, ka viņš izstājās no skrējiena par dzīvību? Nē, Pēteris nopietni pārdomāja Pāvila padomu, lika to lietā un turpināja dzīvības skrējienu.

13. Kā par klupšanas iemeslu var kļūt veselības problēmas?

¹³ Dažreiz personiskas vājības ir saistītas ar veselības problēmām, kas arī var kļūt  par klupšanas akmeni. Veselības stāvokļa dēļ mums varbūt nav viegli būt aktīviem garīgā ziņā, un mēs savā simboliskajā skrējienā varam sākt grīļoties un zaudēt spēkus. Japānā kādai māsai, kas bija kristījusies pirms 17 gadiem, nopietni pasliktinājās veselība. Viņa tādā mērā ieslīga rūpēs par savu veselību, ka viņas garīgums atslāba, un pēc kāda laika šī māsa kļuva neaktīva kalpošanā. Tad viņu apmeklēja divi draudzes vecākie. Abu brāļu laipnie vārdi sniedza māsai uzmundrinājumu, un viņa atsāka iet uz sapulcēm. Viņa atceras: ”Es biju aizkustināta līdz asarām, jo brāļi mani sagaidīja ļoti sirsnīgi.” Tagad viņa no jauna piedalās garīgajā skrējienā.

14., 15. Cik izlēmīgi ir jārīkojas, kad parādās nepareizas vēlmes? Paskaidrojiet ar piemēru.

¹⁴ Daudziem par klupšanas iemeslu ir kļuvušas miesas vēlmes. Ja rodas kāds kārdinājums, mums izlēmīgi jārīkojas, lai mēs neaptraipītu savu prātu un paliktu morāli un garīgi tīri. Jēzus ieteica, tēlaini izsakoties, ”mest prom” visu, kas kļūst par iemeslu grēkam, pat ja tā ir acs vai roka. Tas noteikti attiecas uz amorālām domām un rīcību, kuru dēļ daži ir izstājušies no skrējiena. (Nolasīt Mateja 5:29, 30.)

¹⁵ Kāds brālis, kas auga kristiešu ģimenē, rakstīja, ka viņš vienmēr, kopš sevi atceras, ir cīnījies ar homoseksuālām tieksmēm. Viņš atzina: ”Man pastāvīgi bija sajūta, ka es nekur īsti neiederos.” 20 gadu vecumā viņš bija vispārējais pionieris un draudzes kalpotājs. Taču tad viņš izdarīja nopietnu pārkāpumu, saņēma aizrādījumu no Bībeles un vecākie viņam sniedza palīdzību. Tā kā viņš dedzīgi lūdza Dievu, pētīja Dieva Rakstus un centās darboties citu labā, viņam izdevās garīgā ziņā atgūties. Atskatoties uz šiem notikumiem, kas risinājās pirms daudziem gadiem, viņš saka: ”Palaikam man vēl aizvien ir šīs sajūtas, taču es tām neļauju pārņemt mani savā varā. Es esmu iemācījies, ka Jehova mūs neļauj kārdināt pāri mūsu spēkiem, tātad Dievs uzskata, ka es varu tikt ar to galā.” Šis brālis ir pārliecināts: ”Viss, kas man ir bijis jāiztur, atmaksāsies jaunajā pasaulē, un to es patiešām vēlos! Līdz tam laikam es nepārtraukšu cīnīties.” Viņš ir apņēmības pilns turpināt skrējienu.

16., 17. a) Kas palīdzēja kādam brālim, kurš uzskatīja, ka viņš ir pieredzējis netaisnību? b) Kam mums jāpievērš galvenā uzmanība, lai nekluptu?

¹⁶ Par klupšanas iemeslu var kļūt netaisnīga izturēšanās no ticības biedru puses. Francijā kāds bijušais draudzes vecākais uzskatīja, ka pret viņu ir izturējušies netaisni, un ļāvās sarūgtinājumam. Iznākums bija tāds, ka viņš pārstāja kontaktēties ar draudzi un kļuva neaktīvs. Šo brāli apmeklēja divi vecākie, kas viņu iejūtīgi uzklausīja un ļāva viņam mierīgi izstāstīt, kāds ir viņa skatījums uz notikušo. Vecākie rosināja brāli mest savu nastu uz Jehovu un uzsvēra, ka vissvarīgākais ir iepriecināt Dievu. Brāļa reakcija bija pozitīva, un drīz viņš jau atkal piedalījās simboliskajā skrējienā un aktīvi darbojās draudzē.

¹⁷ Visiem kristiešiem galvenā uzmanība jāpievērš Jēzum Kristum, kas ir iecelts par draudzes galvu, nevis nepilnīgiem cilvēkiem. Jēzus, kura acis ir ”kā uguns liesma”, uz visu raugās pareizā gaismā un līdz ar to saskata daudz vairāk nekā mēs. (Atkl. 1:13—16.) Piemēram, varbūt viņš redz, ka mums nemaz nav nodarīta netaisnība, bet mēs vienkārši kaut ko esam nepareizi uztvēruši vai pārpratuši. Jēzus parūpēsies par draudzes vajadzībām vislabākajā veidā un īstajā laikā. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka tas, kā rīkojas un kādus lēmumus pieņem citi kristieši, mums kļūtu par klupšanas akmeni.

18. Kā mēs varam pārvarēt grūtības un sarežģītas situācijas?

¹⁸ Vēl divi iespējamie klupšanas akmeņi  ir bēdas vai vajāšanas un citu draudzes locekļu nepilnības. Savā līdzībā par sējēju Jēzus norādīja, ka ”bēdas vai vajāšanas” vārda dēļ kļūs par iemeslu tam, ka daži atkritīs no ticības. Lai kāds būtu vajāšanu avots — ģimene, apkārtējie cilvēki vai valsts vara —, visspēcīgāk tās ietekmē cilvēku, kurā vārds ”neiesakņojas”, proti, kurā patiesība nav nostiprinājusies. (Mat. 13:21.) Turpretī tad, ja gādājam, lai mūsu sirds būtu taisna, valstības sēkla ļaus ticībai dziļi un pamatīgi iesakņoties mūsos. Tāpēc pārbaudījumos ir svarīgi ar lūgšanām pārdomāt to, kas ir slavējams. (Nolasīt Filipiešiem 4:6—9.) Jehovas spēkā mēs pārvarēsim grūtības un izvairīsimies no klupšanas arī sarežģītās situācijās.

19. Kā nepieļaut, lai par klupšanas akmeni kļūtu aizvainojums?

¹⁹ Diemžēl laika gaitā daži ir pievērsuši pārāk lielu uzmanību citu nepilnībām un ir izstājušies no ”skrējiena”. Par klupšanas akmeni viņiem ir kļuvušas viedokļu atšķirības sirdsapziņas jautājumos. (1. Kor. 8:12, 13.) Kā mēs rīkosimies, ja kāds mūs ir aizvainojis? Vai ļausim problēmai samilzt? Bībelē kristieši tiek aicināti pārstāt tiesāt, piedot citiem un neuzstāt uz savām tiesībām. (Lūk. 6:37.) Ja jūtamies aizskarti, būtu vērts padomāt: ”Vai es tiesāju citus pēc savas mērauklas? Vai tas, ka brāļiem ir savi trūkumi, ir pietiekams iemesls, lai es pārtrauktu skrējienu pēc dzīvības?” Mīlestība pret Jehovu stiprinās mūsu apņēmību nepieļaut, ka otra cilvēka rīcība liegtu mums šķērsot finiša līniju.

20., 21. Kāds ir jūsu mērķis skrējienā pēc dzīvības?

²⁰ Vai jūs esat apņēmušies pabeigt skrējienu? (2. Tim. 4:7, 8.) Lai tas būtu iespējams, ir jāiedziļinās Dieva Rakstos. Bībele un mūsu publikācijas sniedz vērtīgu materiālu izpētei un pārdomām, un ar to palīdzību var saskatīt iespējamos klupšanas akmeņus. Būtiski ir arī lūgt Dievam svēto garu, kas mūs var stiprināt garīgā ziņā. Paturēsim prātā: skrējienā pēc dzīvības neviens nav lemts neveiksmei tikai tāpēc, ka reizēm paklūp vai pakrīt. Vienmēr pastāv iespēja piecelties un skriet tālāk. Potenciālos klupšanas akmeņus var pat izmantot kā atspēriena punktus, jo no katra ticības pārbaudījuma var mācīties kaut ko noderīgu.

²¹ Bībelē par līdzdalību skrējienā pēc mūžīgas dzīves ir runāts kā par aktīvu darbību, nevis bezdarbību. Šo skrējienu nevar salīdzināt ar iekāpšanu autobusā, kas visus pasažierus nogādā līdz uzvarai. Distance ir jānoskrien mums pašiem. Kamēr esam ceļā, ”liels miers” no Jehovas ir kā vējš, kas pūš mums mugurā. (Ps. 119:165.) Mēs varam nešaubīties, ka viņš nepārstās mūs svētīt jau tagad, savukārt visi, kas pabeigs skrējienu, saņems nebeidzamas svētības. (Jēk. 1:12.)