Savā darbā Jūdu senatne pirmā gadsimta vēsturnieks Josefs Flāvijs piemin ”Jēkaba, par Kristu sauktā Jēzus brāļa,” nāvi. Daudzi speciālisti atzīst šo citātu par autentisku. Tomēr daļa pētnieku apšauba, vai par ticamu būtu atzīstams cits tā paša darba fragments, kurā arī ir runa par Jēzu. Lūk, šī teksta daļa, kas pazīstama kā Testimonium Flavianum (”Flāvija liecība”):

”Ap to laiku dzīvoja Jēzus, kāds gudrs cilvēks (ja viņu vispār var saukt par cilvēku, jo viņš darīja brīnumainus darbus), tādu cilvēku skolotājs, kas patiesību uzņem ar prieku. Viņš piesaistīja gan daudzus jūdus, gan arī daudzus pagānus. Viņš bija [tas] Kristus; un, kad Pilāts, paklausot dažu mūsu vadītāju prasībai, notiesāja viņu uz nāvi pie krusta, tie, kuri viņu bija mīlējuši, viņu neatstāja. Jo viņš tiem trešajā dienā parādījās dzīvs, kā jau to un vēl tūkstošiem citu brīnišķīgu lietu, kas attiecas uz viņu, iepriekš bija pasludinājuši Dieva pravieši. Un kristiešu kopiena, kas tā nosaukta viņa vārdā, pastāv vēl šodien.” (Josefs Flāvijs, Jūdu senatne, XVIII, 3, 3.)

Kopš 16. gadsimta beigām ir ritējuši karsti strīdi starp tiem, kas atzīst šo citātu par autentisku, un tiem, kas apšauba, vai Josefs Flāvijs būtu rakstījis šos vārdus. Seržs Bardē, franču vēsturnieks un klasiskās literatūras speciālists, ir mēģinājis atšķetināt šīs diskusijas pavedienus, kas četru gadsimtu laikā ir pamatīgi samudžināti. Savu pētījumu viņš publicēja grāmatā Flāvija liecība — vēsturisks pētījums ar historiogrāfiskiem apsvērumiem (Le Testimonium Flavianum—Examen historique considérations historiographiques).

Josefs Flāvijs nebija kristiešu rakstnieks. Viņš bija jūdu vēsturnieks, tāpēc par strīdus akmeni lielā mērā ir kļuvis izteiciens, ka Jēzus ir ”[tas] Kristus”. Veicis analīzi, Bardē atzina, ka šis tituls ”no visiem viedokļiem atbilst raksturīgajai grieķu valodas īpatnībai lietot [noteikto] artikulu cilvēku vārdu priekšā”. Bardē piezīmēja, ka no jūdeokristietiskā viedokļa ”ne tikai nav neiespējami, ka Josefs būtu lietojis terminu Kristus”, bet ka tā ir zīmīga detaļa, ko ”kritiķi lielākoties ir pilnīgi nepamatoti ignorējuši”.

Vai pastāv iespēja, ka tekstu vēlāk ir izpušķojis kāds viltvārdis, kas atdarinājis Josefa Flāvija stilu? Balstoties uz vēsturiskiem un tekstuāliem pierādījumiem, Bardē ir secinājis, ka šāds pakaļdarinājums būtu gandrīz vai brīnumains. Tas nozīmētu, ka ar tekstu ir strādājis kāds, kura ”atdarinātāja talantam praktiski nebūtu bijis līdzīgu visā senajā pasaulē”, citiem vārdiem sakot, cilvēks, kas būtu bijis ”tikpat josefisks kā pats Josefs”.

Kāpēc tad visi šie strīdi? Norādīdams uz problēmas būtību, Bardē rakstīja, ka ”šaubas par Testimonium — atšķirībā no vairākuma seno tekstu — pastāv vienīgi tāpēc, ka šī fragmenta autentiskums ir apstrīdēts”. Viņš piebilda, ka daudzu nostāja gadsimtu gaitā vairāk ir balstījusies uz ”apslēptiem motīviem” nekā uz deduktīvu teksta analīzi, kura diezgan pārliecinoši pamato teksta autentiskumu.

To, vai Bardē veiktā analīze ietekmēs speciālistu viedokli par ”Flāvija liecību”, rādīs laiks. Tā jau ir pārliecinājusi pazīstamo hellēniskā jūdaisma un pirmkristietības pētnieku Pjēru Žoltrēnu. Šis speciālists ilgi bija uzskatījis ”Flāvija liecību” par vēlāku iestarpinājumu un pat izsmējis tos, kas ticēja tās autentiskumam. Taču tagad viņš ir mainījis savu viedokli un atzinis, ka tas ir noticis Bardē darba ietekmē. Žoltrēns ir paziņojis, ka ”turpmāk neviens vairs nedrīkstētu runāt par Josefa ”neticamo liecību””.

Protams, Jehovas lieciniekiem ir vēl nopietnāks iemesls uzskatīt Jēzu par Kristu — tā ir pašas Bībeles liecība. (2. Tim. 3:16.)