1. a) Kā cilvēki uztver atgādinājumus, un kāpēc tā ir? b) Kā lepnums var ietekmēt cilvēka attieksmi pret padomu?

CILVĒKI ļoti dažādi uztver norādījumus. Varbūt viņi labprāt uzklausa atgādinājumu, ja to dod kāds, kam ir vara, bet negrib ne dzirdēt padomu no kolēģa vai padotā. Arī emocionālā reakcija uz aizrādījumu vai pamācību katram mēdz būt sava. Kāds var noskumt, bēdāties un izjust kaunu, bet cits — rast jaunu motivāciju, saskatīt izaugsmes un aktīvas darbības iespējas. Kāpēc pastāv šāda atšķirība? Viens faktors, kas to nosaka, ir lepnums. Augstprātīgs cilvēks nespēj skaidri spriest, noraida padomus un nepieņem vērtīgus norādījumus. (Sal. Pam. 16:18.)

2. Kāpēc patiesie kristieši augstu vērtē padomus no Dieva Rakstiem?

² Savukārt patiesie kristieši augstu vērtē noderīgus padomus, it sevišķi tādus, kas ir balstīti uz Dieva Rakstiem. Jehovas atgādinājumi ļauj iegūt izpratni, tie satur vērtīgas pamācības un palīdz izvairīties no tādiem slazdiem kā materiālisms, netikumība, narkotiku lietošana un piedzeršanās. (Sal. Pam. 20:1; 2. Kor. 7:1; 1. Tes. 4:3—5; 1. Tim. 6:6—11.) Turklāt tie, kas paklausa Dieva atgādinājumiem, izjūt patiesu sirdsprieku. (Jes. 65:14.)

3. Kādu attieksmi mums vajadzētu pārņemt no psalma sacerētāja?

³ Lai saglabātu savas dārgās attiecības ar debesu Tēvu, mums arī turpmāk dzīvē jāvadās pēc viņa gudrajiem norādījumiem. Ir lieliski, ja mums ir tāda pati attieksme kā psalma sacerētājam, kas rakstīja: ”Tavas liecības ir mans mūžīgs ieguvums, jo tās ir mans sirdsprieks.” (Ps. 119:111.) Vai mēs tāpat priecājamies par Jehovas pavēlēm, vai arī tās mums reizēm  šķiet apgrūtinošas? Pat tad, ja mums ir gadījies izjust nepatiku pret kādu padomu, kas mums tiek dots, tas nav iemesls krist izmisumā. Attīstīt nesatricināmu paļāvību uz Dieva izcilo gudrību ir iespējams. Apskatīsim trīs veidus, kā to var panākt.

4. Kas Dāvida dzīvē palika nemainīgs?

⁴ Ķēniņa Dāvida dzīvē bija daudz priecīgu un ne tik priecīgu brīžu, bet viens gan palika nemainīgs — tā bija viņa nelokāmā paļāvība uz Radītāju. Viņš paziņoja: ”Uz Tevi, Kungs, es paceļu savu dvēseli, mans Dievs, uz Tevi es ceru.” (Ps. 25:1, 2.) Kas Dāvidam palīdzēja izveidot tik stipru paļāvību uz debesu Tēvu?

5., 6. Ko no Dieva Rakstiem var uzzināt par Dāvida attiecībām ar Jehovu?

⁵ Daudzi cilvēki lūdz Dievu tikai tad, kad ir nonākuši nelaimē. Bet kā jūs justos, ja kāds jūsu draugs vai radinieks dotu par sevi ziņu vienīgi tad, kad viņam būtu vajadzīga nauda vai kāds pakalpojums? Ar laiku jūs droši vien sāktu šaubīties, vai viņš pie jums vēršas ar nesavtīgiem nolūkiem. Dāvids nebija tāds. Visu mūžu viņa attiecības ar Jehovu liecināja par viņa ticību un mīlestību pret Dievu, un tā tas bija gan labos, gan sliktos laikos. (Ps. 40:9.)

⁶ Lūk, kā Dāvids cildināja Jehovu un pateicās viņam: ”Kungs, mūsu valdniek, cik augsti godājams Tavs vārds visās zemēs! Tava varenība sniedzas debesu augstumos!” (Ps. 8:2.) Vai varat šajos vārdos sajust, cik tuvas bija Dāvida attiecības ar debesu Tēvu? Dāvids apbrīnoja Dieva varenību un godu un vēlējās vienmēr viņu slavēt. (Ps. 35:28.)

7. Ko mēs iegūstam, tuvojoties Dievam lūgšanās?

⁷ Tāpat kā Dāvidam, mums regulāri jārunā ar Jehovu, lai mums veidotos paļāvība uz viņu. Bībelē sacīts: ”Tuvojieties Dievam, un viņš tuvosies jums.” (Jēk. 4:8.) Turklāt, tuvojoties Dievam lūgšanās, mēs varam saņemt svēto garu. (Nolasīt 1. Jāņa 3:22.)

8. Kāpēc nebūtu pareizi lūgšanās atkārtot vienu un to pašu?

⁸ Vai tad, kad lūdzam Dievu, mums ir nosliece atkal un atkal atkārtot vienus un tos pašus izteicienus? Ja tā ir, tad pirms lūgšanas būtu labi kādu brīdi pārdomāt, ko mēs vēlamies teikt. Ja katru reizi, sarunājoties ar kādu draugu vai radinieku, mēs teiktu vienu un to pašu, vai šim cilvēkam tas patiktu? Iespējams, viņš pārstātu mūsos klausīties. Protams, Jehova nekad neatstās bez uzmanības lūgšanas, ko no sirds saka viņa uzticamie kalpi. Tomēr mums jāuzmanās, lai mūsu lūgšanas nekļūtu vienveidīgas.

9., 10. a) Par ko var runāt lūgšanās? b) Kas mums palīdzēs lūgt no sirds?

⁹ Pats par sevi saprotams, ka tad, ja vēlamies tuvoties Dievam, mūsu lūgšanas nedrīkst būt virspusīgas. Jo vairāk mēs stāstīsim Jehovam par to, kas mums ir uz sirds, jo tuvāki viņam kļūsim un jo vairāk viņam uzticēsimies. Bet par ko var runāt lūgšanās? Dieva Rakstos ir atbilde uz šo jautājumu: ”It visā dariet savus lūgumus zināmus Dievam lūgšanās un karstās lūgsnās līdz ar pateicību.” (Filip. 4:6.) Ir pareizi lūgt par jebko, kas skar mūsu attiecības ar Dievu un ietekmē mūsu kalpošanu.

¹⁰ Ir pamācoši domāt par vārdiem, ko ir teikuši dievbijīgi vīrieši un sievietes, kuru lūgšanas ir pierakstītas Bībelē. (1. Sam. 1:10, 11; Ap. d. 4:24—31.) Daudzas izjustas lūgšanas un dziesmas, ar kādām cilvēki ir vērsušies  pie Jehovas, ir ietvertas psalmos. Šajās lūgšanās un dziesmās atspoguļojas visplašākais emociju spektrs — no skaudrām sāpēm līdz dziļam priekam. Pārdomājot šīs Dieva kalpu lūgšanas, mēs varam padarīt saturīgāku to, ko paši sakām Jehovam.

11. Kāpēc mums jāpārdomā Dieva padomi?

¹¹ Dāvids rakstīja: ”Tā Kunga liecība ir patiesa un vientiesīgos dara gudrus.” (Ps. 19:8.) Pat ”vientiesīgs” jeb nepieredzējis cilvēks var būt gudrs, ja viņš paklausa Dieva norādījumiem. Taču starp Rakstos atrodamajiem padomiem ir tādi, kas mums dos īstu labumu tikai tad, ja tos nopietni pārdomāsim. Tikai tā ir iespējams palikt uzticīgiem Dievam, kad sastopamies ar pretestību skolā vai darbā, paklausīt Dieva norādījumiem par asins izmantošanu, saglabāt kristīgo neitralitāti un likt lietā Bībeles principus, kas skar apģērbu un ārējo izskatu. Ja saskaņosim savas domas ar Dieva viedokli par šiem jautājumiem, mēs spēsim paredzēt problēmas, un tas savukārt mums ļaus savā sirdī apņemties, kā rīkoties, rodoties nepatīkamai situācijai. Laikus visu apdomājot un sagatavojoties pārbaudījumiem, mēs varam aiztaupīt sev daudz sirdssāpju. (Sal. Pam. 15:28.)

12. Kas mums būtu jāpārdomā, lai ņemtu vērā Dieva atgādinājumus?

¹² Vai tas, kā mēs dzīvojam, gaidot Dieva solījumu piepildīšanos, liecina, ka joprojām esam garīgā nomodā? Piemēram, vai mēs patiešām ticam, ka lielā Babilona drīz tiks iznīcināta? Vai tādas nākotnē gaidāmas svētības kā mūžīga dzīve paradīzē uz zemes mums ir tikpat reālas kā tad, kad tikko par tām uzzinājām? Vai mēs esam saglabājuši dedzību kalpošanā, neļaujot personiskām interesēm ieņemt galveno vietu dzīvē? Kāda ir mūsu attieksme pret cerību uz augšāmcelšanu, Jehovas vārda svētīšanu un to, ka jātiek apstiprinātām viņa tiesībām uz augstāko varu? Vai tie vēl aizvien ir svarīgi jautājumi mūsu acīs? Šādas pārdomas mums palīdz rīkoties tā, kā ieteica psalma sacerētājs, — uzskatīt Dieva liecības jeb atgādinājumus par ”mūžīgu ieguvumu”. (Ps. 119:111.)

13. Kāpēc pirmajā gadsimtā kristiešiem ne viss bija līdz galam izprotams? Miniet piemēru.

¹³ Ne viss, kas rakstīts Bībelē, pašreiz ir līdz galam izprotams, jo vēl nav pienācis Jehovas noteiktais laiks visu atklāt. Jēzus ne reizi vien saviem apustuļiem skaidroja, ka viņam būs jācieš un jātiek nonāvētam. (Nolasīt Mateja 12:40; 16:21.) Taču apustuļi nesaprata, ko viņš grib sacīt. Viņiem tas kļuva skaidrs tikai pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanas, kad viņš materializējās cilvēka ķermenī, parādījās vairākiem mācekļiem un ”tiem palīdzēja pilnībā saprast Rakstus”. (Lūk. 24:44—46; Ap. d. 1:3.) Gluži tāpat Kristus sekotāji neizprata, ka Dieva valstība tiks nodibināta debesīs, līdz kamēr 33. gada Vasarsvētkos pār viņiem tika izliets svētais gars. (Ap. d. 1:6—8.)

14. Kā daudzi brāļi rādīja labu piemēru, kaut arī viņiem bija nepareizi priekšstati par pēdējām dienām?

¹⁴ Arī 20. gadsimta sākumā patiesajiem kristiešiem bija vairāki maldīgi priekšstati par ”pēdējām dienām”. (2. Tim. 3:1.) Piemēram, 1914. gadā daži domāja, ka pavisam drīz viņi tiks paņemti debesīs. Kad viņu cerības uzreiz nepiepildījās, viņi turpināja neatlaidīgi pētīt Rakstus, līdz saprata, ka vēl ir gaidāma vērienīga sludināšana. (Marka 13:10.) 1922. gadā Dž. Raterfords, kas tolaik organizēja  sludināšanu, paziņoja starptautiskā kongresa delegātiem, kas bija sapulcējušies Sīdarpointā (ASV): ”Lūk, Ķēniņš valda! Jūs esat viņa vēstneši. Tāpēc vēstījiet, vēstījiet, vēstījiet par Ķēniņu un viņa valstību!” Kopš tā laika raksturīga mūsdienu Jehovas kalpu iezīme ir tā, ka viņi sludina ”labo vēsti par valstību”. (Mat. 4:23; 24:14.)

15. Kāpēc ir svarīgi pārdomāt to, kā Dievs ir izturējies pret savu tautu?

¹⁵ Kad pārdomājam, cik brīnišķīgi Jehova gan senā, gan nesenā pagātnē ir izturējies pret savu tautu, aug mūsu pārliecība par viņa spēju arī nākotnē īstenot savu gribu un nodomu. Turklāt Dieva atgādinājumi mums palīdz skaidri paturēt prātā un sirdī viņa pravietojumus, kas vēl nav piepildījušies. Domājot par to visu, mēs stiprinām paļāvību uz Dieva solījumiem.

16. Kādas svētības dod tas, ka aktīvi darbojamies kalpošanā?

¹⁶ Mūsu Dievs Jehova ir Dievs, kas aktīvi darbojas. ”Kas ir tāds kā Tu? Stiprs ir tas Kungs,” rakstīts psalmos. ”Tava roka ir stipra, Tava labā roka pacelta.” (Ps. 89:9, 14.) Līdz ar to ir dabiski, ka Jehova augstu vērtē un svētī pūles, ko mēs ieguldām, darbojoties valstības labā. Viņš redz, ka viņa kalpi — gan vīrieši, gan sievietes, jauni un veci — nesēž rokas klēpī salikuši un ”neēd savu maizi slinkumā”. (Sal. Pam. 31:27.) Mēs cenšamies līdzināties savam Radītājam un esam aizņemti teokrātiskā darbībā. No visas sirds kalpojot Dievam, mēs paši izjūtam gandarījumu, savukārt Jehovam tad ir liels prieks svētīt mūsu kalpošanu. (Nolasīt Psalmu 62:13.)

17., 18. Kāpēc darbi, kuros izpaužas ticība, stiprina paļāvību uz Jehovas padomiem? Miniet piemēru.

 ¹⁷ Kā darbi, kuros izpaužas ticība, palīdz stiprināt paļāvību uz Jehovu? Padomāsim par to, kas Bībelē stāstīts par izraēliešu ieiešanu Apsolītajā zemē. Priesteriem, kas nesa līguma šķirstu, Jehova bija devis norādījumu brist iekšā Jordānas upē. Bet, kad ļaudis tuvojās upei, viņi redzēja, ka pavasara lietu dēļ tā ir pārplūdusi. Ko izraēlieši darīs? Uzcels nometni upes krastā un nedēļām ilgi gaidīs, kamēr ūdens līmenis kritīsies? Nē, ļaudis pilnībā paļāvās uz Jehovu un sekoja viņa norādījumiem. Kāds bija iznākums? Bībelē teikts: ”Kad.. priesteri.. bija iebriduši ūdenī.., tad ūdeņi, kas tecēja no augšienes, apstājās.. Un priesteri.. stāvēja sausumā Jardānas vidū, un viss Israēls gāja pāri pa sausu zemi, līdz visa tauta bija pārgājusi Jardānu.” (Joz. 3:12—17, LB-2012.) Cik iedvesmojoši bija vērot, kā mutuļojošie ūdeņi apstājas! Izraēliešu ticība Jehovam nostiprinājās, jo viņi paļāvās uz Jehovas norādījumiem.

¹⁸ Tiesa, mūsdienās Jehova savas tautas labā neveic šādus brīnumus, taču viņš joprojām svētī darbus, kuros atspoguļojas ticība. Dieva aktīvais spēks dod viņa kalpiem spēku pildīt savu uzdevumu — visā pasaulē sludināt vēsti par valstību. Jehovas izcilākais liecinieks, augšā celtais Jēzus Kristus, apliecināja saviem mācekļiem, ka viņš tos atbalstīs šajā svarīgajā darbā: ”Ejiet un gatavojiet par mācekļiem visu tautu cilvēkus.. Un es būšu ar jums ik dienas līdz pat šī laikmeta nobeigumam.” (Mat. 28:19, 20.) Daudzi Jehovas liecinieki, kas pēc dabas ir nedroši un kautrīgi, var apstiprināt, ka Dieva svētais gars viņiem ir devis drosmi sludināšanā runāt ar nepazīstamiem cilvēkiem. (Nolasīt Psalmu 119:46; 2. Korintiešiem 4:7.)

19. Kāds apliecinājums mums ir dots, lai cik ierobežoti būtu mūsu apstākļi?

¹⁹ Ir brāļi un māsas, kuru spēki slimības vai vecuma dēļ ir ļoti ierobežoti. Taču viņi var būt pārliecināti, ka ”līdzjūtības Tēvs un visa mierinājuma Dievs” saprot ikviena patiesā kristieša apstākļus. (2. Kor. 1:3.) Viņš augstu vērtē visu, ko mēs darām valstības dēļ. Mums jāpatur prātā, ka ”pasargāt savu dvēseli” mēs varam galvenokārt ar ticību Kristus izpirkuma upurim, tomēr vienlaikus mums jādara viss, kas mūsu apstākļos ir iespējams. (Ebr. 10:39.)

20., 21. Kādi ir daži veidi, kā apliecināt paļāvību uz Jehovu?

²⁰ Mēs pielūdzam Dievu, izmantojot savu laiku, spēkus un līdzekļus tik lielā mērā, cik mūsu apstākļi ļauj. Mēs ar visu savu sirdi vēlamies ”sludināt labo vēsti”. (2. Tim. 4:5.) Iespēja to darīt mums sagādā prieku, jo tā mēs palīdzam citiem ”pilnībā iepazīt patiesību”. (1. Tim. 2:4.) Godājot un cildinot diženo Dievu, Jehovu, mēs kļūstam bagāti garīgā ziņā. (Sal. Pam. 10:22.) Tā mēs arī veidojam nesaraujamas uzticības saites ar savu Radītāju. (Rom. 8:35—39.)

²¹ Kā esam noskaidrojuši, paļāvība uz Jehovas gudro vadību nerodas pati no sevis — mums tā apzināti jāveido. Tāpēc darīsim visu, lai paļautos uz Jehovu lūgšanās. Pārdomāsim, kā Jehova ir īstenojis savu gribu pagātnē un kā viņš to darīs nākotnē. Turpināsim stiprināt paļāvību uz Jehovu, aktīvi darbojoties kalpošanā. Jehovas atgādinājumi paliks mūžīgi — un tikpat ilgi varam dzīvot arī mēs!