MANS tēvs ar māti iepazinās 1919. gadā Starptautisko Bībeles pētnieku kongresā, kas tika rīkots Sīdarpointā (Ohaio štats, ASV). Tajā pašā gadā viņi apprecējās. Es piedzimu 1922. gadā, un vēl pēc diviem gadiem nāca pasaulē mans brālis Pols. Savukārt mana sieva, Greisa, piedzima 1930. gadā. Viņas vecāki, Rojs un Ruta Haueli, bija uzauguši Bībeles pētnieku ģimenē, un arī Greisas vecvecāki bija Bībeles pētnieki, turklāt viņi bija Čārlza Teiza Rasela draugi.

Mēs ar Greisu iepazināmies 1947. gadā, un 1949. gada 16. jūlijā mēs apprecējāmies. Pirms kāzām mēs godīgi izrunājām, kādi ir mūsu nākotnes plāni, un izlēmām, ka vēlamies kalpot Jehovam pilnu slodzi un tāpēc mums nebūs bērnu. 1950. gada 1. oktobrī mēs sākām kalpot par pionieriem. Nedaudz vēlāk, 1952. gadā, mani iecēla par rajona pārraugu.

Mēs abi apzinājāmies, ka mums ļoti ir vajadzīgs atbalsts, lai tiktu galā ar jauno uzdevumu. Es mācījos no pieredzējušiem brāļiem, taču es vēlējos, lai arī Greisai būtu kāds, no kā mācīties. Tāpēc es pavaicāju padomu pieredzējušam ceļojošajam pārraugam un savam draugam, Mārvinam Holīnam. Es teicu: ”Greisa ir jauna un nepieredzējusi. Vai tu varētu man ieteikt kādu kristieti, kas kādu laiku varētu ar Greisu sadarboties un viņu apmācīt?” ”Jā, manuprāt, Edna Vinkla, kas ir pieredzējusi pioniere, viņai varētu sniegt lielu atbalstu,” mans draugs atbildēja. Vēlāk Greisa par Ednu izteicās: ”Viņa man palīdzēja justies nepiespiesti, kad sludināju cilvēkiem pa mājām, un atbildēt uz iebildumiem. Es no viņas arī mācījos uzmanīgi uzklausīt, ko mājas iemītnieks saka, lai zinātu, kā vislabāk turpināt sarunu. Edna bija tieši tas cilvēks, kurš man bija vajadzīgs!”

Mēs ar Greisu kalpojām divos rajonos Aiovas štatā, un šajos rajonos bija iekļautas arī vairākas draudzes, kas atradās Minesotas un Dienviddakotas štatos. Pēc tam mani norīkoja par ceļojošo pārraugu uz Ņujorkas pirmo rajonu, kurā ietilpa  Bruklina un Kvīnsa. Mums ir neizdzēšami iespiedies prātā, cik asi mēs izjutām pieredzes trūkumu, pildot šo uzdevumu. Mūsu rajonā atradās arī Bruklinhaitsas draudze, kura pulcējās Bēteles valstības zālē un pie kuras piederēja daudzi pieredzējuši Bēteles darbinieki. Pēc tam, kad es šajā draudzē biju pateicis pirmo kalpošanas runu, pie manis pienāca brālis Neitans Nors un sacīja: ”Malkolm, tu mums devi dažus padomus, kas rosina šo to uzlabot, un tas bija vietā. Neaizmirsti: ja tu mums nespēsi palīdzēt, sniedzot laipnus padomus, tu nevarēsi būt īpaši noderīgs mūsu organizācijai. Lai tev veicas šajā svarīgajā darbā!” Pēc sapulces es to pastāstīju Greisai. Stress bija tik liels, ka vēlāk, uzkāpuši pa kāpnēm uz savu Bētelē ierādīto istabu, mēs ļāvāmies asarām.

Pēc pāris mēnešiem mēs saņēmām vēstuli, kurā bija teikts, ka mēs tiekam uzaicināti mācīties Gileādas skolas 24. grupā, kuras izlaidums būs 1955. gada februārī. Kā mēs tikām informēti, mācības šajā skolā vēl nenozīmē, ka mēs tiksim sagatavoti par misionāriem. Skola mums palīdzēs prasmīgāk veikt savus pienākumus, apmeklējot draudzes. Laiks, ko pavadījām Gileādas skolā, bija ārkārtīgi interesants, taču bija arī jāmācās pazemība.

Pēc skolas absolvēšanas mani norīkoja par apgabala pārraugu. Mūsu jaunajā apgabalā ietilpa Indiānas, Mičiganas un Ohaio štati. Mums par pārsteigumu, 1955. gada decembrī pienāca vēstule no brāļa N. Nora. Tajā bija teikts: ”Esi pilnīgi godīgs un atklāts ar mani! Dari man zināmu, vai tu esi gatavs ierasties Bētelē un palikt šeit.. vai arī tu esi gatavs kalpot ārzemēs pēc tam, kad kādu laiku būsi kalpojis Bētelē. Ja tu dod priekšroku apgabala vai rajona pārrauga darbam, es gribētu būt par to lietas kursā.” Mēs atbildējām, ka ar prieku pildīsim jebkuru uzdevumu, kuru mums uzticēs. Gandrīz nekavējoties mēs tikām uzaicināti kalpot Bētelē.

Bētelē pavadītie gadi bija ļoti aizraujoši. Manos pienākumos ietilpa braukt uz visdažādākajām vietām ASV, lai teiktu runas draudzes sapulcēs un kongresos. Man bija iespēja apmācīt daudzus jaunus brāļus, kuriem ar laiku tika uzticēti ļoti atbildīgi pienākumi Jehovas organizācijā. Beigu beigās es strādāju par N. Nora sekretāru birojā, kurā tika organizēta sludināšana visā pasaulē.

Gadi, ko es pavadīju, strādājot kalpošanas nodaļā, man ir palikuši atmiņā kā īpaši priecīgs laiks. Šeit man bija iespēja sadarboties ar Tomasu Salivanu, kas daudzus gadus bija bijis kalpošanas nodaļas pārraugs. Bet šeit kalpoja arī citi brāļi, no kuriem es daudz mācījos. Viens no viņiem bija Freds  Rasks, kura uzdevums bija apmācīt mani. Atceros, ka reiz es viņam vaicāju, kāpēc viņš tik daudz ko labo manās vēstulēs. Viņš pasmējās un izteica domu, kas man lika apzināties savu atbildību: ”Malkolm, kad tu kaut ko saki mutiski, to var pēc tam izvērst un paskaidrot sīkāk, bet, kad tu domas formulē rakstiski, īpaši tad, ja informācija nāk no mūsu nodaļas, tam ir jāizskan tik skaidri un saprotami, cik vien ir iespējams.” Pēc tam viņš sirsnīgi piebilda: ”Nezaudē drosmi! Tev veicas labi, un ar laiku būs vēl labāk.”

Arī Greisa Bētelē pildīja visdažādākos uzdevumus, piemēram, strādāja telpu uzkopšanā, gādājot par dzīvojamo istabu uzturēšanu kārtībā. Viņai patika šis darbs. Vēl aizvien gadās, ka mēs satiekam kādu brāli, kas jaunībā ir kalpojis Bētelē kopā ar mums, un viņš smaidot stāsta Greisai: ”Tu biji tā, kas man iemācīja saklāt gultu, un man tev jāsaka — mana mamma par to ir ļoti priecīga.” Manai sievai patika arī darbs žurnālu abonēšanas, korespondences un audioierakstu ražošanas nodaļā. Visi šie uzdevumi Greisai palīdzēja saprast: lai arī kādu darbu mēs veicam un lai arī kur mēs kalpojam Jehovas organizācijā, tas ir liels gods un svētība. Greisa nav mainījusi savas domas līdz pat šai dienai.

Septiņdesmito gadu vidū es sāku saprast, ka mūsu vecāki noveco un viņiem ir jāpievērš lielāka uzmanība. Galu galā mums bija jāpieņem smags lēmums. Mēs negribējām atstāt Bēteli un brāļus un māsas, ar kuriem šeit kopā kalpojām un kuri mums bija kļuvuši ļoti dārgi. Tomēr es sapratu, ka mans pienākums ir gādāt par mūsu vecākiem. Pienāca brīdis, kad mēs devāmies prom no Bēteles, cerot, ka vēlāk situācija mainīsies un mēs varēsim atgriezties.

Lai uzturētu ģimeni, es sāku pārdot apdrošināšanas polises. Es nekad neaizmirsīšu, ko man reiz teica kāds priekšnieks, kad apmācīja mani: ”Šī biznesa pamatā ir cilvēku apmeklēšana vakaros. Tad tu sastapsi viņus mājās. Nekas nav svarīgāks par to, lai tu būtu pie viņu durvīm katru vakaru.” Es uz to atbildēju: ”Esmu pārliecināts, ka jūs runājat pēc personiskās pieredzes, un es to augstu vērtēju. Tomēr man ir arī pienākumi, kas saistīti ar kalpošanu Dievam. Es nekad tos neesmu atstājis novārtā un nedarīšu to arī tagad. Dažus vakarus es varu strādāt, bet otrdienas un ceturtdienas vakaros man ir jāapmeklē ļoti svarīgas sapulces.” Jehova mani ir svētījis par to, ka es neizlaidu sapulces darba dēļ.

Mēs bijām līdzās manai mātei, kas atradās pansionātā, kad viņa 1987. gada jūlijā nomira. Vecākā medmāsa piegāja pie Greisas un teica: ”Allenas kundze, dodieties uz mājām un atpūtieties. Visi zina, ka jūs visu šo laiku bijāt šeit, lai gādātu par savu vīramāti. Jums ir pamats doties mājup ar mieru sirdī un apziņu, ka darījāt, ko varējāt.”

 1987. gada decembrī mēs uzrakstījām iesniegumus, ka atkal vēlamies kalpot Bētelē, vietā, kas bija tik dārga mūsu sirdij. Bet pēc dažām dienām Greisai tika diagnosticēts resnās zarnas vēzis. Greisai tika veikta operācija, pēc kuras viņa atguvās, un viņai paziņoja, ka vēzis ir uzveikts. Tajā laikā mēs no Bēteles saņēmām vēstuli, kurā bija ieteikts, lai mēs turpinām kalpošanu savā draudzē. Mēs bijām apņēmības pilni darīt valstības labā tik daudz, cik ir mūsu spēkos.

Pēc kāda laika man pavērās iespēja strādāt Teksasā. Mēs nolēmām, ka mums nāks par labu Teksasas siltais klimats, un tā arī izrādījās. Nu jau ir pagājuši 25 gadi, kopš mēs pārcēlāmies uz Teksasu, kur mēs esam iepazinušies ar daudziem sirsnīgiem brāļiem un māsām, kas mums ir kļuvuši par tuviem draugiem.

Greisai gadu gaitā ir nācies cīnīties ne tikai ar zarnu vēzi, bet arī ar vairogdziedzera un nesen arī ar krūts vēzi. Tomēr viņa nekad nav sūdzējusies par dzīvi. Viņa vienmēr ir sadarbojusies ar mani un cienījusi mani kā ģimenes galvu. Citi viņai bieži ir jautājuši: ”Kā jums abiem izdodas būt tik saskanīgiem un laimīgiem?” Atbildot uz šo jautājumu, Greisa min četrus iemeslus: ”Mēs esam labākie draugi. Mēs katru dienu dalāmies domās. Mums patīk katru dienu pavadīt laiku vienam ar otru. Un mēs nekad nepieļaujam, ka mēs dotos gulēt, dusmojoties uz otru.” Protams, dažreiz gadās vienam otru sāpināt, bet mēs vienmēr esam gatavi piedot un aizmirst notikušo — šāda pieeja tiešām ir iedarbīga.

Grūtībās un pārbaudījumos mēs esam guvuši vairākas svarīgas atziņas. Minēšu dažas no tām.

1. Vienmēr paļaujieties uz Jehovu un pieņemiet to, ko viņš pieļauj. Nekad nepaļaujieties uz savu gudrību. (Sal. Pam. 3:5, 6; Jer. 17:7.)

2. Meklējiet vadību Jehovas Rakstos, vienalga, par kādu jautājumu būtu runa. Ļoti svarīgi ir paklausīt Jehovam un ievērot viņa likumus. Vidusceļa nav — vai nu tu esi paklausīgs, vai ne. (Rom. 6:16; Ebr. 4:12.)

3. Vissvarīgākais dzīvē ir iegūt labu slavu Jehovas acīs. Lai jums galvenais dzīvē ir Jehovas griba, nevis materiāla labklājība. (Sal. Pam. 28:20; Sal. Māc. 7:1; Mat. 6:33, 34.)

4. Lūdziet, lai Jehova jums palīdz darīt kalpošanā tik daudz, cik vien ir iespējams. Koncentrējieties uz to, ko jūs varat paveikt, nevis uz to, ko nevarat. (Mat. 22:37; 2. Tim. 4:2.)

5. Paturiet prātā, ka nav nevienas citas organizācijas, kuru Jehova svētī un pret kuru viņš ir labvēlīgs. (Jāņa 6:68.)

Gan es, gan Greisa esam kalpojuši Jehovam jau vairāk nekā 75 gadus, un gandrīz 65 gadus mēs viņam kalpojam kā precēts pāris. Tas tik tiešām ir bijis brīnišķīgi, ka visus šos daudzos gadus mēs esam kopā kalpojuši Jehovam. Ar cerību sirdī mēs lūdzam Jehovu, lai visi mūsu brāļi un māsas pārliecinātos, cik lielu gandarījumu dzīve var sniegt tad, ja mēs paļaujamies uz viņu.