1., 2. a) Kāpēc ir svarīgi ”nepamest novārtā lūgšanas”? b) Kādus jautājumus par lūgšanām būtu noderīgi pārdomāt?

”NAKTS posms, kad ir visgrūtāk palikt nomodā, iestājas tieši pirms tam, kad uzaust jauna diena,” atzīst kāds cilvēks, kam ir nakts darba pieredze. Visticamāk, viņam piekritīs arī citi, kam jāpaliek nomodā visu nakti. Kristieši mūsdienās ir līdzīgā situācijā, jo Sātana ļaunās pasaules ilgā nakts patlaban ir sasniegusi tumšāko posmu tās vēsturē. (Rom. 13:12.) Cik bīstami būtu iemigt šajā vēlajā stundā! Tagad ir nepieciešams būt prātīgiem un atsaukties uz Bībelē lasāmo aicinājumu ”nepamest novārtā lūgšanas”. (1. Pēt. 4:7.)

² Ņemot vērā, kādā vēstures posmā mēs dzīvojam, būtu visai noderīgi pārdomāt vairākus jautājumus: kā es varu nepamest novārtā lūgšanas? Vai manas lūgšanas nav vienveidīgas, un vai tās ir neatlaidīgas? Vai man ir paradums lūgt par citiem, vai arī parasti es lūgšanās pieminu tikai savas vajadzības un vēlmes? Kā lūgšanas ir saistītas ar manu glābšanu?

3. Kādi ir daži lūgšanu veidi?

³ Vēstulē efesiešiem apustulis Pāvils minēja ”dažādas lūgšanas”. (Efes. 6:18.) Savās lūgšanās mēs droši vien bieži lūdzam, lai Jehova mums palīdzētu apmierināt mūsu vajadzības un pārvarēt grūtības. Tas, kurš ”uzklausa lūgšanas”, labprāt atbild uz mūsu lūgumiem pēc palīdzības. (Ps. 65:3.) Taču mēs nedrīkstam aizmirst arī par citiem lūgšanu veidiem — par lūgšanām, kurās tiek slavēts Dievs, par pateicības lūgšanām un karstām lūgsnām.

4. Kāpēc mums lūgšanās bieži jācildina Jehova?

⁴ Ir daudz iemeslu, kāpēc lūgšanās būtu jāiekļauj slavinājuma vārdi Jehovam. Piemēram, kad  domājam par ”Viņa lielajiem darbiem” un ”Viņa vareno godību”, mūsos rodas vēlēšanās viņu cildināt. (Nolasīt Psalmu 150:1—6.) Sešos 150. psalma pantos mēs 11 reizes tiekam mudināti slavēt Jehovu. Cita psalma sarakstītājs ar dziļu bijību pret Dievu dziedāja: ”Septiņreiz dienā es Tevi teicu par Tavas taisnības taisnajiem noteikumiem.” (Ps. 119:164.) Jehova katrā ziņā ir slavas cienīgs. Mums viņš savās lūgšanās jācildina ”septiņreiz dienā”, tas ir, ļoti bieži.

5. No kā mūs pasargā tas, ka lūgšanās iekļaujam pateicības vārdus?

⁵ Vēl viens svarīgs lūgšanu veids ir pateicības lūgšanas. Pāvils kristiešiem Filipos rakstīja: ”Ne par ko neraizējieties, bet it visā dariet savus lūgumus zināmus Dievam lūgšanās un karstās lūgsnās līdz ar pateicību.” (Filip. 4:6.) Ja lūgšanās no sirds paužam Jehovam savu pateicību, tas mūs pasargā no attieksmes, kāda daudziem ir pēdējās dienās, kad cilvēki ir ”nepateicīgi”. (2. Tim. 3:1, 2.) Pasauli ir pārņēmis nepateicības gars, un, ja neesam uzmanīgi, tas viegli var ietekmēt arī mūs. Lūgšanas, kurās pateicamies Dievam, mums ļauj justies gandarītiem un palīdz nekļūt par ”kurnētājiem, kas sūdzas par dzīvi”. (Jūd. 16.) Ģimenes galva, kas iekļauj pateicības vārdus lūgšanās, kuras viņš saka kopā ar citiem ģimenes locekļiem, rosina arī savu sievu un bērnus būt pateicīgiem.

6., 7. Kas ir karstas lūgsnas, un par ko mēs šādi varam lūgt Jehovu?

⁶ Karstas lūgsnas ir dedzīgas un izjustas lūgšanas. Par ko mēs varētu karsti lūgt Jehovu? Mēs noteikti varam lūgt viņa palīdzību, ja pieredzam vajāšanas vai ja mūsu dzīvību apdraud smaga slimība. Tādās reizēs ir gluži dabiski vērsties pie Dieva karstās lūgšanās. Bet vai tā var rīkoties tikai ļoti smagās situācijās?

⁷ Padomāsim par Jēzus lūgšanu, kas pazīstama kā tēvreize, un pievērsīsim uzmanību tam, ko viņš teica par Dieva vārdu, viņa valstību un viņa gribu. (Nolasīt Mateja 6:9, 10.) Pasaule grimst ļaunumā, un cilvēku valdības nespēj parūpēties pat par savu padoto pamatvajadzībām. Mums ir jālūdz, lai mūsu debesu Tēva vārds tiktu svētīts un lai viņa valstība atbrīvotu zemi no Sātana valdīšanas. Svarīgi ir karsti lūgt arī par to, lai Jehovas griba notiktu uz zemes, tāpat kā tas ir debesīs. Tāpēc paliksim modri un vērsīsimies pie Dieva dažādās lūgšanās!

8., 9. Kāpēc nevajadzētu tiesāt Pēteri un citus apustuļus par to, ka viņi Ģetzemanes dārzā iemiga?

⁸ Kaut arī apustulis Pēteris mudināja kristiešus ”nepamest novārtā lūgšanas”, vismaz vienu reizi viņš pats nebija veltījis lūgšanām pienācīgu uzmanību. Pēteris bija viens no tiem mācekļiem, kas aizmiga, kamēr Jēzus lūdza Dievu Ģetzemanes dārzā. Pat pēc tam, kad Jēzus šiem mācekļiem bija teicis: ”Esiet modri un lūdziet Dievu!”, viņi tā nerīkojās. (Nolasīt Mateja 26:40—45.)

⁹ Tomēr, pirms bargi tiesājam Pēteri un citus apustuļus par to, ka viņi nespēja palikt nomodā, mums būtu jāatceras, ka tā diena no viņiem bija prasījusi daudz spēku. Viņi bija gatavojuši visu Pashai un vakarā to atzīmējuši. Pēc tam Jēzus bija iedibinājis Kunga mielastu, pēc kura parauga turpmāk tika rīkots viņa nāves Atceres vakars. (1. Kor. 11:23—25.) ”Nodziedājuši slavas  dziesmas, viņi devās uz Eļļas kalnu”, mērodami ceļu pa šaurajām Jeruzālemes ielām. (Mat. 26:30, 36.) Droši vien bija jau krietni pāri pusnaktij. Arī mēs, ja tonakt būtu bijuši Ģetzemanes dārzā, iespējams, būtu iemiguši. Jēzus neko nepārmeta nogurušajiem apustuļiem, tikai ar mīlestību atzina: ”Gars gan ir apņēmīgs, bet miesa ir vāja.”

10., 11. a) Ko Pēteris iemācījās no Ģetzemanes dārzā pieredzētā? b) Kā jūs ietekmē tas, kas notika ar Pēteri?

¹⁰ Ģetzemanes dārzā pieredzētais Pēterim labi iespiedās atmiņā. Tā viņam bija sāpīga, taču vērtīga mācība. Iepriekš Jēzus bija teicis: ”Šonakt jūs visi no manis novērsīsieties.” Pēteris viņam bija atbildējis: ”Pat ja visi pārējie tevi pamestu, es gan nekad tevi nepametīšu!” Tad Jēzus atklāja, ka Pēteris trīs reizes no viņa atteiksies, bet Pēteris palika pie sava: ”Pat ja man būtu jāmirst līdz ar tevi, es no tevis neparko neatteikšos.” (Mat. 26:31—35.) Un tomēr Pēteris atteicās no Jēzus, kā jau tas bija paredzējis. Kad Pēteris to bija izdarījis pēdējo reizi, viņš, bēdu pārņemts, ”rūgti raudāja”. (Lūk. 22:60—62.)

¹¹ Pēteris pēc šiem notikumiem izdarīja pareizus secinājumus un pārvarēja savu noslieci uz pašpārliecinātību. Jādomā, to panākt viņam palīdzēja lūgšanas. Patiesībā ir zīmīgi, ka padomu ”nepamest novārtā lūgšanas” deva tieši Pēteris. Vai mēs paklausām šiem Dieva iedvesmotajiem vārdiem? Vai mēs esam neatlaidīgi lūgšanās, tā apliecinot savu paļāvību uz Jehovu? Paturēsim prātā arī apustuļa Pāvila vārdus: ”Kas domā, ka viņš stāv, lai uzmanās, ka nekrīt!” (1. Kor. 10:12.)

12. Ko var mācīties no Nehemijas?

¹² Nehemija piektajā gadsimtā pirms mūsu ēras kalpoja par dzērienu devēju persiešu valdnieka Artakserksa galmā, un no viņa var mācīties, kā dedzīgi lūgt Dievu. Vairākas dienas viņš ”nemitējās gavēt un griezties ar savām lūgšanām pie.. Dieva” par to, kā klājas ebrejiem Jeruzālemē. (Neh. 1:4.) Kad Artakserkss Nehemijam pavaicāja, kāpēc viņa seja ir noskumusi, Nehemija tūlīt ”pielūdza debesu Dievu”. (Neh. 2:2—4.) Kas notika tālāk? Jehova atbildēja uz viņa lūgšanām un ievirzīja notikumus savai tautai labvēlīgā gultnē.  (Neh. 2:5, 6.) Tas noteikti ļoti stiprināja Nehemijas ticību.

13., 14. Kā mums jārīkojas, lai mūsu ticība paliktu stipra un Sātanam neizdotos laupīt mums drosmi?

¹³ Ja mēs lūgšanās būsim tikpat neatlaidīgi kā Nehemija, mēs spēsim saglabāt stipru ticību. Sātans ir nežēlīgs un bieži uzbrūk tad, kad esam vāji. Piemēram, ja mēs cīnāmies ar kādu slimību vai ar nomāktību, mums var rasties sajūta, ka laiks, ko ik mēnesi pavadām kalpošanā, Dievam neko nenozīmē. Mūsu starpā ir tādi, ko vajā trauksmainas domas, kuras varbūt sakņojas kādreiz pieredzētos notikumos. Sātans gribētu, lai mēs sevi uzskatām par nevērtīgiem. Viņš bieži uzbrūk, izmantojot mūsu emocijas, lai šādi vājinātu mūsu ticību. Taču mūsu ticība paliks stipra, ja ”nepametīsim novārtā lūgšanas”. ”Lielais ticības vairogs” mums palīdzēs ”apdzēst visas ļaunā degošās bultas”. (Efes. 6:16.)

¹⁴ ”Nepamest novārtā lūgšanas” ir būtiski, lai mēs nezaudētu modrību un spētu rīkoties pareizi, ja pieredzam negaidītu ticības pārbaudījumu. Grūtībās un pārbaudījumos atcerēsimies Nehemijas piemēru un tūlīt pat vērsīsimies lūgšanā pie Dieva. Tikai ar Jehovas palīdzību mēs varam pretoties kārdinājumiem un izturēt ticības pārbaudījumus.

15. Kādi jautājumi, kas saistīti ar lūgšanām par citiem, mums būtu jāpārdomā?

¹⁵ Jēzus karsti lūdza par Pēteri, lai šim apustulim nezustu ticība. (Lūk. 22:32.) Uzticīgais kristietis Epafra, kas dzīvoja pirmajā gadsimtā, rīkojās tāpat  kā Jēzus un, nežēlojot pūles, lūdza par saviem brāļiem Kolosās. ”Viņš allaž visiem spēkiem lūdz par jums,” Pāvils rakstīja šiem kristiešiem, ”lai jūs galu galā būtu pilnīgi un pastāvētu stingrā pārliecībā par visu, kas ir Dieva griba.” (Kol. 4:12.) Lūk, daži jautājumi, ko mēs varētu pārdomāt: vai es neatlaidīgi lūdzu par brāļiem visā pasaulē? Cik bieži es lūgšanās pieminu ticības biedrus, kas ir cietuši kādas dabas katastrofas dēļ? Kad es pēdējo reizi lūdzu par tiem, kas pilda atbildīgus pienākumus Jehovas organizācijā? Vai es pēdējā laikā esmu lūdzis par tiem savas draudzes locekļiem, kuriem jāpieredz kādas grūtības?

16. Cik liela nozīme ir lūgšanām, ko sakām citu labā? Paskaidrojiet.

¹⁶ Lūgšanas, ko Dievam Jehovam sakām par citiem cilvēkiem, viņiem patiešām var palīdzēt. (Nolasīt 2. Korintiešiem 1:11.) Lai gan Jehova nav spiests neko darīt tikai tāpēc, ka liela daļa viņa kalpu bieži kaut ko lūdz, tomēr, atbildot uz mūsu lūgšanām, viņš neatstāj bez ievērības to, kas liekas svarīgs daudziem, un ņem vērā neviltoto un dziļo interesi, kāda mums ir citam par citu. Tāpēc mums nopietni jāizturas pret savu godpilno iespēju un reizē arī pienākumu lūgt par citiem. Tāpat kā Epafram, mums jāapliecina patiesa mīlestība un rūpes par saviem kristīgajiem brāļiem un māsām, visiem spēkiem lūdzot par viņiem. To darot, mēs paši būsim laimīgāki, jo ”lielāka laime ir dot nekā ņemt”. (Ap. d. 20:35.)

17., 18. Ko mums var dot tas, ka ”nepametam novārtā lūgšanas”?

¹⁷ Tieši pirms apgalvojuma ”Nakts drīz būs garām, tuvojas diena” Pāvils rakstīja: ”Apzin[ieties], kādā laikā dzīvojat — ka jums jau ir pienākusi stunda mosties no miega, jo tagad mūsu glābšana ir tuvāk nekā tad, kad kļuvām ticīgi.” (Rom. 13:11, 12.) Dieva apsolītā jaunā pasaule ir tuvu, un mūsu glābšana ir tuvāk, nekā mēs varbūt domājam. Mēs nedrīkstam garīgā ziņā iemigt un pieļaut, ka pasaule novērstu mūsu uzmanību un mums pietrūktu laika vienatnē runāt ar Jehovu lūgšanās. Mums jāraugās, lai mēs ”nepamestu novārtā lūgšanas”. Tad mēs spēsim dzīvot ”svēti un dievbijīgi”, gaidot Jehovas dienu. (2. Pēt. 3:11, 12.) Mūsu dzīvesveids liecinās, ka mēs esam garīgā nomodā un ka mēs tiešām ticam: tagadējās ļaunās pasaules gals ir neizbēgams. Tāpēc ”pastāvīgi lūgsim Dievu”. (1. Tes. 5:17.) Sekosim Jēzus piemēram un meklēsim iespējas būt vienatnē, lai lūgtu Dievu. Ja atvēlēsim pietiekami daudz laika personiskām lūgšanām, mēs tuvosimies Jehovam. (Jēk. 4:7, 8.) Kāda gan tā ir svētība!

¹⁸ Bībelē ir teikts: ”Dzīvodams uz zemes, Kristus ar skaļiem saucieniem un asarām raidīja karstas lūgšanas un lūgumus pie tā, kurš varēja viņu izglābt no nāves, un tika uzklausīts, jo bijās Dievu.” (Ebr. 5:7.) Jēzus vērsās pie Dieva ar karstām lūgšanām un lūgumiem un palika viņam uzticīgs līdz pat savas dzīves beigām uz zemes. Tāpēc Jehova izglāba savu mīļoto Dēlu no nāves un atalgoja viņu ar nemirstību debesīs. Arī mēs varam palikt uzticīgi savam debesu Tēvam, lai kādus kārdinājumus un pārbaudījumus mums vēl nāktos pieredzēt. Ja vien ”nepametīsim novārtā lūgšanas”, mēs iegūsim balvu — mūžīgu dzīvi.