AGRI no rīta, atverot savas mājas durvis, sieviete pamanīja pie sliekšņa noliktu nelielu sainīti. Viņa to pacēla, palūkojās visapkārt, bet iela bija tukša. Acīmredzot kāds bija nolicis sainīti pie viņas durvīm naktī. Viņa mazliet pavēra iesaiņojumu un tūlīt pat iegāja atpakaļ mājā, un aiztaisīja durvis. Viņas reakcija bija pilnīgi saprotama, jo sainītī bija aizliegta Bībeles literatūra! Turēdama to cieši rokās, viņa pie sevis lūgšanā pateicās Jehovam par vērtīgo garīgo uzturu.

Līdzīgas ainas Vācijā 20. gadsimta 30. gados bija vērojamas bieži. Pēc nacistu nākšanas pie varas 1933. gadā Jehovas liecinieku darbība lielākajā valsts daļā tika aizliegta. ”Mēs bijām pārliecināti, ka cilvēku izdoti likumi nevar liegt stāstīt citiem par Jehovu un viņa vārdu,” atcerējās Rihards Rūdolfs, kuram tagad ir vairāk nekā 100 gadi. * ”Bībeles literatūra bija būtisks palīgs gan Bībeles pētīšanā, gan sludināšanā, bet aizlieguma dēļ tā vairs nebija brīvi pieejama. Mēs prātojām, kā gan sludināšana turpināsies.” Rihards drīz uzzināja, ka viņš varēs kaut ko darīt lietas labā visai neparastā veidā. Tam bija jānotiek ”kalnu ēnā”. (Soģu 9:36.)

Ja jūs virzītos augšup pa Elbas upi, tā jūs galu galā aizvestu līdz Krkonošes grēdai (Rīzengebirgei), kas tagad veido robežu starp Čehiju un Poliju. Kaut arī šie kalni ir tikai ap 1600 metru augsti, tos dēvē par arktiskās tundras salu Eiropas viducī. Apmēram pusi gada virsotnes klāj sniega sega, kas var sasniegt 3 metru biezumu. Laika apstākļi mēdz strauji mainīties — kalnu kores pēkšņi var ietīt bieza migla, kas var pārsteigt ceļotājus.

Gadsimtu gaitā šī grēda ir veidojusi dabisku robežu starp firstistēm, zemēm un valstīm. Tā kā ģeogrāfisko īpatnību dēļ varas pārstāvjiem bija grūti kontrolēt, kas notiek šajā teritorijā, daudzi  vietējie iedzīvotāji nodarbojās ar preču kontrabandu pāri kalniem. 30. gados, kad Rīzengebirge šķīra Čehoslovākiju un Vāciju, apņēmīgi Jehovas liecinieki sāka izmantot pamestās kontrabandistu takas. Kādā nolūkā? Viņi pa šīm takām Vācijā ienesa Bībeles literatūru no vietām, kur tā bija brīvi pieejama. Viens no šiem lieciniekiem bija Rihards, kas toreiz bija jauns puisis.

”Nedēļas nogalēs mēs, apmēram septiņi jauni brāļi, ģērbušies kā ekskursanti, devāmies kalnos,” stāstīja Rihards. ”Nākot no Vācijas puses, mums bija vajadzīgas aptuveni trīs stundas, lai šķērsotu kalnu grēdu un sasniegtu Špindlerūvmlīnu, kas atradās vairāk nekā 16 kilometru attālumā čehu pusē. Tolaik tur dzīvoja daudz vāciešu. Viens no tiem bija kāds zemnieks, kas bija piekritis sadarboties ar brāļiem. Kastes ar literatūru no Prāgas pa dzelzceļu tika atsūtītas līdz netālu esošai pilsētiņai, kur šis zemnieks tās paņēma un, iekrāvis ratos, kuros viņš parasti vadāja atpūtniekus, atveda uz savu saimniecību. Kastes viņš slēpa šķūņaugšā, kur tās gaidīja kurjerus, kas tās aiznestu uz Vāciju.”

Rihards turpināja: ”Nonākuši pie šī zemnieka, mēs piekrāvām savas mugursomas, kas bija īpaši paredzētas lieliem smagumiem. Katrs no mums nesa apmēram 50 kilogramus.” Lai viņus nenotvertu, viņi ceļoja tumsas aizsegā — sāka iet, saulei rietot, un pārradās mājās pirms saullēkta. Ernsts Vīsners, kas tajā laikā Vācijā bija viens no rajona pārraugiem, minēja, kādi bija daži drošības pasākumi: ”Divi brāļi gāja pa priekšu, un, ja viņi kādu satika, viņi signalizēja, paspīdinot kabatas lukturīti. To ieraugot, brāļi, kas ar savām smagajām mugursomām gāja kādus 100 metrus aiz viņiem, aši paslēpās krūmos un tur nogaidīja, līdz atnāca abi priekšā ejošie brāļi un pateica paroli, kas tika mainīta katru nedēļu.” Taču zilās uniformās tērptā vācu policija nebija vienīgās briesmas, no kā brāļiem bija jābīstas.

”Kādu vakaru man vajadzēja strādāt ilgāk,” atcerējās Rihards, ”tāpēc es devos uz čehu pusi vēlāk  par citiem brāļiem. Bija tumšs, apkārtni klāja bieza migla, lija stindzinošs lietus, un es no aukstuma drebēju. Es apmaldījos starp kalnu priedēm un vairākas stundas nespēju atrast ceļu. Daudziem kalnā kāpējiem šādi atgadījumi ir beigušies traģiski. Tikai tad, kad rīta agrumā brāļi bija devušies atpakaļceļā, es viņus satiku.”

Apmēram trīs gadus drosmīgo brāļu grupiņa katru nedēļu devās kalnos. Ziemā viņi pārvietojās ar slēpēm. Reizēm lielākas grupas, kurās bija līdz pat 20 brāļiem, šķērsoja robežu pa dienu, izmantojot iezīmētās tūristu takas. Lai radītu iespaidu, ka viņi ir tikai parasti atpūtnieki, viņiem līdzi devās arī māsas. Dažas māsas gāja grupai pa priekšu, un, kad viņām radās aizdomas par kaut kādām briesmām, viņas, brīdinādamas pārējos, meta gaisā cepures.

Kas notika, kad kurjeri atgriezās no saviem nakts pārgājieniem? Garīgais uzturs tūlīt pat tika sūtīts tālāk. Grāmatas un žurnālus iesaiņoja tā, lai to pakas izskatītos pēc ziepju kastēm, un aizveda uz Hiršbergas dzelzceļa staciju. Tad literatūra tika sūtīta uz dažādām Vācijas malām, kur brāļi un māsas to slepeni piegādāja citiem ticības biedriem, kā bija minēts raksta sākumā. Visi literatūras piegādes ķēdes posmi bija tik cieši saistīti, ka tad, ja kaut viens no brāļiem vai māsām tiktu atklāts, tam varētu būt nopietnas sekas. Kādu dienu tas tomēr notika.

1936. gadā netālu no Berlīnes tika atklāta literatūras noliktava, kurā atrada arī trīs saiņus no nezināma sūtītāja Hiršbergā. Policijai pēc rokraksta izdevās noteikt vienu no galvenajiem locekļiem grupā, kas nodarbojās ar literatūras sūtīšanu, un viņš tika apcietināts. Drīz pēc tam policija apcietināja vēl divus brāļus, no kuriem viens bija Rihards Rūdolfs. Tā kā šie brāļi uzņēmās visu vainu, citi kādu laiku varēja turpināt kalnu pārgājienus, kas kļuva aizvien bīstamāki.

Liela daļa Bībeles literatūras, ko tolaik saņēma Jehovas liecinieki Vācijā, tika nesta mugursomās pāri Rīzengebirgei. Taču tas nebija vienīgais izmantotais ceļš. Līdz 1939. gadam, kad vācu karaspēks okupēja Čehoslovākiju, līdzīgi literatūras piegādes maršruti pastāvēja arī citviet, kur šī valsts robežojās ar Vāciju. Gar visu Vācijas robežu ar citām valstīm, piemēram, ar Franciju, Nīderlandi un Šveici, Jehovas liecinieki abās pusēs bija gatavi nopietni riskēt, lai piegādātu garīgo uzturu nacistu vajātajiem ticības biedriem.

Lielākajai daļai no mums Bībeles literatūra ir pieejama vajadzīgajā daudzumā un dažādā formātā. Neatkarīgi no tā, vai jūs saņemat jauno literatūru valstības zālē vai lejupielādējat to interneta vietnē jw.org, jūs varat padomāt par to, cik daudz darba ir ieguldīts, lai jums būtu brīvi pieejams garīgais uzturs. Varbūt nevienam nav bijis pusnaktī jāšķērso sniegotas kalnu virsotnes, bet ir pilnīgi skaidrs, ka daudzi brāļi un māsas ir nesavtīgi pūlējušies, lai grāmatas, žurnāli un cita literatūra nonāktu pie jums.