BĪBELĒ ir lasāms skaidrs norādījums vīriem: ”Ikviens no jums lai mīl savu sievu kā sevi pašu.” Tāpat tajā ir teikts: ”Sieva lai dziļi ciena vīru.” Pildot katrs savu uzdevumu laulībā, vīrs un sieva top par ”vienu miesu”. (Efes. 5:33; 1. Moz. 2:23, 24.) Ar laiku viņi aizvien vairāk pieķeras viens otram un viņu mīlestība kļūst arvien dziļāka. Kā divu blakus augošu koku saknes savijas cieši kopā, tā vīra un sievas attiecības laimīgā laulībā kļūst ciešas un nesaraujamas.

Bet, kad viens no viņiem nomirst, saites, kas dzīvē bija tik stipras, pārtrūkst. To, kurš ir zaudējis dzīvesbiedru, var pārņemt visdažādākās emocijas: sirdssāpes, vientulība un varbūt pat dusmas un vainas apziņa. Daniela * bija precējusies 58 gadus, un viņa pazina daudzus, kam bija nomiris dzīvesbiedrs. Bet, kad nomira viņas vīrs, viņa atzina: ”Es patiesībā nebiju sapratusi, ko tas nozīmē. Kamēr tu pats to nepiedzīvo, to nav iespējams saprast.”

Pēc dažu speciālistu domām, vislielākās sāpes cilvēks izjūt, kad nomirst dzīvesbiedrs, ko viņš ir mīlējis. Daudzi, kas zaudējuši vīru vai sievu, tam piekrīt. Milijas vīrs, ar ko viņa bija precējusies 25 gadus, ir miris jau pirms daudziem gadiem, taču, stāstīdama par savu dzīvi pēc vīra nāves, viņa teica: ”Es jūtos tā, it kā man vairs nebūtu rokas vai kājas.”

 Sūzanai agrāk likās, ka tās sievietes, kas gadiem sēro par vīra nāvi, skumst pārmērīgi. Tad nomira viņas vīrs, ar ko viņa bija pavadījusi laulībā 38 gadus, un, kaut gan kopš tā laika ir pagājuši vairāk nekā 20 gadi, viņa sacīja: ”Es domāju par viņu ik dienas.” Sūzana bieži raud — tik ļoti viņai trūkst vīra.

Arī Bībelē var redzēt, ka dzīvesbiedra zaudējums sagādā skaudras sāpes, kas ilgi nepāriet. Kad nomira Sāra, viņas vīrs Ābrahāms ”gāja raudāt un vaimanāt par Sāru”. (1. Moz. 23:1, 2, LB-2012.) Ābrahāms ticēja augšāmcelšanai, tomēr viņš dziļi sēroja par mīļotās sievas nāvi. (Ebr. 11:17—19.) Kad nomira Jēkaba sieva Rāhele, viņš nespēja to aizmirst un mēdza pieminēt Rāheli sarunās ar dēliem. (1. Moz. 44:27; 48:7.)

Ko var mācīties no šiem Bībelē lasāmajiem piemēriem? Dzīvesbiedra zaudējums var sāpēt vēl gadiem, un atraitņu asaras un bēdas ir nevis vājuma izpausme, bet gan pilnīgi dabiska reakcija. Viņiem vēl ilgi ir vajadzīga mūsu līdzjūtība un atbalsts.

Dzīvesbiedra nāve nenozīmē, ka cilvēks vienkārši atgriežas pie neprecēta cilvēka dzīves. Ģimenē vīrs parasti prot mierināt un uzmundrināt sievu, kad viņa ir nomākta un noraizējusies. Savukārt sieva iemācās gādāt par to, lai vīrs justos laimīgs un pārliecināts par saviem spēkiem. Ja vīrs nomirst, sieva zaudē cilvēku, kas viņu mīlēja un mierināja. Ja vīrs zaudē sievu, viņam rodas liela tukšuma sajūta: nekas nespēj aizstāt viņas maigo pieskārienu, siltos vārdus, sirsnīgo interesi un rūpes par vīru. Tāpēc cilvēkiem, kas ir zaudējuši dzīvesbiedru, reizēm ir grūti raudzīties nākotnē bez bažām. Kāds Bībeles princips viņiem var palīdzēt?

”Neraizējieties par rītdienu, jo rītdien būs citas raizes. Katrai dienai jau ir diezgan pašai savu grūtību.” (Mat. 6:34.) Kaut arī Jēzus runāja par to, kādai jābūt mūsu attieksmei pret materiālajām vajadzībām, tomēr šie vārdi daudziem ir palīdzējuši izturēt, kad viņi ir zaudējuši tuvu cilvēku. Piemēram, Čārlzs dažus mēnešus pēc sievas nāves rakstīja: ”Man joprojām ārkārtīgi pietrūkst Monikas un brīžiem liekas, ka manas sāpes kļūst tikai skaudrākas. Taču es saprotu, ka tas ir normāli un pēc kāda laika tās vairs nebūs tik asas.”

Kādu laiku Čārlzam patiešām bija jāiztur. Kā viņš to spēja? Viņš teica: ”Es centos domāt tikai par vienu, konkrēto dienu, un ar Jehovas palīdzību tas man izdevās.” Lai gan Čārlza sāpes neizgaisa vienā dienā, viņš nepieļāva, ka bēdas viņu pilnīgi pārņem savā varā. Ja jūs esat zaudējuši dzīvesbiedru, domājiet par to, kā izturēt zaudējuma sāpes konkrētajā dienā. Iespējams, nākamā diena nesīs kaut ko labu un uzmundrinošu.

Nāve nekad nav ietilpusi Jehovas nodomā — tā ir viens no ”Velna darbiem”. (1. Jāņa 3: 8; Rom. 6:23.) Sātans vēlas, lai bailes no nāves paverdzinātu cilvēkus un tiem nebūtu cerības. (Ebr. 2:14, 15.) Sātanam ir prieks, ja kādam šķiet, ka viņš vairs nekad nebūs laimīgs, pat Dieva jaunajā pasaulē ne. Tātad iemesls, kāpēc cilvēkiem jāizjūt bēdas, ko sagādā dzīvesbiedra nāve, ir Ādama grēks un Sātana viltības. (Rom. 5:12.) Jehova pilnībā labos Sātana nodarīto postu un iznīcinās tā nežēlīgo ieroci — nāvi. To vidū, kuri ir atbrīvojušies no Sātana radītajām bailēm, ir daudz tādu, kuriem ir nomiris dzīvesbiedrs.

Kad uz zemes notiks augšāmcelšana, cilvēku attiecībās noteikti daudz kas mainīsies. Vecāki, vecvecāki un tālāki priekšteči pēc augšāmcelšanas pakāpeniski tuvosies pilnībai, tāpat kā viņu bērni un bērnubērni. Vecuma sekas izzudīs. Iespējams, jaunākajām paaudzēm būs jāiemācās raudzīties uz saviem priekštečiem pilnīgi citādi nekā tagad. Šādas izmaiņas katrā ziņā nāks par labu cilvēku sabiedrībai.

Domājot par augšāmcelšanu, var rasties neskaitāmi jautājumi, piemēram: kā būs ar tiem, kam ir miruši divi dzīvesbiedri vai pat vairāki? Reiz saduceji Jēzum uzdeva jautājumu par sievieti, kurai bija miris pirmais vīrs, pēc tam otrais un tad vēl vairāki. (Lūk. 20:27—33.) Kādas pēc augšāmcelšanas būs attiecības starp  šādiem cilvēkiem? To mēs nezinām, un nav jēgas izteikt minējumus vai pārmērīgi raizēties par to, kas šobrīd nav zināms. Mums ir jāpaļaujas uz Dievu. Viens ir pilnīgi skaidrs: viss, ko Jehova nākotnē paveiks, būs labs — tāds, ko mēs varam gaidīt ar prieku, nevis ar bažām.

Viena no skaidrākajām Bībeles mācībām ir mācība par mirušo augšāmcelšanu. Bībelē ir minēti vairāki gadījumi, kad cilvēki tika piecelti no nāves, un tie garantē, ka ”visi, kas ir kapos, dzirdēs viņa [Jēzus] balsi un nāks ārā”. (Jāņa 5:28, 29.) Cilvēki bezgala priecāsies, satiekot tos, kas būs atgriezušies dzīvē. Un mēs nespējam pat iedomāties, cik laimīgi būs tie, kas būs celti augšā!

Kad miljardiem cilvēku celsies augšā, visā zemē valdīs tāda līksmība, kādas nekad iepriekš nav bijis. (Marka 5:39—42; Atkl. 20:13.) Pārdomas par šiem nākotnē gaidāmajiem brīnumainajiem notikumiem var mierināt visus, kam nāve ir laupījusi mīļus cilvēkus.

Vai kādam būs iemesls skumt, kad risināsies augšāmcelšana? Kā izriet no Bībeles, šāda iemesla nebūs. Jesajas grāmatas 25. nodaļas 8. pantā ir teikts, ka Jehova nāvi ”izdeldēs uz mūžīgiem laikiem”. Tas nozīmē, ka izzudīs nāves sagādātās sāpes, jo pravietojumā tālāk var lasīt: ”Dievs tas Kungs nožāvēs visas asaras no ļaužu vaigiem.” Ja tagad jūs māc bēdas par dzīvesbiedra zaudējumu, nākotnē, kad sāksies augšāmcelšana, jūs noteikti izjutīsiet neaprakstāmu prieku.

Neviens cilvēks līdz galam neizprot visu, ko Dievs paveiks jaunajā pasaulē. Pats Jehova ir teicis: ”Par cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir mani ceļi pār jūsu ceļiem un manas domas pār jūsu domām.” (Jes. 55:9.) Ticot Jēzus solījumam par nākotnē gaidāmo augšāmcelšanu, mums ir jāapliecina, ka paļaujamies uz Jehovu, gluži tāpat kā to darīja Ābrahāms. Tagad  galvenais ir pildīt to, ko Dievs no mums prasa, lai viņš mūs ”atzītu par cienīgiem sasniegt nākamo laikmetu”, kad varēsim satikt augšāmceltos. (Lūk. 20:35.)

Neļausimies bažām, bet stiprināsim savu cerību! No cilvēciskā viedokļa nākotne var šķist drūma, taču Jehova mums dāvā cerību uz kaut ko labu. Lai gan mēs nevaram visos sīkumos zināt, kā Jehova apmierinās ikvienu mūsu vajadzību un vēlmi, mēs varam nešaubīties, ka viņš to darīs. Apustulis Pāvils rakstīja: ”Ja cerētais ir redzams, uz to vairs nav jācer. Kurš gan cer uz to, kas jau ir redzams? Bet, ja ceram uz to, ko neredzam, mēs to ar ilgām gaidām, būdami izturīgi.” (Rom. 8:24, 25.) Stipra cerība uz Dieva solījumu piepildīšanos jums palīdzēs izturēt. Ja nezaudēsiet izturību, jūs pieredzēsiet, kā īstenojas vārdi: ”Viņš [Jehova] tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas!” Cilvēci gaida brīnišķīga nākotne, kad Jehova ”gādās ik dzīvajam, ko tas kāro” (LB-2012). (Ps. 37:4; 145:16; Lūk. 21:19.)

Neilgi pirms Jēzus nāves viņa apustuļi bija noraizējušies un nobēdājušies. Jēzus viņus mierināja, teikdams: ”Lai jūsu sirdis nav satrauktas! Ticiet Dievam un ticiet arī man.” Viņš apsolīja: ”Es neatstāšu jūs bāreņos, bet noteikti atnākšu pie jums.” (Jāņa 14:1—4, 18, 27.) Ar garu svaidītajiem Jēzus sekotājiem šie vārdi gadsimtu gaitā ir bijuši pamats cerībai un izturībai. Arī tiem, kam nāve ir laupījusi mīļus cilvēkus, nav iemesla ļauties izmisumam. Jehova un viņa Dēls viņus neatstās — par to nav nekādu šaubu!