PASKĀLS, kas uzauga trūcīgos apstākļos Kotdivuārā, ilgojās pēc labākas dzīves. Būdams amatierbokseris, viņš prātoja, kurp viņš varētu doties, lai viņam pavērtos iespēja kļūt par slavenu sportistu un nopelnīt daudz naudas. Kad viņam bija aptuveni 25 gadi, viņš nosprieda, ka Eiropa varētu būt īstā vieta. Taču, tā kā viņam nebija ceļošanai nepieciešamo dokumentu, viņš Eiropā varēja iebraukt tikai nelegāli.

1998. gadā 27 gadu vecumā Paskāls devās ceļā. Šķērsojis robežu, viņš ceļoja cauri Ganai, Togo un Beninai, līdz sasniedza Nigēras pilsētu Birninkonni. Te bija jāsākas ļoti bīstamam ceļa posmam. Lai dotos tālāk uz ziemeļiem, viņam bija jāatrod vieta kādā kravas automašīnā un jāšķērso Sahāras tuksnesis. Vēlāk, kad viņš būtu nokļuvis līdz Vidusjūrai, viņam būtu jāsameklē kāds kuģis, kas viņu varētu aizvest uz Eiropu. Tāds bija viņa plāns, bet Nigērā atgadījās kaut kas tāds, kas viņu apturēja.

Pirmkārt, Paskālam beidzās nauda. Otrkārt, viņš satika Noē, pionieri, kurš viņam sāka mācīt Bībeli. Uzzinātais viņu dziļi ietekmēja un mainīja viņa attieksmi pret dzīvi. Materiālistisku mērķu vietā stājās garīgas intereses, un 1999. gada decembrī Paskāls kristījās. Lai apliecinātu savu pateicību Jehovam, viņš 2001. gadā kļuva par pionieri. Paskāls kalpo Nigērā, turklāt tajā pašā pilsētā, kur viņš uzzināja patiesību. Ko viņš domā par savu kalpošanu? ”Tas ir pats labākais, ko dzīvē ir iespējams darīt!” viņš ar sajūsmu saka.

Līdzīgi Paskālam, daudzi ir pārliecinājušies, ka vislielāko gandarījumu dzīvē var gūt tad, ja galvenais tajā ir tiekšanās pēc garīgiem mērķiem. Lai sasniegtu šādus mērķus, daudzi ir atstājuši Eiropu un devušies uz Āfriku, lai kalpotu vietās, kur ir īpaša vajadzība pēc valstības sludinātājiem. Aptuveni 65 Jehovas liecinieki no Eiropas vecumā no 17 līdz 70 gadiem ir pārcēlušies uz četrām Rietumāfrikas valstīm: Beninu, Burkinafaso, Nigēru un Togo. * Kas viņus ir mudinājis šādi rīkoties, un kā viņiem ir veicies?

Anne Rākela no Dānijas saka: ”Mani vecāki bija kalpojuši par misionāriem Senegālā. Viņi vienmēr ar tik lielu sajūsmu stāstīja par misionāru gaitās pieredzēto, ka arī es vēlējos šādu dzīvi.” Pirms 15 gadiem, kad Annei Rākelai bija ap 20 gadu, viņa pārcēlās uz Togo, kur viņa kalpo zīmju valodas draudzē. Kā viņas pārcelšanās ietekmēja citus? Viņa saka: ”Vēlāk man Togo pievienojās arī mana jaunākā māsa un mans brālis.”

 Orels, 70 gadus vecs precēts brālis no Francijas, stāsta: ”Pirms pieciem gadiem, kad es aizgāju pensijā, man bija izvēle: dzīvot rāmu dzīvi Francijā un gaidīt, kad uz zemes tiks izveidota paradīze, vai arī darīt vairāk kalpošanā.” Orels izvēlējās otro variantu. Apmēram pirms trim gadiem viņš kopā ar sievu Albēru Fajeti devās uz Beninu. ”Tas, ka mēs izlēmām kalpot Jehovam šeit, ir pats labākais, ko mēs jebkad esam izdarījuši,” atzīst Orels. ”Turklāt, kā izrādījās,” viņš smaidot piebilst, ”daļa no mūsu sludināšanas teritorijas okeāna piekrastē izskatās gluži kā paradīze.”

Klodomīrs un viņa sieva Liziāna pārcēlās no Francijas uz Beninu pirms 16 gadiem. Sākumā viņiem ļoti pietrūka ģimenes locekļu un draugu, kas bija palikuši Francijā, un viņi baidījās, ka nespēs pielāgoties dzīvei svešā zemē. Taču viņu bažas bija veltīgas, un viņi ir pieredzējuši daudz prieka. ”Šajos 16 gados,” saka Klodomīrs, ”mums ir bijis gods palīdzēt vidēji vienam cilvēkam gadā pieņemt patiesību.”

Sebastjēns un Žoanna, dzīvesbiedri no Francijas, Beninā ieradās 2010. gadā. ”Te ir tik daudz darāmā draudzē,” bilst Sebastjēns. ”Kalpot šeit ir gandrīz tas pats, kas apmeklēt paātrinātas teokrātiskās apmācības kursus.” Kā cilvēki atsaucas uz sludināšanu? Žoanna saka: ”Cilvēki ir izslāpuši pēc patiesības. Pat tad, kad mēs vienkārši dodamies savās gaitās, cilvēki mūs aptur uz ielas, lai uzdotu jautājumus par Bībeli un palūgtu literatūru.” Kā pārcelšanās ir ietekmējusi viņu laulību? Sebastjēns atzīmē: ”Mūsu laulība ir kļuvusi stiprāka. Man ļoti patīk caurām dienām sludināt kopā ar savu sievu.”

Ēriks un viņa sieva Katija kalpo par pionieriem Beninas ziemeļos, kas nav blīvi apdzīvoti. Aptuveni pirms desmit gadiem, kad viņi dzīvoja Francijā, viņi sāka lasīt rakstus par kalpošanu vietās, kur ir lielāka nepieciešamība pēc sludinātājiem, un runāt ar pilnas slodzes kalpotājiem. Tā viņos radās vēlēšanās pārcelties, ko viņi 2005. gadā arī īstenoja. Sludinātāju skaita pieaugums, ko viņi ir varējuši vērot, ir iespaidīgs. Ēriks stāsta: ”Pirms diviem gadiem mūsu grupā Tangijetas pilsētā bija 9 sludinātāji, bet tagad mēs esam 30. Svētdienās sapulces apmeklē 50 līdz 80 cilvēki. Ir neizsakāms prieks vērot šādu izaugsmi!”

Kādas grūtības var pieredzēt tie, kas ir devušies uz vietām, kur ir liela vajadzība pēc sludinātājiem?  33 gadus vecais Benjamins ir Annes Rākelas brālis. 2000. gadā Dānijā viņš satika kādu misionāru, kas kalpoja Togo. Benjamins atceras: ”Kad es šim misionāram pateicu, ka vēlos kļūt par pionieri, viņš ieminējās: ”Tu varētu kalpot par pionieri Togo.”” Benjamins par to domāja. Viņš saka: ”Man tolaik vēl nebija pat 20 gadu, bet abas manas māsas jau kalpoja Togo. Tāpēc man bija vieglāk doties uz turieni.” Tā nu viņš mainīja savu dzīvesvietu. Tomēr bija arī kādas grūtības. Benjamins paskaidro: ”Franciski es nezināju ne vārda. Pirmais pusgads bija grūts, jo es īsti nespēju ar citiem sarunāties.” Bet ar laiku viņa valodas prasme uzlabojās. Tagad Benjamins kalpo Beninas Bētelē: nodarbojas ar literatūras piegādi un palīdz datornodaļā.

Ēriks un Katija, kuri bija minēti iepriekš, pirms pārcelšanās uz Beninu Francijā sludināja cittautiešiem. Ar ko atšķiras kalpošana Rietumāfrikā? Katija paskaidro: ”Mums nebija viegli atrast piemērotu dzīvesvietu. Mēnešiem ilgi mēs dzīvojām mājā, kurā nebija elektrības un ūdensvada.” Ēriks piebilst: ”Kaimiņos līdz vēlai naktij dārdēja skaļa mūzika. Tādas lietas ir jāpacieš un jābūt gataviem pielāgoties.” Tomēr abi ir vienisprātis, ka prieks, ko var gūt, kalpojot teritorijā, kur tikpat kā nav sludināts, atsver jebkādas grūtības.

Mišels un Marija Aņēza, dzīvesbiedri no Francijas, kuriem ir tuvu 60 gadiem, pārcēlās uz Beninu pirms pieciem gadiem. Sākumā viņi bija mazliet nobažījušies. Mišels saka: ”Daži mūsu pārcelšanos salīdzināja ar situāciju, kad virves staigātājs, soļodams pa virvi, stumtu sev pa priekšu ķerru, un tajā sēdētu mēs. Tas būtu ļoti biedējoši, ja mēs nezinātu, ka šis virves staigātājs ir Jehova. Tāpēc mēs devāmies ceļā Jehovas dēļ un ar viņu.”

Tie, kas ir devušies uz vietām, kur ir lielāka vajadzība pēc sludinātājiem, uzsver, ka ir svarīgi iepriekš sagatavoties: visu izplānot, mācīties pielāgoties, dzīvot savu līdzekļu robežās un paļauties uz Jehovu. (Lūk. 14:28—30.)

Sebastjēns, par kuru bija stāstīts iepriekš, atceras: ”Pirms pārcelšanās mēs ar Žoannu divus gadus krājām naudu, mazāk tērējot izklaidei un atpūtai un nepērkot to, kas nebija īsti nepieciešams.” Lai spētu arī turpmāk kalpot citā zemē, viņi katru gadu pāris mēnešus strādā Eiropā, un tas viņiem ļauj kalpot par pionieriem Beninā pārējo gada daļu.

 Marija Terēze ir viena no aptuveni 20 neprecētām māsām, kas, vēlēdamās kalpot tur, kur ir liela nepieciešamība pēc sludinātājiem, ir ieradušās Rietumāfrikā. Francijā viņa strādāja par autobusa vadītāju, bet 2006. gadā uz gadu aizgāja no darba, lai kalpotu par pionieri Nigērā. Nepagāja ilgs laiks, līdz viņa saprata, ka tā ir dzīve, pēc kādas viņa ilgojas. Marija Terēze saka: ”Pēc atgriešanās Francijā es priekšniekam pastāstīju par savu vēlmi mainīt darba grafiku, un viņš bija gatavs izpildīt manu lūgumu. Tagad es no maija līdz augustam strādāju par autobusa vadītāju Francijā, bet no septembra līdz aprīlim kalpoju par pionieri Nigērā.”

Tie, kas ”tiecas vispirms pēc valstības”, var paļauties, ka Jehova viņiem dos visu nepieciešamo. (Mat. 6:33.) To apstiprina tas, kas notika ar Safīru, neprecētu māsu no Francijas, kurai ir nepilni 30 gadi un kura kalpo par pionieri Beninā. 2011. gadā viņa atgriezās Francijā, lai sapelnītu naudu, kas viņai ļautu vēl vienu gadu (nu jau sesto) dzīvot Āfrikā. Safīra dalās pieredzētajā: ”Bija piektdiena, pēdējā diena darbā, tomēr man būtu bijis vajadzīgs pastrādāt vēl desmit dienas, lai nopelnītu nākamajam gadam nepieciešamo summu. Jau pēc divām nedēļām man bija jāatstāj Francija. Es vērsos pie Jehovas un lūgšanā viņam visu to pastāstīju. Drīz vien man zvanīja no darba biržas un jautāja, vai es varētu divas nedēļas kādu aizvietot.” Pirmdienā Safīra devās uz norādīto vietu, lai darbiniece, kura viņai būs jāaizvieto, viņu apmācītu. Viņa stāsta: ”Tas tik bija pārsteigums, kad izrādījās, ka šī darbiniece ir ticības biedrene, kurai bija vajadzīgas desmit brīvas dienas, lai apmeklētu pionieru kalpošanas skolu! Māsas priekšnieks viņai bija atļāvis doties prom tikai tādā gadījumā, ja viņa atradīs sev aizvietotāju. Viņa bija lūgusi palīdzību Jehovam — tieši tāpat kā es.”

Daudzi brāļi un māsas ir kalpojuši Rietumāfrikā ilgus gadus, un tā viņiem ir kļuvusi par mājām. Citi ir varējuši palikt Rietumāfrikā dažus gadus un tad ir atgriezušies savā dzimtajā pusē. Tomēr arī pēc atgriešanās mājās viņi jūt labumu no tā, ka ir kalpojuši vietā, kur bija liela vajadzība pēc sludinātājiem. Viņi ir sapratuši, ka patiesu gandarījumu dzīvē sniedz kalpošana Jehovam.