Nepatīkami notikumi var raisīt ļoti spēcīgus pārdzīvojumus. Tie var pārņemt mūsu domas, laupīt mums spēku un mainīt mūsu skatījumu uz dzīvi. Senās Izraēlas ķēniņš Dāvids saskārās ar daudzām grūtībām. Ko viņš šādos brīžos darīja? Aizkustinošā psalmā Dāvids rakstīja: ”Es piesaucu to Kungu ar skaļu balsi, es lūdzu to Kungu sirsnīgos vārdos. Es izkratu Viņa priekšā savu sirdi un izsūdzu Viņam savas bēdas. Kad mans gars skumst izmisumā, Tev tomēr mans ceļš ir zināms.” Dāvids pazemīgi lūdza palīdzību Dievam. (Ps. 142:2—4.)

Citā psalmā Dāvids dziedāja: ”Vienu es izlūdzos no tā Kunga, pēc kā es kāroju: ka es varu palikt tā Kunga namā visu savu mūžu, skatīt tā Kunga jaukumu un pielūgt Viņu Viņa svētajā vietā.” (Ps. 27:4.) Dāvids nebija levīts, bet mēs varam iztēloties viņu stāvam ārpus svētā pagalma blakus saiešanas teltij, kas tajā laikā bija patiesās pielūgsmes centrs. Dāvida sirdi pildīja tik dziļa pateicība, ka viņš vēlējās pavadīt tur visu atlikušo mūžu un ”skatīt tā Kunga jaukumu”.

Ebreju valodas vārds, kas tulkots ”jaukums”, izsaka domu par kaut ko tādu, kas ir patīkams, vēlams prātam, jūtām un maņām. Dāvids vienmēr augstu vērtēja kārtību, kādu Dievs bija izveidojis, lai cilvēki varētu viņu pielūgt. Mums būtu jāpārdomā jautājums: vai man ir tāda pati attieksme kā Dāvidam?

Mūsdienās kalpošana Jehovam nav saistīta pirmām kārtām ar kādu ēku. Tās centrā ir Dieva lielais garīgais templis, kas ir svēts, — kārtība, kāda ir izveidota, lai pielūgsmē varētu tuvoties patiesajam Dievam. * Ja augstu vērtējam šo kārtību un ”pielūdzam [Jehovu] Viņa svētajā vietā”, arī mēs varam ”skatīt tā Kunga jaukumu”.

Saiešanas telts durvju priekšā atradās vara altāris dedzināmajiem upuriem. (2. Moz. 38:1, 2; 40:6.) Šis altāris attēloja Dieva gatavību pieņemt par upuri Jēzus cilvēka dzīvību. (Ebr. 10:5—10.) Padomāsim, ko tas nozīmē mums. Apustulis Pāvils rakstīja: ”Toreiz, kad bijām ienaidnieki, mēs guvām izlīgumu ar Dievu viņa Dēla nāvē.” (Rom. 5:10.) Ja ticam Jēzus izlietajām asinīm, Dievs pret mums ir labvēlīgs un paļaujas uz mums kā uz saviem draugiem. Tā mēs iegūstam ”tā Kunga draudzību”. (Ps. 25:14.)

Tā kā mūsu grēki ”top izdzēsti”, mēs varam izjust, ka ”no paša Jehovas nāk atspirgšanas laiki”. (Ap. d. 3:19.) Mūs var salīdzināt ar ieslodzīto, kas nožēlo pagātnē izdarīto un, gaidot nāvessoda izpildi, pilnībā maina savu dzīvi. Labvēlīgi noskaņots tiesnesis to pamana un ir gatavs dot šim cilvēkam jaunu iespēju un atcelt nāves spriedumu. Cik gan atvieglots un laimīgs justos šis cietumnieks! Līdzīgi minētajam tiesnesim, Jehova ar labvēlību raugās uz cilvēkiem, kas nožēlo grēkus, un atceļ nāves spriedumu.

Jehovas namā Dāvids varēja vērot to, kas piederēja pie patiesā Dieva pielūgsmes: viņš redzēja, kā tur pulcējās daudzi izraēlieši, kā tika lasīta un paskaidrota bauslība, kā tika dedzinātas  kvēpināmās zāles un kā savus kalpošanas pienākumus veica priesteri un levīti. (2. Moz. 30:34—38; 4. Moz. 3:5—8; 5. Moz. 31:9—12.) Šīm patiesās pielūgsmes iezīmēm, ko varēja vērot senajā Izraēlā, ir savas paralēles mūsdienās.

Tāpat kā senatnē, arī tagad var teikt: ”Cik jauki un cik mīļi, kad brāļi kopā dzīvo vienprātīgi!” (Ps. 133:1.) Pasaules mēroga ”brāļu saime” skaitliskā ziņā ir ļoti augusi. (1. Pēt. 2:17.) Mūsu sapulcēs tiek lasīti un skaidroti Dieva Raksti. Ar savas organizācijas starpniecību Jehova piedāvā bagātīgu mācību programmu. Garīgais uzturs pārpilnībā ir pieejams arī iespiestās publikācijās, kuras ir domātas, lai mēs tās izmantotu, iedziļinoties Bībelē personiski un ģimenes lokā. Kāds Vadošās padomes loceklis atzīmēja: ”Pārdomas par Jehovas vārdiem un to nozīmi, kā arī tiekšanās pēc patiesas sapratnes piepilda laiku, ko esmu nomodā, ar garīgām bagātībām un gandarījumu.” Patiesi ir vārdi: ”Zināšana darīs tev prieku.” (Sal. Pam. 2:10, LB-2012.)

Katru dienu Jehova dzird savu kalpu lūgšanas, kas viņam ir patīkamas. Šādas lūgšanas viņam ir kā saldu kvēpināmo zāļu patīkamā smarža. (Ps. 141:2.) Cik brīnišķīgi ir apzināties, ka Dievam Jehovam ir ārkārtīgi patīkami, kad vēršamies pie viņa pazemīgā lūgšanā!

Mozus lūgšanā teica: ”Lai nāk pār mums tā Kunga, mūsu Dieva, laipnība, un pašķir mums mūsu roku darbu!” (Ps. 90:17.) Ja dedzīgi kalpojam Jehovam, viņš svētī mūsu darbu. (Sal. Pam. 10:22.) Iespējams, mēs kādam esam palīdzējuši uzzināt patiesību. Varbūt mēs esam izturīgi kalpojuši jau daudzus gadus, lai gan sastopamies ar cilvēku vienaldzību, pieredzam veselības problēmas, emocionālas sāpes vai vajāšanas. (1. Tes. 2:2.) Bet vai gan mēs neesam redzējuši ”tā Kunga jaukumu” un pārliecinājušies, ka debesu Tēvu ļoti iepriecina mūsu pūles?

”Tas Kungs ir mana manta un mans kauss,” dziedāja Dāvids. ”Tu esi tas, kas glabā un nodrošina man manu tiesu. Man mana daļa tikusi jaukā vietā.” (Ps. 16:5, 6.) Dāvids bija pateicīgs par savu ”mantu”, tas ir, par to, ka viņam bija labas attiecības ar Jehovu un iespēja viņam kalpot. Arī mums, tāpat kā Dāvidam, reizēm jāsaskaras ar grūtībām, taču mums ir tik daudz garīgu svētību! Tāpēc arī turpmāk priecāsimies par iespēju pielūgt patieso Dievu un vienmēr augstu vērtēsim Jehovas garīgo templi.