1. Kādā bēdīgā stāvoklī atrodas cilvēce?

JEHOVA nebija iecerējis, ka cilvēkiem būs jāpieredz novecošanas nepatīkamās sekas. Gluži pretēji, viņa nodoms bija tāds, lai cilvēkiem būtu nevainojama veselība un viņi varētu dzīvot paradīzē. Taču tagad ”visa radība.. kopīgi nopūšas un cieš sāpes”. (Rom. 8:22.) Kā, pēc jūsu domām, jūtas Dievs, redzot postu, kādu cilvēkiem nodara grēks? Vēl sāpīgāk ir tas, ka daudzi veci cilvēki tiek atstāti novārtā tieši tad, kad viņiem palīdzība ir vajadzīga visvairāk. (Ps. 39:6; 2. Tim. 3:3.)

2. Kāpēc kristieši augstu vērtē ticības biedrus, kas ir gados?

² Jehovas kalpi ir pateicīgi par to, ka draudzēs ir gados veci kristieši. Mēs mācāmies no viņu gudrības, un mūs iedvesmo viņu stiprā ticība. Iespējams, kāds no šiem dārgajiem ticības biedriem ir mūsu tuvinieks. Taču neatkarīgi no tā, vai starp padzīvojušajiem brāļiem un māsām ir mūsu radinieki vai ne, mums rūp, kā viņiem klājas. (Gal. 6:10; 1. Pēt. 1:22.) Mums visiem būs noderīgi pārdomāt, kāds ir Dieva viedoklis par veciem cilvēkiem. Vēl mēs aplūkosim, kādi ir ģimenes locekļu, kā arī draudzes pienākumi pret tiem, kas ir gados.

3., 4. a) Ar kādu lūgumu pie Jehovas vērsās 71. psalma sarakstītājs? b) Ko padzīvojuši draudzes locekļi var lūgt Dievam?

³ ”Nepamet mani vecuma dienās, neatstāj mani, kad spēks  man zūd!” Dievam lūdza 71. psalma sacerētājs, un šos Dieva iedvesmotos vārdus var lasīt 9. pantā. Minētais psalms, pēc visa spriežot, ir turpinājums 70. psalmam, kura sākumā ir teikts, ka tā ir ”Dāvida dziesma”. Tas vedina domāt, ka lūgumu, kas lasāms 71. psalma 9. pantā, izteica Dāvids. Viņš kalpoja Dievam no agras jaunības līdz pat vecumam, un ar Jehovas atbalstu viņš paveica iespaidīgus darbus. (1. Sam. 17:33—37, 50; 1. Ķēn. 2:1—3, 10.) Tomēr Dāvids izjuta nepieciešamību lūgt, lai Jehova arī turpmāk būtu pret viņu labvēlīgs. (Nolasīt Psalmu 71:17, 18.)

⁴ Mūsdienās daudzi kristieši līdzinās Dāvidam. Par spīti gadu nastai un ”ļaunajām dienām”, viņi turpina slavēt Dievu tik labi, cik vien viņi var. (Sal. Māc. 12:1—7.) Daudzi no viņiem varbūt vairs nespēj darīt visu, ko kādreiz spēja, un tā tas ir dažādās dzīves jomās, arī kalpošanā. Bet, līdzīgi Dāvidam, viņi var lūgt, lai Jehova arī turpmāk ir pret viņiem labvēlīgs un gādā par viņiem. Šie padzīvojušie dievbijīgie cilvēki var būt pārliecināti, ka Dievs atbildēs uz viņu lūgšanām. Galu galā šādās lūgšanās izskan tādas pašas pamatotas raizes, kādas Dieva gara ietekmē izteica Dāvids.

5. Kāda ir Jehovas attieksme pret dievbijīgiem cilvēkiem, kas ir gados?

⁵ No Bībeles ir skaidri redzams, ka Jehova augstu vērtē dievbijīgus cilvēkus, kas ir gados, un viņš gaida, ka viņa kalpi šādus cilvēkus godās. (Ps. 22:25—27; Sal. Pam. 16:31; 20:29.) ”Sirmas galvas priekšā tev būs piecelties, un godini vecu cilvēku, bīsties savu Dievu; — Es esmu tas Kungs!” teikts 3. Mozus grāmatas 19. nodaļas 32. pantā. Godāt padzīvojušos ticības biedrus bija būtisks pienākums laikā, kad šie vārdi tika rakstīti, un tā tas ir līdz mūsu dienām. Bet kam ir pienākums gādāt par viņiem?

6. Kā Jēzus parūpējās par savu māti, un ko no tā var mācīties?

⁶ Dieva Rakstos ir teikts: ”Godini savu tēvu un savu māti.” (2. Moz. 20:12; Efes. 6:2.) Jēzus uzsvēra šī norādījuma svarīgumu, kad izteica nosodījumu farizejiem un rakstu mācītājiem, kas negādāja par saviem vecākiem. (Marka 7:5, 10—13.) Jēzus pats rīkojās gluži pretēji. Piemēram, īsu brīdi pirms nāves, atrazdamies pie staba, Jēzus savam iemīļotajam māceklim Jānim uzticēja rūpēties par savu māti, kas acīmredzot tad jau bija atraitne. (Jāņa 19:26, 27.)

7. a) Kādu principu, kas attiecas uz gādāšanu par vecākiem, minēja Pāvils? b) Kāds ir Pāvila vārdu konteksts?

⁷ Dieva iedvesmots, apustulis Pāvils vēstulē Timotejam rakstīja, ka kristiešiem ir jāgādā par saviem mājiniekiem. (Nolasīt 1. Timotejam 5:4, 8, 16.) Pievērsīsim uzmanību Pāvila vārdu kontekstam. Viņš apskatīja jautājumu par to, kam varēja pienākties materiāls atbalsts no draudzes un kam ne. Pāvils skaidri norādīja, ka galvenie, kam bija jāgādā par padzīvojušām atraitnēm, bija viņu ticīgie bērni, mazbērni un citi radinieki. Tādā veidā draudzei netika uzlikts nevajadzīgs finansiāls slogs. Arī mūsdienās viens no veidiem, kā kristieši izpauž dievbijību, ir tas, ka viņi materiālā ziņā palīdz radiniekiem, kam tas ir vajadzīgs.

8. Kāpēc Bībelē nav konkrēti norādīts, kā kristiešiem būtu jāgādā par saviem padzīvojušajiem vecākiem?

⁸ Vienkārši izsakoties, kristiešiem, kas ir pieauguši, ir pienākums raudzīties, lai viņu vecāku materiālās vajadzības būtu nodrošinātas. Pāvils runāja par palīdzēšanu ticīgiem tuviniekiem, taču kristiešiem nav jāatstāj novārtā vecāki arī tad, ja viņi nepieder pie draudzes.  Tas, kā bērni rūpējas par saviem vecākiem, var atšķirties, jo nav divu vienādu situāciju. Cilvēku vajadzības, raksturs un veselības stāvoklis atšķiras. Daļai padzīvojušu cilvēku ir vairāki bērni, savukārt citiem — tikai viens. Vieni var saņemt valsts atbalstu, bet citiem šādas iespējas nav. Atšķirīgas ir arī aprūpējamo cilvēku vēlmes. Tāpēc nebūtu ne saprātīgi, ne iejūtīgi kritizēt veidu, kā kāds cenšas gādāt par saviem padzīvojušajiem tuviniekiem. Tāpat kā Mozus laikā, arī mūsdienās Jehova var svētīt ikvienu lēmumu, kas ir saskaņā ar viņa Rakstiem, un gādāt, lai tas īstenotos. (4. Moz. 11:23.)

9.—11. a) Kāda sarežģīta lēmuma priekšā daži var nonākt? (Sk. attēlu raksta sākumā.) b) Kāpēc pilnas slodzes kalpotājiem, kuriem ir padzīvojuši vecāki, nebūtu pārsteidzīgi jāatstāj sava kalpošana? Miniet piemēru.

⁹ Kad vecākus un bērnus šķir liels attālums, bērniem, iespējams, nav viegli sniegt saviem padzīvojušajiem vecākiem nepieciešamo palīdzību. Ja vienam no vecākiem pēkšņi pasliktinās veselība, piemēram, kritiena, kaula lūzuma vai kāda cita iemesla dēļ, var rasties nepieciešamība vecākus steidzami apmeklēt. Pēc tam viņiem var būt vajadzīga palīdzība — varbūt īslaicīga, bet varbūt arī ilgstoša. *

¹⁰ Pilnas slodzes kalpotāji, kurus teokrātiski uzdevumi ir aizveduši tālu no mājām, var nonākt īpaši grūta lēmuma priekšā. Bēteles darbiniekiem, misionāriem un ceļojošajiem pārraugiem viņu kalpošana ir ļoti dārga, un viņi to uzskata par svētību no Jehovas. Taču, ja viņu vecāki saslimst, viņu pirmā doma varētu būt: ”Mums jāatstāj sava kalpošana un jāatgriežas mājās, lai gādātu par vecākiem.” Tomēr būtu labi ar lūgšanām pārdomāt, vai tas būtu tas, kas vecākiem patiešām ir vajadzīgs vai ko viņi vēlas. Nevienam nebūtu pārsteidzīgi jāatsakās no saviem uzdevumiem kalpošanā, un tas ne vienmēr ir vajadzīgs. Ja vecāku veselības problēmas ir īslaicīgas, varbūt palīdzību viņiem labprāt sniegtu kāds no viņu draudzes? (Sal. Pam. 21:5.)

¹¹ Lūk, viens piemērs. Kāda padzīvojuša laulāta pāra divi dēli dzīvoja tālu prom no vecāku mājām. Viens no viņiem bija misionārs Dienvidamerikā, bet otrs kalpoja Amerikas Savienotajās Valstīs, Jehovas liecinieku galvenajā pārvaldē Ņujorkā. Kad brāļi uzzināja, ka vecākiem ir vajadzīga palīdzība, viņi kopā ar savām sievām apciemoja vecākus, kas dzīvoja Tālajos Austrumos, lai redzētu, kā tiem vislabāk palīdzēt. Ar laiku pāris, kas kalpoja Dienvidamerikā, sāka apsvērt iespēju atstāt savu kalpošanu un atgriezties mājās. Tad viņiem piezvanīja tās draudzes vecāko koordinators, pie kuras vecāki piederēja. Šīs draudzes vecākie bija pārrunājuši situāciju un vēlējās palīdzēt misionāriem, lai tie varētu palikt savā norīkojuma vietā tik ilgi, cik vien iespējams. Draudzes vecākie augstu vērtēja misionāru pāra kalpošanu un bija apņēmušies darīt visu, kas bija viņu spēkos, lai palīdzētu tiem gādāt par vecākiem. Visa ģimene ļoti augstu novērtēja šīs mīlestības pilnās rūpes.

12. Kas kristiešu ģimenei jāpatur prātā, lemjot par to, kā gādāt par padzīvojušiem tuviniekiem?

¹² Lai kā kristiešu ģimene nolemtu rūpēties par padzīvojušiem tuviniekiem, visiem, kas tajā ir iesaistīti, būtu jāraugās, lai ar to viņi darītu godu Dieva vārdam. Mēs nedrīkstam līdzināties Jēzus laika reliģiskajiem vadītājiem. (Mat. 15:3—6.) Mēs vēlamies, lai mūsu lēmumi nestu godu Dievam un draudzei. (2. Kor. 6:3.)

13., 14. Kā no Bībeles var redzēt, ka draudzes palīdz kristiešiem, kas ir gados?

¹³ Ne visi var palīdzēt pilnas slodzes kalpotājiem tā, kā bija minēts iepriekš. Tomēr, kā parāda kāda situācija, kas radās pirmajā gadsimtā, draudzes cenšas gādāt par priekšzīmīgu gados vecāku brāļu un māsu vajadzībām. Bībelē teikts, ka Jeruzālemes draudzē ”neviens.. nebija trūkumā”. Tas nenozīmē, ka visi bija turīgi. Acīmredzot daļa no viņiem bija trūcīgi, bet ”katram tika izdalīts, cik kuram vajadzēja”. (Ap. d. 4:34, 35.) Taču vēlāk šajā draudzē radās kāda problēma. Bībelē var lasīt par to, ka tad, kad ik dienas tika izdalīts ēdiens, vairākas ”atraitnes nesaņēma savu daļu”. Tāpēc apustuļi noteica, ka ir jāizvēlas piemēroti vīrieši, kas pēc tam parūpējās, lai minēto atraitņu vajadzības tiktu pienācīgi un taisnīgi apmierinātas. (Ap. d. 6:1—5.) Tiesa, šāda ēdiena izdalīšana bija paredzēta tikai uz noteiktu laiku, un tās mērķis bija gādāt par cilvēkiem, kas mūsu ēras 33. gada Vasarsvētkos bija kļuvuši par kristiešiem un kādu laiku palika Jeruzālemē, lai stiprinātu savu ticību. Tomēr apustuļu lēmums liecina, ka draudze var palīdzēt gādāt par tās uzticīgajiem locekļiem, kas ir gados.

¹⁴ Kā jau bija minēts, Pāvils Timotejam deva norādījumus par to, kādos gadījumos kristīgas atraitnes var saņemt materiālu palīdzību no draudzes. (1. Tim. 5:3—16.) Dieva iedvesmots, Bībeles rakstītājs Jēkabs atzina, ka kristiešu pienākums ir gādāt par bāreņiem, atraitnēm un citiem, kas pieredz bēdas vai ir nonākuši trūkumā. (Jēk. 1:27; 2:15—17.) Arī apustulis Jānis sprieda: ”Ja kādam ir šīs pasaules manta un viņš redz savu brāli ciešam trūkumu, tomēr aizslēdz tam savu sirdi, kā viņā var palikt Dieva mīlestība?” (1. Jāņa 3:17.) Ja jau katram kristietim atsevišķi ir šāds pienākums pret tiem, kam ir vajadzīga palīdzība, vai gan tas pats neattiecas uz draudzi?

15. Kas var ietekmēt to, cik lielā mērā tuviniekiem un draudzei jāpalīdz padzīvojušiem brāļiem un māsām?

¹⁵ Daudzās valstīs valdība saviem padzīvojušajiem pilsoņiem nodrošina pensijas, pabalstus un aprūpi mājās. (Rom. 13:6.) Citviet šādas valsts organizētas palīdzības nav. Tāpēc tas, cik lielā mērā tuviniekiem un draudzei ir jāpalīdz gados vecajiem brāļiem un māsām, var atšķirties. Ja ticīgi bērni dzīvo tālu no saviem vecākiem, tas var ietekmēt to, cik lielu palīdzību viņi spēj sniegt. Būtu labi,  ja bērni atklāti apspriestos ar tās draudzes vecākajiem, pie kuras pieder viņu vecāki, lai ģimenes situācija citiem būtu labi zināma. Piemēram, draudzes vecākie varbūt var palīdzēt viņu vecākiem noskaidrot, kāda sociālā palīdzība tiem ir pieejama, un to saņemt. Tāpat draudzes vecākie var vērot situāciju — vai šiem padzīvojušajiem kristiešiem nav kādu neapmaksātu rēķinu, vai viņi nesaņem nepareizu ārstēšanu —, lai par to informētu viņu pieaugušos bērnus. Šāda labi domāta un laipna informācijas apmaiņa var novērst apstākļu pasliktināšanos un palīdz atrast praktiskus risinājumus. Palīgi un padomdevēji, kas ir uz vietas un veiksmīgi darbojas kā bērnu ”acis un ausis”, var mazināt ģimenes raizes.

16. Kā daži kristieši palīdz gados veciem draudzes locekļiem?

¹⁶ Dažkārt padzīvojušiem kristiešiem ir palīdzējuši atsevišķi ticības biedri, kas, mīlestības mudināti, ir veltījuši tiem laiku un spēkus, iespēju robežās gādājot par to vajadzībām. Viņi cenšas pievērst īpašu uzmanību draudzes locekļiem, kas ir gados. Daži dalās pienākumos ar citiem draudzes locekļiem un gādā par padzīvojušajiem kristiešiem pārmaiņus. Apzinoties, ka pašu apstākļi viņiem neļauj kalpot pilnu slodzi, viņi ar prieku palīdz padzīvojušo ticības biedru bērniem turpināt pilnas slodzes kalpošanu pēc iespējas ilgāk. Kādu gan brīnišķīgu garu pauž šādi brāļi un māsas! Protams, viņu cēlsirdība neatbrīvo padzīvojušo kristiešu bērnus no pienākuma darīt vecāku labā to, kas ir viņu spēkos.

17., 18. Cik liela nozīme padzīvojušu cilvēku aprūpē ir attieksmei?

¹⁷ Visiem, kas rūpējas par kādu, kurš ir gados, būtu jācenšas padarīt šo pieredzi tik patīkamu, cik vien iespējams. Ja arī jūs par kādu rūpējaties, pūlieties saglabāt pozitīvu attieksmi. Reizēm veci cilvēki ieslīgst nomāktībā un pat depresijā. Tāpēc varbūt ir īpaši jācenšas godāt un stiprināt padzīvojušos brāļus un māsas, risinot ar viņiem uzmundrinošas sarunas. Tie, kas ir uzticami kalpojuši Jehovam, ir pelnījuši uzslavu. Jehova neaizmirst, ko viņi ir darījuši, kalpojot viņam, un to neaizmirst arī viņu ticības biedri. (Nolasīt Maleahija 3:16; Ebrejiem 6:10.)

¹⁸ Turklāt grūto ikdienas aprūpi var padarīt vieglāku, ja vecie cilvēki un viņu aprūpētāji piemērotos brīžos pajoko. (Sal. Māc. 3:1, 4.) Daudzi padzīvojuši cilvēki cenšas nebūt pārlieku prasīgi. Viņi apzinās, ka viņu attieksme var ietekmēt to, cik labprāt citi velta viņiem uzmanību un cik bieži viņus apmeklē. Bieži gadās, ka kristieši, kas ir apmeklējuši kādu padzīvojušu ticības biedru, saka: ”Es gāju uzmundrināt draugu, bet guvu uzmundrinājumu pats.” (Sal. Pam. 15:13; 17:22.)

19. Kāds skatījums uz nākotni gan jauniem, gan veciem var palīdzēt izturēt grūtības?

¹⁹ Mēs ilgojamies pēc dienas, kad ciešanas beigsies un nepilnības sekas būs likvidētas. Taču līdz tam laikam Dieva kalpiem ir jācer uz to, kas ir mūžīgs. Mēs zinām, ka ticība Dieva solījumiem ir kā enkurs grūtībās un bēdās. Tā kā mums ir šāda ticība, ”mēs nenolaižam rokas. Gluži otrādi: kaut arī mūsu ārējais cilvēks izdilst, iekšējais dienu no dienas atjaunojas.” (2. Kor. 4:16—18; Ebr. 6:18, 19.) Kas vēl bez stipras ticības Dieva solījumiem var palīdzēt rūpēties par padzīvojušiem tuviniekiem un ticības biedriem? Daži praktiski ieteikumi ir apskatīti nākamajā rakstā.