1. Kādas Jehovas svētības ļauj justies laimīgiem?

JEHOVA vēlas, lai mēs būtu laimīgi, un bagātīgi dāvā mums svētības, lai tas būtu iespējams. Viena no Jehovas dāvanām ir tā, ka mums ir iespēja dzīvot. Mēs varam ar savu dzīvi sagādāt godu Dievam, jo viņš mūs ir vilcis pie sevis, palīdzot pievienoties patiesajai pielūgsmei. (Ps. 144:15; Jāņa 6:44.) Jehova mums apliecina, ka mīl mūs, un palīdz mums saglabāt izturību kalpošanā. (Jer. 31:3; 2. Kor. 4:16.) Mēs dzīvojam garīgā paradīzē, kur mēs pārpilnībā saņemam garīgu uzturu un izjūtam mīlošas brāļu saimes atbalstu. Turklāt mums ir brīnišķīga cerība uz nākotni.

2. Kāda cīņa ir jāizcīna dažiem Dieva kalpiem?

² Neraugoties uz to visu, dažus Jehovas kalpus, kas viņam uzticīgi kalpo, nomoka negatīvas domas par sevi. Dažkārt viņiem ir jācīnās ar sajūtu, ka ne viņi paši, ne viņu kalpošana Jehovam neko daudz nenozīmē. Tiem, kas pastāvīgi pārvar negatīvas izjūtas, doma par priecāšanos ”ilgu gadu” garumā var likties pilnīgi nereāla. Šādu cilvēku acīs dzīve varbūt ir melnu dienu virkne. (Sal. Māc. 11:8.)

3. Kas var izraisīt nomāktību?

³ Šādas negatīvas izjūtas brāļiem un māsām var sagādāt vilšanās, slimības vai vecuma radītas grūtības un ierobežojumi.  (Ps. 42:10; 71:9; Sal. Pam. 13:12.) Turklāt mums ir jārēķinās ar faktu, ka sirds ir ”ļaunprātīgi lokana” un var mūs nosodīt arī tādos gadījumos, kad Dievs ar mums ir apmierināts. (Jer. 17:9; 1. Jāņa 3:20.) Sātans izvirza Dieva kalpiem nepamatotas apsūdzības, un cilvēki, kuru domāšanu Sātanam ir izdevies ietekmēt, varbūt pauž līdzīgu viedokli kā savulaik Ēlifass, kam trūka ticības, proti, ka mēs esam nevērtīgi Dieva acīs. Tie bija meli Ījaba laikā, un tie ir meli arī mūsdienās. (Īj. 4:18, 19.)

4. Par ko būs runa šajā rakstā?

⁴ Jehova savos Rakstos ir skaidri darījis zināmu, ka viņš būs ar tiem, kas ”staigā tumšā ielejā”. (Ps. 23:4.) Viens veids, kā viņš apliecina, ka ir ar mums, ir atbalsts, ko viņš sniedz ar savu iedvesmoto Rakstu starpniecību. Bībele ir ”varena Dieva spēkā un spēj sagraut cietokšņus”, arī nepareizus priekšstatus un negatīvus viedokļus. (2. Kor. 10:4, 5.) Padomāsim, kā ar Bībeles palīdzību mēs varam veidot un saglabāt pozitīvu skatījumu uz sevi un citiem. Tas var nākt par labu mums pašiem un noderēt, lai uzmundrinātu citus.

5. Kāda pašpārbaude mums var palīdzēt veidot pozitīvu viedokli?

⁵ Lai veidotu pozitīvu skatījumu, mums var noderēt pārdomas par vārdiem, ko savulaik rakstīja apustulis Pāvils. Kristiešus Korintā viņš mudināja: ”Pārbaudiet, vai esat ticībā.” (2. Kor. 13:5.) Vārds ”ticība” attiecas uz Bībelē atrodamo kristīgo mācību kopumu. Ja mūsu vārdi un rīcība saskan ar šīm mācībām, var teikt, ka mēs esam izturējuši šo pārbaudi un ”esam ticībā”. Mums, protams, ir jāpārliecinās, vai mūsu dzīve saskan ar visām kristīgajām mācībām. Mēs nevaram paši izlemt, kurām Bībeles mācībām sekot un kurām — ne. (Jēk. 2:10, 11.)

6. Kāpēc ir svarīgi ”pārbaudīt, vai esam ticībā”? (Sk. attēlu raksta sākumā.)

⁶ Varbūt jūs nevēlaties veikt šādu pašpārbaudi, it īpaši tad, ja jums šķiet, ka tā atklāsiet kādus nepatīkamus faktus. Tomēr Jehovas viedoklis ir daudz svarīgāks par mūsējo, un viņa domas ir daudz augstākas par mūsu domām. (Jes. 55:8, 9.) Jehova pārbauda savus kalpus nevis tāpēc, lai viņus nosodītu, bet gan tāpēc, lai atrastu viņos labas īpašības un palīdzētu viņiem. Ja mēs ar Bībeles palīdzību ”pārbaudīsim, vai esam ticībā”, mēs lielākā mērā spēsim lūkoties uz sevi Jehovas acīm. Tas palīdzēs atbrīvoties no viedokļa, ka Dievs mūs neuzskata par vērtīgiem, un izveidot uz Bībeles mācībām balstītu pārliecību, ka mēs Jehovam esam dārgi. Tā mēs it kā atvilksim aizkarus un ļausim saules gaismai iespīdēt tumšā istabā.

7. Kā mums var nākt par labu pārdomas par Bībelē minētiem uzticīgiem Dieva kalpiem?

⁷ Labs veids, kā pārbaudīt sevi, ir pārdomāt, kas Bībelē ir stāstīts par uzticīgiem Dieva kalpiem. Salīdzināsim šo cilvēku apstākļus un izjūtas ar to, ko pieredzam mēs, un iztēlosimies, kā mēs būtu rīkojušies viņu vietā. Pievērsīsim uzmanību trīs piemēriem, kas parāda, kā mēs varam likt lietā Bībeli, lai pārliecinātos, vai esam ticībā, un veidotu pozitīvu viedokli par sevi.

8., 9. a) Kas bija jāpieredz trūcīgajai atraitnei? b) Kādas negatīvas izjūtas varēja būt šai atraitnei?

⁸ Jeruzālemes templī Jēzus ievēroja kādu trūcīgu atraitni, kuras piemērs mums var palīdzēt vērtēt sevi pozitīvi arī tad, ja nespējam darīt kalpošanā tik daudz, cik gribētu. (Nolasīt Lūkas 21:1—4.) Padomāsim par šīs atraitnes situāciju: viņai bija jāiztur zaudējuma sāpes, ko radīja vīra nāve, taču tas vēl nebija viss. Viņa dzīvoja sabiedrībā, kur reliģiskie vadītāji drīzāk bija gatavi ”atņemt atraitnēm  mantu” nekā palīdzēt šādiem neaizsargātiem cilvēkiem. (Lūk. 20:47.) Trūkuma dēļ atraitne uz templi varēja atnest tikai necilu ziedojumu, kura vērtība bija līdzvērtīga naudas summai, ko strādnieks nopelnīja dažās minūtēs.

⁹ Mēģiniet iztēloties, kā atraitne jutās, ieejot tempļa pagalmā ar savām divām nelielajām monētām. Varbūt viņa domāja par to, cik maz viņa var ziedot salīdzinājumā ar agrākiem laikiem, kad viņas vīrs vēl bija dzīvs. Vai viņa jutās neērti, redzot, cik daudz naudas ziedojumu traukos met citi cilvēki, kas ziedo pirms viņas? Arī tad, ja atraitne tā jutās, viņa darīja visu, ko varēja, lai atbalstītu patieso pielūgsmi.

10. Kā Jēzus apliecināja, ka atraitne ir ļoti vērtīga Dieva acīs?

¹⁰ Jēzus apliecināja, ka gan atraitne, gan viņas ziedojums bija ļoti vērtīgi Jehovas acīs. Jēzus sacīja, ka viņa ir ”iemetusi vairāk nekā visi” bagātie cilvēki. Varētu domāt, ka atraitnes ziedojums nebija nekas vairāk par pāris monētām, kas iejukušas kaudzītē ar pārējo saziedoto naudu, taču atraitnes ziedojums bija vienīgais, ko Jēzus īpaši izcēla. Tie, kam bija uzticēts savākt ziedojumus no tempļa ziedojumu traukiem un kas vēlāk redzēja divas nelielās monētas, noteikti nespēja iedomāties, cik dārga šī nauda un to ziedotāja bija Jehovam. Taču svarīgākais bija Dieva viedoklis, nevis tas, ko domāja citi cilvēki vai kā atraitne vērtēja pati sevi. Vai šis Bībeles stāsts jums varētu noderēt, lai pārbaudītu, vai esat ticībā?

11. Ko mēs varam mācīties no Bībeles stāsta par trūcīgo atraitni?

¹¹ Apstākļi ļoti tieši var ietekmēt to, cik daudz kristietis var darīt Jehovas labā. Vecuma vai veselības problēmu dēļ daži sludināšanai var veltīt pavisam nedaudz laika. Vai viņiem būtu jāšaubās, vai ir vērts nodot pārskatus par sludināšanu? Arī tie, kuru ierobežojumi nav tik nopietni, varbūt spriež, ka sludināšanā ir pavadījuši tikai niecīgu daļu no visām stundām, ko Dieva kalpi katru gadu velta kalpošanai.  Tomēr Bībelē aprakstītais gadījums ar trūcīgo atraitni parāda, ka Jehova ievēro un augstu vērtē itin visu, ko mēs darām viņa labā, it īpaši, ja mēs to darām par spīti grūtībām. Padomājiet par visu, ko esat paveikuši kalpošanā pagājušā gada laikā. Vai nav tā, ka vismaz kāda no sludināšanā pavadītajām stundām prasīja no jums īpašu pašaizliedzību? Varat nešaubīties, ka Jehovas acīs tas, ko jūs paveicāt tajā reizē, ir ārkārtīgi vērtīgs. Ja jūs, tāpat kā trūcīgā atraitne, kalpošanā Jehovam darāt visu, kas ir jūsu spēkos, jums ir pamatots iemesls uzskatīt, ka jūs ”esat ticībā”.

12.—14. a) Kādas negatīvas izjūtas pārņēma Eliju? b) Kāpēc Elija jutās tik nomākts?

¹² Pravietis Elija bija uzticīgs Jehovas kalps, kam bija stipra ticība. Tomēr reiz viņš jutās tik nomākts, ka lūdza, lai Jehova ļauj viņam mirt. Viņš sacīja: ”Nu ir gana, Kungs, ņem manu dvēseli.” (1. Ķēn. 19:4.) Tie, kas nekad nav jutušies tik izmisuši, varbūt domā, ka šī Elijas lūgšana nav nekas vairāk par vārdiem, kas ”izskanēja aplami”. (Īj. 6:3.) Taču Elijas vārdi atspoguļoja viņa dziļo izmisumu. Pievērsiet uzmanību, ka Jehova nevis nosodīja Eliju par viņa vēlmi mirt, bet sniedza viņam atbalstu.

¹³ Kāpēc Eliju bija pārņēmusi tāda nomāktība? Neilgi pirms tam Elija Izraēla tautas priekšā bija piedalījies notikumos, kas pierādīja, ka patiesais Dievs ir Jehova, nevis Baals, un pēc tam 450 Baala pravieši bija sodīti ar nāvi. (1. Ķēn. 18:37—40.) Elija acīmredzot bija cerējis, ka šis notikums pamudinās Dieva tautu atgriezties pie tīrās pielūgsmes, taču tas nenotika. Ļaunā valdniece Izebele nosūtīja Elijam ziņu, ka ir apņēmusies viņu nogalināt. Lai glābtu dzīvību, Elija bēga uz dienvidiem, šķērsojot kaimiņvalsti Jūdeju, līdz nonāca kādā vientulīgā, tuksnešainā vietā. (1. Ķēn. 19:2—4.)

¹⁴ Palicis vienatnē, Elija sāka domāt, ka darbs, ko viņš, kalpodams par pravieti, bija paveicis, ir veltīgs. Elija sacīja Jehovam: ”Es neesmu labāks nekā mani tēvi.” Elija jutās tā, it kā no viņa nebūtu lielāka labuma kā no viņa mirušajiem senčiem, kas bija pārvērtušies par pīšļiem. Vērtējot sevi pēc savas mērauklas, Elija bija nospriedis, ka viņš ir cietis neveiksmi un ir nevērtīgs gan Jehovas, gan cilvēku acīs.

15. Kā Dievs Elijam apliecināja, ka vēl aizvien viņu augstu vērtē?

¹⁵ Tomēr Visvarenais Dievs par Eliju domāja gluži ko citu. Jehovam Elija joprojām bija ļoti dārgs, un viņš to apliecināja vairākos veidos. Dievs sūtīja eņģeli, lai tas stiprinātu Eliju. Jehova arī parūpējās, lai Elija varētu paēst un padzerties un lai pēc tam viņam pietiktu spēka doties 40 dienu garā ceļojumā uz dienvidiem līdz Horeba kalnam. Turklāt Dievs Elijam laipni apliecināja, ka pravietis ir kļūdījies, domādams, ka neviens cits izraēlietis nav saglabājis uzticību Dievam. Ievērības cienīgs ir fakts, ka Jehova deva Elijam jaunus uzdevumus, kurus Elija labprāt izpildīja. Jehovas atbalsts Elijam ļoti nāca par labu, un viņš ar jauniem spēkiem turpināja pildīt pravieša pienākumus. (1. Ķēn. 19:5—8, 15—19.)

16. Kā Dievs jūs ir stiprinājis?

¹⁶ Pārdomas par Elijas pieredzēto mums var palīdzēt pārbaudīt, vai esam ticībā, un veidot pozitīvāku viedokli par sevi. Vispirms padomājiet par to, kā Jehova jūs ir stiprinājis. Varbūt grūtā brīdī jums ir palīdzējis kāds Jehovas kalps, piemēram, draudzes vecākais vai kāds cits garīgi nobriedis kristietis. (Gal. 6:2.) Varbūt jūs esat izjutuši garīgu spirdzinājumu, lasot Bībeli, mūsu kristīgās publikācijas vai dzirdot uzmundrinošas domas draudzes sapulcēs. Nākamreiz, kad pieredzēsiet šādu stiprinājumu, paturiet prātā, ka īstais avots, no kura nāk palīdzība, ir  Jehova, un pateicieties viņam lūgšanā. (Ps. 121:1, 2.)

17. Ko Jehova augstu vērtē savos kalpos?

¹⁷ Notikums ar Eliju arī parāda, ka negatīvu emociju ietekmē mēs varam raudzīties uz sevi nepareizā gaismā. Taču svarīgākais ir tas, kā mūs vērtē Dievs. (Nolasīt Romiešiem 14:4.) Jehovam ir dārga mūsu padevība un uzticība; viņš nevērtē mūs pēc mūsu sasniegumiem. Turklāt, ļoti iespējams, jūs, gluži tāpat kā Elija, esat paveikuši Jehovas labā vairāk, nekā apzināties. Visticamāk, jūs esat labvēlīgi ietekmējuši draudzes locekļus un sludināšanas teritorijā daudzi ir dzirdējuši patiesību, pateicoties jūsu pūliņiem.

18. Par ko liecina fakts, ka Jehova mums ir uzticējis godpilnu uzdevumu?

¹⁸ Visbeidzot, uz visiem uzdevumiem, ko saņemam no Jehovas, raudzīsimies kā uz pierādījumu, ka viņš ir ar mums. (Jer. 20:11.) Mēs, tāpat kā Elija, varam kļūt nomākti, domājot, ka mūsu kalpošana ir neauglīga vai ka nespēsim sasniegt kādus garīgus mērķus. Tomēr mums ir dāvāts lielākais gods, kāds vien cilvēkam var būt, — iespēja sludināt labo vēsti un būt nosauktiem Dieva vārdā. Saglabāsim uzticību Dievam. Tad, kā teikts kādā no Jēzus līdzībām, mēs varēsim ”priecāties kopā ar savu kungu”. (Mat. 25:23.)

19. Kādas izjūtas bija pārņēmušas 102. psalma sacerētāju?

¹⁹ 102. psalma sacerētājs bija satriekts. Viņš bija ”nelaimīgs”, jo cieta lielas fiziskas vai emocionālas sāpes, turklāt viņam nebija spēka, lai cīnītos ar savām problēmām. (Ps. 102:1.) Vārdi, kurus psalmā rakstīja šis Jehovas kalps, liecina par viņa dziļajām sāpēm, vientulības sajūtu un citiem personiskiem pārdzīvojumiem, kas viņu bija pārņēmuši savā varā. (Ps. 102:4, 5, 7, 12.) Viņš uzskatīja, ka Jehova vēlas viņu ”nogāzt”. (Ps. 102:11.)

20. Kā cīņā ar negatīvām izjūtām var palīdzēt lūgšanas?

²⁰ Tomēr psalma sacerētājs vēl aizvien varēja slavēt Jehovu. (Nolasīt Psalmu 102:20—22.) Kā liecina 102. psalms, var gadīties, ka arī tiem, kas ir ticībā, ir jāiztur lielas sāpes un ir grūti domāt par kaut ko citu. Psalma sacerētājs jutās ”kā vientulis putns uz jumta” — tā, it kā viņš būtu gluži viens savās problēmās. (Ps. 102:8.) Ja arī jūs jūtaties tāpat, izkratiet Jehovam sirdi, tāpat kā to darīja 102. psalma sacerētājs. Lūgšanas var palīdzēt uzveikt negatīvās izjūtas. Jehova ir apsolījis pievērsties ”atstāto lūgšanām un nenicināt viņu piesaukšanu”. (Ps. 102:18.) Paļaujieties uz šo solījumu.

21. Kā cilvēks, kas cīnās ar negatīvām izjūtām, var ievirzīt domas pozitīvākā gultnē?

²¹ No 102. psalma var arī mācīties, kā ievirzīt domas pozitīvākā gultnē. Psalmu sacerētājam tas izdevās, kad viņš sāka pārdomāt savas attiecības ar Jehovu. (Ps. 102:13, 28.) Viņu stiprināja apziņa, ka Jehova vienmēr būs līdzās, lai atbalstītu savus kalpus smagos brīžos. Ja negatīvas izjūtas jums kādu laiku neļauj darīt kalpošanā Dievam tik daudz, cik gribētos, lūdziet viņam palīdzību. Lūdziet, lai Jehova uzklausa jūsu lūgšanu ne tikai tāpēc, lai rastu grūtībās atvieglojumu, bet arī tāpēc, lai tiktu daudzināts Jehovas vārds. (Ps. 102:21, 22.)

22.  Kā mēs visi varam iepriecināt Jehovas sirdi?

²² Ar Bībeles palīdzību mēs varam pārliecināties, ka esam ticībā un ka Jehova mūs augstu vērtē. Tiesa, kamēr pastāv pašreizējā pasaules kārtība, mēs, visticamāk, pilnībā nespēsim atbrīvoties no visām negatīvajām izjūtām, un reizēm mums nāksies pieredzēt vilšanos. Tomēr tad, ja mēs saglabājam izturību un uzticīgi kalpojam Jehovam, mēs visi varam iepriecināt viņa sirdi un iemantot glābšanu. (Mat. 24:13.)