1., 2. Ar kādām grūtībām daudziem emigrantiem jāsastopas pēc atgriešanās dzimtenē? (Sk. attēlu raksta sākumā.)

”KAD es strādāju ārzemēs, man bija atbildīgs amats un es labi nopelnīju,” atceras Eduardo *. ”Bet, kad es ar Jehovas liecinieku palīdzību sāku apgūt Bībeles mācības, es sapratu, ka man ir kāds nopietnāks pienākums — rūpēties par savas ģimenes garīgumu, ne tikai par tās materiālajām vajadzībām. Tāpēc es nolēmu atgriezties mājās.” (Efes. 6:4.)

² Eduardo zināja, ka, atgriezdamies pie ģimenes, viņš iepriecina Jehovu. Taču, tāpat kā iepriekšējā rakstā minēto Merilinu, viņu gaidīja ilgs attiecību atjaunošanas process ģimenē. Eduardo bija jādomā arī par to, kā viņš uzturēs sievu un bērnus valstī, kur ekonomiskais stāvoklis nav visai spožs. Kā viņš pelnīs iztiku? Kādu palīdzību viņš var gaidīt no draudzes locekļiem?

3. Kā vecāku prombūtne ietekmē bērnus?

³ ”Es sapratu, ka biju atstājis novārtā savus bērnus tad, kad mana vadība un mīlestība viņiem bija vajadzīga visvairāk,” atzīst Eduardo. ”Es nebiju lasījis viņiem Bībeles stāstus, lūdzis  Dievu kopā ar viņiem, nebiju līdzās, lai viņus samīļotu un rotaļātos ar viņiem.” (5. Moz. 6:7.) Viņa vecākā meita Anna atceras: ”Tā kā tēva nebija kopā ar mums, es jutos neaizsargāta. Kad viņš atgriezās, mēs viņu pazinām tikai pēc sejas un balss. Es nejutos brīvi, kad viņš mani apskāva.”

4. Kā prombūtne ietekmē vīra iespējas pildīt ģimenes galvas pienākumus?

⁴ Prombūtne tēvam neļauj arī pilnā mērā pildīt ģimenes galvas pienākumus. Eduardo sieva Rubija stāsta: ”Man bija jāuzņemas gan mātes, gan tēva loma, un es pieradu, ka man jāpieņem lielākā daļa lēmumu. Kad Eduardo atgriezās mājās, man bija jāmācās, ko īsti nozīmē kristīga pakļaušanās. Man vēl joprojām reizi pa reizei sev jāatgādina, ka mans vīrs ir tepat līdzās.” (Efes. 5:22, 23.) Eduardo piebilst: ”Meitas bija pieradušas vērsties pie mammas, kad viņām bija vajadzīga atļauja kaut ko darīt. Mēs sapratām: bērniem jāredz, ka abu vecāku nostāja ir vienota, un man bija jāmācās uzņemties vadību kā kristietim, kas ir ģimenes galva.”

5. Kā rīkojās kāds tēvs, lai vērstu par labu viņa prombūtnes izraisīto situāciju, un kāds bija iznākums?

⁵ Eduardo bija apņēmības pilns darīt visu iespējamo, lai uzlabotu attiecības ģimenē un stiprinātu tās garīgumu. Viņš stāsta: ”Mans mērķis bija iedēstīt patiesību manos bērnos ar vārdiem un ar savu piemēru — ne tikai teikt, ka es mīlu Jehovu, bet arī apliecināt to darbos.” (1. Jāņa 3:18.) Vai Jehova svētīja Eduardo centienus? ”Mums bija ļoti svarīgi, ka varējām ievērot viņa pūles būt labam tēvam un atjaunot tuvas attiecības ar mums,” saka Anna. ”Mēs lepojāmies, kad redzējām viņu tiecamies pēc pienākumiem draudzē. Pasaule mēģināja attālināt mūs no Jehovas, taču mēs redzējām, ka vecāku dzīvē galvenais ir patiesība, un centāmies dzīvot tāpat. Tētis apsolīja vairs nekad mūs neatstāt, un viņš ir turējis savu vārdu. Ja viņš būtu rīkojies citādi, es droši vien tagad nebūtu Jehovas organizācijā.”

6. Ko daži vecāki saprata kara laikā?

⁶ Vairāki gadījumi liecina, ka Balkānos, kad tur plosījās karš, Jehovas liecinieku bērni jutās laimīgi par spīti grūtajiem dzīves apstākļiem. Kā tas bija iespējams? Vecāki, kas nevarēja doties uz darbu, palika mājās kopā ar bērniem — mācīja viņiem Bībeli, spēlējās un runājās ar viņiem. No tā var izdarīt svarīgu secinājumu: vairāk par naudu un dāvanām bērniem ir nepieciešams, lai vecāki būtu kopā ar viņiem. Kā norādīts Dieva Rakstos, bērniem ir vajadzīga uzmanība un audzināšana, ko viņi var saņemt no vecākiem. (Sal. Pam. 22:6.)

7., 8. a) Kādu kļūdu mēdz pieļaut vecāki, kas pārbrauc no ārzemēm? b) Kā vecāki var palīdzēt saviem bērniem pārvarēt noraidošu attieksmi?

⁷ Diemžēl daži vecāki, kas pārbrauc no ārzemēm, sastapušies ar savu bērnu aizvainojumu vai vienaldzību, tiem pārmet: ”Kā tu vari būt tik nepateicīgs par visu, ko es tavā labā esmu darījis?” Taču bērnu noraidošo attieksmi, ļoti iespējams, ir izraisījusi tieši vecāku prombūtne. Ko vecāki varētu darīt lietas labā?

⁸ Lūdziet, lai Jehova jums palīdz izturēties pret ģimenes locekļiem ar īpašu sapratni. Runājot ar viņiem, atzīstiet, ka jums ir jāuzņemas daļa atbildības par radušos situāciju. Daudz ko var panākt, no sirds atvainojoties. Ja dzīvesbiedrs un bērni redzēs, ka jūs dienu no dienas pūlaties rīkoties pareizi, viņi sapratīs, ka jūsu centieni vērst visu par labu ir neviltoti. Apņēmība un pacietība jums palīdzēs pakāpeniski atgūt ģimenes locekļu mīlestību un cieņu.

9. Kāpēc ”gādāt par savējiem” nenozīmē, ka mums nemitīgi jātiecas pēc mantas?

⁹ Apustulis Pāvils rakstīja, ka tad, ja gados vecāki kristieši vairs nespēj materiālā ziņā parūpēties par sevi, bērnu un mazbērnu pienākums ir ”atlīdzināt vecākiem un vecvecākiem, kā tas pienākas”. Bet pēc tam Pāvils aicināja visus kristiešus būt mierā ar to, ka tiek apmierinātas viņu ikdienas vajadzības un viņiem ir uzturs, apģērbs un pajumte. Nebūtu pareizi nemitīgi tiekties pēc augstāka dzīves līmeņa vai iespējas nākotnē iegūt finansiālu neatkarību. (Nolasīt 1. Timotejam 5:4, 8; 6:6—10.) Lai ”gādātu par savējiem”, kristiešiem nav jādzenas pēc bagātības šajā pasaulē, kas drīz ies bojā. (1. Jāņa 2:15—17.) Mēs nedrīkstam pieļaut, ka ”bagātības maldinošais spēks” un ”dzīves raizes” traucētu mūsu ģimenei ”cieši satvert īsto dzīvi” Dieva taisnīgajā jaunajā pasaulē. (Marka 4:19; Lūk. 21:34—36; 1. Tim. 6:19.)

10. Kāpēc ir gudri izvairīties no parādiem?

¹⁰ Jehova zina, ka mums ir vajadzīga nauda. Tomēr nauda mūs nevar pasargāt tā, kā to spēj Dievam tīkama gudrība. (Sal. Māc. 7:12; Lūk. 12:15.) Daudzos gadījumos cilvēki pārāk zemu novērtē izmaksas, kas saistītas ar pārcelšanos uz citu zemi, turklāt nav nekādas garantijas, ka ārzemēs viņiem izdosies nopelnīt. Patiesībā šāda situācija ir saistīta ar nopietnu risku. Daudzi aizbraucēji atgriežas, būdami vēl lielākos parādos nekā pirms tam. Viņi neiegūst lielāku brīvību kalpošanā Dievam, gluži otrādi — viņiem nākas kalpot tiem, kuriem viņi ir parādā. (Nolasīt Salamana Pamācības 22:7.) Gudrāk ir vispār neiekļūt parādos.

11. Kā ģimenes budžeta veidošana var palīdzēt tikt galā ar tēriņiem?

¹¹ Eduardo zināja, ka parūpēties par ģimeni pēc atgriešanās mājās viņš spēs tikai tad, ja nauda tiks tērēta saprātīgi. Abi ar sievu viņi izveidoja ģimenes budžetu, ņemot vērā, kas viņiem tiešām ir vajadzīgs materiālā ziņā. Protams, viņi varēja atļauties tērēt daudz mazāk, nekā bija pieraduši agrāk. Taču visa ģimene sadarbojās un neizšķieda naudu mazsvarīgām lietām. * ”Piemēram, mūsu bērni neturpināja mācīties privātskolā, un mēs viņiem sameklējām labas valsts skolas,” stāsta Eduardo. Viņš un arī pārējie ģimenes locekļi lūdza Jehovu, lai viņam izdotos atrast darbu, kas netraucētu garīgai darbībai. Kā Jehova atbildēja uz šīm lūgšanām?

12., 13. Kā Eduardo rīkojās, lai uzturētu savu ģimeni, un kā Jehova svētīja viņa apņēmību dzīvot vienkārši?

¹² ”Pirmos divus gadus mums nācās dzīvot ļoti taupīgi,” atceras Eduardo. ”Mani iekrājumi gāja mazumā, ar algu ne vienmēr pietika, lai segtu visus izdevumus, un es biju ļoti noguris. Toties mēs varējām apmeklēt visas sapulces un kopā sludināt.” Eduardo apņēmās pat neapsvērt iespēju strādāt darbu, kas no viņa prasītu vairākus mēnešus vai pat gadus būt prom no ģimenes. Viņš paskaidro: ”Es iemācījos strādāt dažādus darbus, un tad, ja kāds darbs nebija pieejams, es varēju veikt citu.”

¹³ Tā kā Eduardo savus parādus varēja atdot tikai pakāpeniski, viņam procentos bija jāmaksā diezgan liela naudas summa. Taču viņš uzskatīja, ka neatmaksājas meklēt iespēju ātri nopelnīt lielu naudu, jo tādā gadījumā viņš nevarētu visās dzīves jomās būt kopā ar savu ģimeni, kā tas vecākiem jādara saskaņā ar Jehovas gribu. ”Pašreiz es nenopelnu pat desmito daļu no tā, ko man maksāja ārzemēs, tomēr mums ir, ko likt galdā,” saka Eduardo. ”Jehovas roka nav par īsu. Mēs pat izlēmām  uzsākt pionieru kalpošanu. Drīz pēc tam ekonomiskais stāvoklis uzlabojās un sagādāt iztiku kļuva daudz vieglāk.” (Jes. 59:1.)

14., 15. Kā ģimenes var nepadoties mudinājumiem materiālos labumus vērtēt augstāk par garīgām vērtībām, un kādu labumu var dot viņu stingrā nostāja?

¹⁴ Daudzviet pastāv paradums materiāli atbalstīt un apdāvināt radiniekus un draugus. ”Tā ir daļa no mūsu kultūras, un mums patīk dot,” saka Eduardo. Taču viņš turpina: ”Tam ir savas robežas. Es taktiski paskaidroju saviem radiniekiem, ka došu tikai tik daudz, lai neciestu manas ģimenes garīgās vajadzības un paradumi.”

¹⁵ Ja cilvēki atgriežas savā valstī vai nolemj neatstāt savu ģimeni un nedoties uz ārzemēm, viņu radinieki bieži vien jūtas vīlušies vai izturas pret viņiem ar dusmām un nievām, jo ir cerējuši saņemt materiālu atbalstu. Daži viņiem pat pārmet mīlestības trūkumu. (Sal. Pam. 19:6, 7.) Taču Eduardo meita Anna stāsta: ”Tā kā mēs neesam gatavi upurēt savu garīgumu materiālu labumu dēļ, daži radinieki ar laiku varbūt sapratīs, cik vērtīgs ir kristīgs dzīvesveids. Bet kā gan viņi varētu to saprast, ja mēs piekāptos viņu prasībām?” (Salīdzināt 1. Pētera 3:1, 2.)

16. a) Kā cilvēks varētu, ”aplami spriezdams, mānīt sevi”? (Jēk. 1:22.) b) Kādus lēmumus Jehova svētī?

¹⁶ Kāda māsa, kas viena pati bez vīra un bērniem pārcēlās uz bagātāku zemi, sacīja draudzes vecākajiem: ”Mums bija daudz kas jāupurē, lai es varētu atbraukt šurp. Mans vīrs pat atteicās no kalpošanas par draudzes vecāko. Es tiešām ceru, ka Jehova svētīs mūsu lēmumu.” Jehova vienmēr svētī lēmumus, kuru pamatā ir ticība viņam, bet kā gan viņš varētu svētīt tādu lēmumu, kas ir pretrunā ar viņa gribu un pat ir saistīts ar atteikšanos no pienākumiem kalpošanā? (Nolasīt Ebrejiem 11:6; 1. Jāņa 5:13—15.)

17. Kāpēc mums jāmeklē Jehovas vadība pirms lēmumu pieņemšanas, un kā mēs to varam darīt?

¹⁷ Meklējiet Jehovas vadību pirms tam, kad esat pieņēmuši lēmumu vai uzņēmušies saistības, nevis pēc tam. Lūdziet viņa  svēto garu, gudrību un vadību. (2. Tim. 1:7.) Padomājiet: kādos apstākļos es būtu gatavs paklausīt Jehovam? Vai es to darītu arī vajāšanās? Un vai tādā gadījumā es nevarētu viņam paklausīt arī tad, ja tas nozīmētu dzīvot pieticīgāk? (Lūk. 14:33.) Lūdziet vecākajiem uz Bībeli balstītus ieteikumus; pēc tam aplieciniet savu ticību un paļāvību uz Jehovas solījumu jums palīdzēt, sekojot viņa padomiem. Vecākie nevar pieņemt lēmumus jūsu vietā, bet viņi var palīdzēt tos pieņemt tā, lai jūs vairotu savu prieku nākotnē. (2. Kor. 1:24.)

18. Kam ir pienākums gādāt par ģimeni, un kādos apstākļos citi var sniegt palīdzību?

¹⁸ Jehova ģimenes galvam ir uzticējis ”nastu” — pienākumu diendienā gādāt par ģimeni. Vīri, kas pilda šo pienākumu, neatstājot sievu un bērnus, par spīti pierunāšanai un kārdinājumam to darīt, ir pelnījuši mūsu uzslavas, un mēs varam lūgt par viņiem. Tāpat mēs varam apliecināt patiesu kristīgo mīlestību un līdzcietību, ja rodas neparedzēti apstākļi, piemēram, notiek dabas katastrofa vai kādam ir nepieciešama nopietna medicīniska palīdzība. (Gal. 6:2, 5; 1. Pēt. 3:8.) Vai ārkārtas situācijā jūs varētu sniegt citiem materiālu palīdzību, vai varbūt jūs varat palīdzēt kādam kristietim atrast darbu, kas neprasītu pārcelšanos uz citu vietu? Ja jums ir šāda iespēja, šis brālis vai māsa varbūt vairs nejustos spiests atstāt ģimeni un meklēt darbu ārzemēs. (Sal. Pam. 3:27, 28; 1. Jāņa 3:17.)

19., 20. Kāpēc kristieši var nešaubīties, ka Jehova viņiem palīdzēs?

¹⁹ Bībelē ir teikts: ”Lai jūsu dzīvē nav vietas mantkārībai! Esiet apmierināti ar to, kas jums ir, jo viņš [Dievs] ir teicis: ”Es tevi nekad neatstāšu un nekad nepametīšu,” — tā ka mēs, paļāvības pilni, varam teikt: ”Jehova ir mans palīgs, es nebaidīšos. Ko gan cilvēks var man nodarīt?”” (Ebr. 13:5, 6.) Kā šie vārdi piepildās dzīvē?

²⁰ ”Cilvēki bieži pamana, cik priecīgi ir Jehovas liecinieki,” atzīmē kāds brālis, kas ilgus gadus ir vecākais kādā jaunattīstības valstī. ”Viņi ievēro arī to, ka pat trūcīgi liecinieki ir ģērbušies kārtīgi, it kā viņu materiālais stāvoklis būtu labāks nekā citiem.” Tas saskan ar solījumu, ko Jēzus deva cilvēkiem, kuru dzīvē galvenais ir Dieva valstība. (Mat. 6:28—30, 33.) Debesu Tēvs jūs mīl un vēl labāko gan jums, gan jūsu bērniem. ”Tā Kunga acis pārskata visu zemi, lai Viņš stiprinātu tos, kas ar savu skaidro sirdi pie Viņa turas.” (2. Laiku 16:9.) Likumi, ko viņš ir devis, mums nāk par labu, un tas attiecas arī uz likumiem, kas saistīti ar ģimenes dzīvi un materiālajām vajadzībām. Tos ievērojot, mēs apliecinām, ka mīlam Dievu un uzticamies viņam. ”Tā ir mīlestība pret Dievu, ka pildām viņa likumus, un viņa likumi nav apgrūtinoši.” (1. Jāņa 5:3.)

21., 22. Kas jūs mudina paļauties uz Jehovu?

²¹ ”Es apzinos, ka laiku, ko pavadīju bez sievas un bērniem, es vairs neatgūšu,” saka Eduardo, ”taču es nemoku sevi ar pašpārmetumiem. Daudzi no maniem kādreizējiem darbabiedriem tagad ir bagāti, bet nelaimīgi. Viņu ģimenēs ir nopietnas problēmas. Toties mūsu ģimene ir ļoti laimīga! Mani ļoti iespaido tas, ka daudziem citiem brāļiem šajā zemē galvenais dzīvē ir garīgās vērtības, pat ja viņi ir trūcīgi. Mēs visi izjūtam, cik patiess ir Jēzus solījums.” (Nolasīt Mateja 6:33.)

²² Būsim paļāvības pilni! Paklausīsim Jehovam un paļausimies uz viņu. Lai mīlestība pret Dievu, dzīvesbiedru un bērniem jūs mudina pildīt savus garīgos pienākumus pret savu ģimeni. Tā rīkojoties, jūs pārliecināsieties, ka Jehova ir jūsu palīgs.