1.—3. a) Ar kādām finansiālām grūtībām mūsdienās daudzi saskaras, un kā daži tās mēģina risināt? (Sk. attēlu raksta sākumā.) b) Kādas bažas par bērnu audzināšanu rodas, ja viens no vecākiem dodas svešumā?

”MANS vīrs Džeimss katru dienu pārnāca no darba pārguris un nomocījies, taču nopelnīja viņš tikai tik daudz, ka mums tik tikko pietika visam nepieciešamajam,” stāsta Merilina *. ”Es gribēju atvieglot viņa nastu un parūpēties, lai mēs savam dēlam Džimijam varētu nopirkt dažas skaistas mantas, kas bija viņa skolasbiedriem.” Turklāt Merilina vēlējās palīdzēt citiem radiniekiem, kā arī iekrāt naudu priekšdienām. Daudzi viņas draugi bija pārcēlušies uz ārzemēm, lai nopelnītu vairāk naudas. Bet tad, kad Merilina pati sāka apsvērt šādu iespēju, viņu pārņēma pretrunīgas izjūtas. Par ko viņa raizējās?

² Doma par šķiršanos no saviem mīļajiem tuviniekiem Merilinu biedēja. Kā viņas ģimenei izdosies regulāri kopīgi pielūgt Jehovu, kā tas līdz šim bija ierasts? Tomēr citiem, kas uz kādu laiku ir devušies strādāt ārzemēs, ir izdevies turpināt kalpot Jehovam, sprieda Merilina. Bet kā lai viņa audzina Džimiju no attāluma? Vai viņa spēs gādāt par savu dēlu, to ”audzinot un pamācot tā, kā grib Jehova”, ja tas būs jādara ar interneta starpniecību? (Efes. 6:4.)

³ Merilina meklēja vadību. Kaut gan vīrs negribēja, ka viņa brauc projām, viņš sacīja, ka nemēģinās sievu atturēt no šāda lēmuma. Draudzes vecākie un vairāki citi draudzes locekļi ieteica  Merilinai palikt mājās, bet dažas kristietes viņai deva padomu doties uz ārzemēm. ”Ja tu mīli savu ģimeni, tev ir jābrauc,” viņas teica. ”Tas taču nenozīmē, ka tu nevarēsi kalpot Jehovam.” Lai gan Merilinu māca šaubas, viņa atvadījās no Džimija un Džeimsa un devās peļņā uz ārzemēm. ”Es nebūšu projām ilgi,” pirms aizbraukšanas viņa apsolīja.

4. Kāpēc daudzi izlemj emigrēt, un kas pēc tam bieži vien audzina šo cilvēku bērnus?

⁴ Jehova nevēlas, lai viņa kalpi dzīvotu galējā nabadzībā. Kopš seniem laikiem pārcelšanās ir bijis veids, kā cilvēki ir centušies izrauties no trūkuma. (Ps. 37:25; Sal. Pam. 30:8.) Lai viņa saimei nebūtu jācieš bads, patriarhs Jēkabs lika saviem dēliem doties uz Ēģipti un nopirkt tur pārtiku. * (1. Moz. 42:1, 2.) Mūsdienās lielākā daļa no tiem, kas izlemj emigrēt, to nedara bada dēļ. Daudzi tā rīkojas, jo viņiem nākas sūri un grūti strādāt, lai izkļūtu no lieliem parādiem. Citi vienkārši vēlas uzlabot savas ģimenes materiālo stāvokli. Lai realizētu savus mērķus ekonomiski smagos apstākļos, cilvēki nereti aizbrauc projām no ģimenes strādāt citur — savā valstī vai ārzemēs. Bieži viņi atstāj mazus bērnus dzīvesbiedra, vecākas meitas vai dēla, vecvecāku, citu radinieku vai draugu gādībā. Kaut gan šādiem cilvēkiem nav viegli šķirties no dzīvesbiedra vai bērna, daudzi aizbrauc uz ārzemēm, jo uzskata, ka viņiem nav izvēles.

5., 6. a) No kā, pēc Jēzus vārdiem, ir atkarīga laime un drošība? b) Par kādām materiālajām vajadzībām Jēzus mudināja lūgt savus sekotājus? c) Kā izpaužas svētības, ko saņemam no Jehovas?

⁵ Arī Jēzus laikā liela daļa cilvēku bija nabadzīgi, un varbūt arī viņi domāja, ka dzīve būtu laimīgāka un drošāka, ja vien viņiem būtu vairāk naudas. (Marka 14:7.) Bet Jēzus vēlējās, lai ļaudis savu nākotnes cerību balstītu uz kaut ko citu. Jēzus ieteica paļauties uz mūžīgu, neizsmeļamu bagātību avotu — Jehovu. Kalna runā Jēzus paskaidroja, ka īsta laime un drošība nav atkarīga no materiālām lietām, tās nevar nodrošināt arī ar saviem pūliņiem — laimi un drošību var sniegt vienīgi draudzība ar mūsu debesu Tēvu.

⁶ Jēzus mūs mācīja lūgt nevis par finansiālu drošību, bet gan par mūsu ikdienas vajadzībām, mūsu ”dienišķo maizi”. Jēzus uzsvēra: ”Pārstājiet krāt mantu uz zemes.. Bet krājiet mantu debesīs.” (Mat. 6:9, 11, 19, 20.) Mēs varam paļauties, ka saņemsim Jehovas svētības, kā viņš to ir apsolījis. Jehovas svētības sevī ietver vairāk par viņa labvēlību; viņš mums nāk talkā, lai sagādātu visu, kas mums tiešām ir nepieciešams. Vienīgi tad, ja mēs paļausimies uz savu gādīgo Tēvu, nevis uz naudu, mēs varēsim rast patiesu laimi un drošību. (Nolasīt Mateja 6:24, 25, 31—34.)

7. a) Kam Jehova ir devis uzdevumu audzināt bērnus? b) Kāpēc abiem vecākiem ir aktīvi jāpiedalās savu bērnu audzināšanā?

⁷ Tiekties vispirms pēc Dieva taisnības nozīmē arī raudzīties uz saviem ģimenes pienākumiem no Jehovas viedokļa. Mozus bauslībā bija ietverts princips, kas attiecas arī uz kristiešiem: vecākiem ir jāieaudzina bērniem garīgas vērtības. (Nolasīt 5. Mozus 6:6, 7.) Dievs šo pienākumu ir uzticējis vecākiem, nevis vecvecākiem vai vēl kādam citam. Ķēniņš Salamans rakstīja: ”Mans bērns, paklausi sava tēva pamācībai un nepamet savas mātes mācību!” (Sal. Pam. 1:8, LB-65r.) Jehova bija paredzējis, ka abi vecāki būs kopā ar saviem bērniem, lai tos audzinātu un mācītu. (Sal. Pam. 31:10, 27, 28.) Visvairāk par dažādām dzīves jomām — un jo īpaši par garīgiem jautājumiem — bērni no vecākiem iemācās, klausoties,  kā māte un tēvs ikdienā runā par Jehovu, un dienu no dienas vērojot viņu labo priekšzīmi.

8., 9. a) Kā ģimenes locekļus bieži ietekmē tas, ka viens no dzīvesbiedriem aizbrauc uz ārzemēm? b) Kādu emocionālu un morālu kaitējumu var izraisīt atšķirtība?

⁸ Cilvēks, kas grasās braukt peļņā uz ārzemēm, parasti apsver, kādus upurus tas prasītu no viņa ģimenes un ar kādu risku šāds lēmums ir saistīts, tomēr visas sekas nav iespējams paredzēt. * (Sal. Pam. 22:3.) Tiklīdz Merilina bija pārcēlusies, viņa izjuta, ka šķiršanās no tuviniekiem radīja milzīgas sāpes. Arī Merilinas vīrs un dēls smagi pārdzīvoja atšķirtību. Mazais Džimijs bieži viņai jautāja: ”Kāpēc tu mani pameti?” Kad mēneši, ko Merilina bija plānojusi pavadīt prom no mājām, izvērtās par gadiem, viņa redzēja, cik graujoši viņas prombūtne ir ietekmējusi ģimeni. Džimijs bija kļuvis noslēgts un emocionāli attālinājās no mātes. Merilina ar skumjām stāsta: ”Es jutu, ka viņš mani vairs nemīl.”

⁹ Ja viens no dzīvesbiedriem nedzīvo kopā ar ģimeni, atšķirtība var izraisīt emocionālas sāpes un pakļaut morālām briesmām gan vīru un sievu, gan bērnus. * Jo mazāki ir bērni un ilgāka prombūtne, jo lielāku postu tas var nodarīt. Merilina Džimijam skaidroja, ka ir uzupurējusies viņa dēļ. Taču zēns jutās tā, it kā māte viņu būtu pametusi. Sākumā Džimijs pārdzīvoja un dusmojās par mātes prombūtni, bet vēlāk, kad viņa atbrauca ciemos, Džimiju sadusmoja viņas klātbūtne. Kā tas bieži notiek šādos gadījumos, Džimijs uzskatīja, ka māte ir zaudējusi tiesības uz viņa paklausību un mīlestību. (Nolasīt Salamana Pamācības 29:15.)

10. a) Kā bērnus ietekmē tas, ka vecāki savu prombūtni mēģina kompensēt ar dāvanām? b) Ko vecāki bērniem nespēj dot, mēģinot viņus audzināt no attāluma?

¹⁰ Merilina centās kompensēt savu prombūtni, sūtot naudu un dāvanas, bet viņa redzēja, ka pamazām atsvešinās no dēla un, pašai to negribot, māca viņam materiālas lietas uzskatīt par svarīgākām nekā garīgas vērtības un attiecības ar ģimeni. (Sal. Pam. 22:6.) ”Nebrauc atpakaļ,” Džimijs mēdza teikt, ”sūti tikai dāvanas.” Merilina sāka saprast, ka viņa nevar audzināt dēlu ar vēstuļu, telefona un interneta starpniecību. ”Internetā tu nevari apskaut savu bērnu vai nobučot viņu, novēlot labunakti,” atzīmē Merilina.

11. a) Kā laulību ietekmē tas, ka viens no dzīvesbiedriem ir aizbraucis strādāt uz ārzemēm? b) Kā Merilina saprata, ka viņai ir jāatgriežas pie ģimenes?

 ¹¹ Merilina iedragāja savas attiecības arī ar Jehovu un savu vīru. Būt kopā ar draudzi un iet sludināt Merilinai izdevās tikai reizi nedēļā vai pat retāk. Viņai nācās atvairīt seksuālu uzmākšanos no darba devēja puses. Palikuši vieni, bez dzīvesbiedra, uz ko var paļauties grūtā brīdī, gan Merilina, gan Džeimss meklēja emocionālu atbalstu pie citiem, un tas gandrīz noveda pie laulības pārkāpšanas. Kā pārliecinājās Merilina, kaut gan viņi nepārkāpa laulību, dzīvojot atsevišķi, viņi nespēja rīkoties saskaņā ar Bībeles norādījumu apmierināt dzīvesbiedra emocionālās un seksuālās vajadzības. Viņi nevarēja padalīties ar kādu domu, kas pēkšņi ienākusi prātā, veltīt viens otram mīļu skatienu vai smaidu, maigi pieskarties otram, sirsnīgi samīļot dzīvesbiedru un pildīt ”laulības pienākumu”. (Augstā Dz. 1:2; 1. Kor. 7:3, 5.) Turklāt viņi nevarēja pilnvērtīgi pielūgt Jehovu kopā ar savu dēlu. ”Kad kādā kongresā es dzirdēju, ka ir svarīgi regulāri rīkot ģimenes vakaru Jehovas pielūgsmei, lai izglābtos Jehovas lielajā dienā, es sapratu, ka man ir jābrauc mājās,” atceras Merilina. ”Man bija jāatjauno savas attiecības ar Jehovu un ģimeni.”

12. Kāds padoms no Bībeles var noderēt tiem, kas ir aizbraukuši projām no savas ģimenes?

¹² Uzzinot par Merilinas lēmumu atgriezties mājās, cilvēki reaģēja dažādi. Draudzes vecākie viņu uzslavēja par ticību un drosmi. Savukārt daži, kas, līdzīgi Merilinai, bija aizbraukuši prom no sava dzīvesbiedra un bērniem, teica pavisam ko citu. Viņi nebūt negrasījās sekot Merilinas labajai priekšzīmei. Gluži pretēji — šie cilvēki centās viņu atrunāt. ”Redzēsi, ka pēc neilga laika tu šeit atgriezīsies,” viņi teica. ”Kā tu domā savilkt galus, ja aizbrauksi atpakaļ uz mājām?” Mums nevis jāizsaka šādi nesaprātīgi komentāri, bet gan ”jāpamāca jaunākās [sievietes] mīlēt vīru un bērnus, ..veikt mājas darbus” savās mājās, ”lai Dieva vārds netiktu nievāts”. (Nolasīt Titam 2:3—5.)

13., 14. Kāpēc cilvēkam ir vajadzīga ticība, lai Jehovas griba viņam būtu svarīgāka par radinieku vēlmēm? Paskaidrojiet ar piemēru.

¹³ Daudzi emigranti nāk no tādām kultūrām, kurās augstāk par visu tiek vērtētas tradīcijas un pienākumi pret radiniekiem, jo īpaši pret vecākiem. Lai kristietis, vēlēdamies iemantot Jehovas labvēlību, rīkotos pretēji savā zemē izplatītiem paradumiem vai radinieku vēlmēm, viņam ir vajadzīga stipra ticība.

¹⁴ Lūk, ko stāsta Karina: ”Mans dēls Dons piedzima svešā zemē, kur mēs ar vīru bijām aizbraukuši strādāt, un es pirms  neilga laika biju sākusi mācīties Bībeli. Visi mani radinieki gaidīja, ka es sūtīšu Donu atpakaļ uz mājām pie maniem vecākiem, kas viņu audzinātu tik ilgi, līdz mēs spētu nodrošināt sev finansiāli stabilu dzīvi.” Kad Karina uzstāja, ka vēlas audzināt Donu pati, viņas radinieki, ieskaitot vīru, sacīja, ka viņa ir slinka, un izsmēja viņu. ”Godīgi sakot, tolaik es arī pati tā īsti nevarēju saprast, kas ļauns notiktu, ja uz pāris gadiem es atstātu Donu audzināšanā maniem vecākiem,” atzīst Karina. ”Taču es zināju, ka uzdevumu audzināt dēlu Jehova ir devis mums — viņa vecākiem.” Pēc kāda laika, kad Karinai atkal iestājās grūtniecība, viņas neticīgais vīrs pieprasīja, lai viņa izdara abortu. Pieņemot pareizu lēmumu iepriekšējā reizē, Karina bija stiprinājusi savu ticību, un arī šoreiz viņa stingri turējās pie Jehovas likumiem. Tagad gan Karina, gan viņas vīrs, gan bērni ir laimīgi, ka ir palikuši kopā. Ja Karina būtu aizsūtījusi pie vecākiem vienu vai abus savus bērnus, iznākums varētu būt pavisam citāds.

15., 16. a) Pastāstiet, ko pieredzēja kāda māsa, kuru bērnībā kādu laiku audzināja vecāmamma! b) Kāpēc viņa izlēma rīkoties citādi, kad viņai pašai piedzima meita?

¹⁵ Kāda Jehovas lieciniece, vārdā Vikija, atceras: ”Vairākus gadus mani audzināja vecāmamma, bet jaunāko māsu vecāki paturēja pie sevis. Kad es atsāku dzīvot pie vecākiem, manas jūtas pret viņiem vairs nebija tādas kā agrāk. Māsai bija viegli atklāti izteikt vecākiem savas domas, apskaut viņus un uzturēt ar viņiem ciešas attiecības. Es no vecākiem biju attālinājusies, un pat tad, kad pieaugu, man bija grūti viņiem paust savas patiesās izjūtas. Mēs ar māsu vecākiem esam apsolījušas, ka rūpēsimies par viņiem vecumdienās. Tomēr es to darīšu vairāk pienākuma pēc, savukārt māsa tā rīkosies, mīlestības mudināta.”

¹⁶ Vikija turpina: ”Tagad mana māte grib, lai es sūtu pie viņas savu meitu, tāpat kā savulaik viņa aizsūtīja mani pie savas mātes. Es mātei taktiski paskaidroju, ka to nedarīšu. Mēs ar vīru vēlamies mācīt savai meitai Jehovas ceļus. Turklāt es nevēlos darīt kaut ko tādu, kas nākotnē grautu manas attiecības ar meitu.” Vikija ir pārliecinājusies, kāds ir vienīgais pareizais dzīves ceļš, — attiecības ar Jehovu un viņa principi ir jāgodā vairāk par materiālistiskiem mērķiem un radinieku vēlmēm. Jēzus nepārprotami norādīja: ”Neviens nevar kalpot diviem kungiem.” Mēs nevaram kalpot Dievam un bagātībai. (Mat. 6:24; 2. Moz. 23:2.)

17., 18. a) Kāpēc var teikt, ka patiesie kristieši nekad nenonāk situācijā, kad viņiem nav izvēles? b) Kādi jautājumi tiks apskatīti nākamajā rakstā?

¹⁷ Mūsu debesu Tēvs, Jehova, ir apsolījis, ka viņš palīdzēs mums sagādāt dzīvei nepieciešamo, ja vien mēs tiecamies vispirms pēc valstības un pēc viņa taisnības. (Mat. 6:33.) Tāpēc patiesie kristieši nekad nenonāk situācijā, kad viņiem nav izvēles, — Jehova ir apsolījis parādīt tādu ”izeju”, kas nebūs saistīta ar Bībeles principu pārkāpšanu, lai arī cik sarežģīti būtu mūsu apstākļi. (Nolasīt 1. Korintiešiem 10:13.) Ja mēs ”gaidām” uz Jehovu un ”ceram uz Viņu”, lūdzot viņam gudrību un vadību un dzīvojot saskaņā ar viņa norādījumiem un principiem, ”Viņš tad darīs” jeb rīkosies mūsu labā. (Ps. 37:5, 7.) Jehova svētīs mūsu pūliņus kalpot tikai viņam, savam vienīgajam Kungam. Ja galvenais mums ir Jehovas griba, viņš liks mūsu dzīvei ”labi sekmēties”. (Salīdzināt 1. Mozus 39:3.)

¹⁸ Bet ko ir iespējams darīt, lai labotu postošās sekas, ko ir izraisījusi atšķirtība? Kādi praktiski ieteikumi ļauj gādāt par ģimeni, paliekot visiem kopā? Un kā mēs varam palīdzēt citiem pieņemt šajos jautājumos pareizus lēmumus? Šie jautājumi būs apskatīti nākamajā rakstā.