TAISNĪBU sakot, man nebija nekādu iebildumu pret to, ka tajā tālajā 1957. gadā manu klausītāju pulks bija ļoti neliels. Pēc dabas es vienmēr esmu bijis ļoti kautrīgs. Bērnībā es slēpos, kad pie mums nāca ciemiņi, pat ja es tos pazinu.

Iespējams, jūs būsiet pārsteigti, uzzinot, ka Jehovas organizācijā man atkal un atkal ir nācies sadarboties ar visdažādākajiem cilvēkiem, pazīstamiem un svešiem. Mana nedrošība un kautrīgums nekur nepazuda, un es nevaru uzskatīt, ka ar uzdevumiem esmu ticis galā saviem spēkiem. Esmu pārliecinājies, cik patiess ir Jehovas solījums: ”Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar savas taisnības labo roku!” (Jesajas 41:10.) Jehovas palīdzība bieži ir izpaudusies tajā, ka mani ir atbalstījuši ticības biedri. Labprāt pastāstīšu par dažiem no šiem kristiešiem, kas man ir palīdzējuši jau no bērnības gadiem.

Četrdesmito gadu sākumā kādā saulainā svētdienas rītā mūsu ģimenes fermā, kas atradās Ontārio provinces dienvidrietumos, ieradās Elsija Hantingforda. Durvis atvēra māte, bet tētis, kas arī bija ļoti  kautrīgs, palika iekšā ar mani un klausījās, par ko viņas runā. Tētis, domādams, ka māsa Hantingforda cenšas mātei pārdot kaut ko nevajadzīgu, galu galā piegāja pie durvīm un teica, ka mūs tas neinteresē. To dzirdot, māsa Hantingforda pavaicāja: ”Jūs neinteresē Bībeles nodarbības?” Tētis uzreiz atbildēja: ”Tas gan mūs interesē!”

Labāku laiku, lai apmeklētu mūsu ģimeni, nevarēja pat iedomāties. Mani vecāki bija aktīvi darbojušies Kanādas Apvienotajā baznīcā, bet nesen bija pieņēmuši lēmumu to atstāt. Tam bija vairāki iemesli. Baznīcas priekšnamā pie sienas mācītājs izlika sarakstu, kurā dilstošā secībā pēc saziedotajām summām tika norādīti visi ziedotāji. Mani vecāki, kuru ienākumi bija nelieli, parasti bija atrodami saraksta beigās, un baznīcas vecākie nemitīgi atgādināja viņiem, ka jāziedo vairāk. Turklāt viens no mācītājiem viņiem atzina, ka viņš nemāca to, kam tic, jo negrib zaudēt savu darbu. Tāpēc mēs baznīcu atstājām, bet mūsu interese par Dievu nezuda.

Jehovas liecinieku darbība Kanādā tolaik bija aizliegta, tāpēc māsa Hantingforda mācīja mūs, izmantojot tikai Bībeli un savus pierakstus melnā piezīmju grāmatiņā. Vēlāk, kad viņa pārliecinājās, ka mēs viņu nenodosim varas pārstāvju rokās, viņa mums iedeva uz Bībeli balstītas publikācijas, kuras mēs rūpīgi slēpām pēc katras nodarbības. *

Māsa Hantingforda ar patiesu dedzību sludināja labo vēsti par spīti pretestībai un citiem šķēršļiem. Viņas attieksme pret kalpošanu mani dziļi iespaidoja un palīdzēja man nostāties patiesības pusē. Mani vecāki kļuva par kristītiem Jehovas lieciniekiem, un gadu vēlāk, 1949. gada 27. februārī, savu solījumu kalpot Dievam apliecināju arī es. Mani kristīja metāla tvertnē, ko parasti izmantoja lopu dzirdīšanai. Man bija 17 gadi, un es biju apņēmības pilns kalpot Dievam pilnu slodzi.

Par pionieri es nekļuvu uzreiz, jo es sev biju iestāstījis, ka vispirms ir jāuzkrāj nauda, tāpēc  kādu laiku strādāju bankā un birojā. Es biju jauns un nepieredzējis, tāpēc nopelnītais pazuda tikpat ātri, cik ienāca. Brālis Teds Sārdžents mani mudināja būt stipram un paļauties uz Jehovu. (1. Laiku 28:10.) Šis iedrošinājums man palīdzēja 1951. gada novembrī sākt kalpot par pionieri. Man bija tikai 40 dolāri, lietots velosipēds un jauns portfelis. Tomēr Jehova vienmēr man sagādāja to, kas bija vajadzīgs. Es esmu ļoti pateicīgs Tedam, ka viņš mani pamudināja uzsākt pioniera kalpošanu, un šis lēmums man pavēra iespēju pieredzēt daudz svētību.

Kādu vakaru 1952. gada augusta beigās man piezvanīja no Toronto. Es tiku uzaicināts no septembra kalpot Bētelē Jehovas liecinieku Kanādas filiālē. Kaut arī es biju kautrīgs un ne reizi nebiju apmeklējis filiāli, iespēja kalpot Bētelē mani iepriecināja, jo no citiem pionieriem biju dzirdējis tikai sajūsminātas atsauksmes. Bētelē es uzreiz sajutos kā mājās.

Divus gadus pēc tam, kad biju sācis kalpot Bētelē, vienā no Toronto draudzēm man uzticēja pienākumus, kādus mūsdienās pilda draudzes vecāko koordinators. Savos 23 gados es jutos kā naivs puisis no laukiem. Bet brālis Bils Jakoss, kurš šos pienākumus bija pildījis pirms manis, ar mīlestību un pazemību man paskaidroja, ko darīt. Arī šoreiz Jehova man palīdzēja.

Bils Jakoss bija plecīgs un smaidīgs brālis, kam svarīgi bija tieši cilvēki. Viņš mīlēja ticības biedrus un saņēma pretī viņu mīlestību. Viņš regulāri apciemoja brāļus, un ne tikai tad, kad kādu no tiem piemeklēja problēmas. Bils Jakoss mani mudināja izturēties pret ticības biedriem ar tādu pašu ieinteresētību, kā arī regulāri sadarboties ar viņiem sludināšanā. Viņš man teica: ”Kenet! Brāļiem ir jāredz, ka viņi tev ir svarīgi. Tas apklās daudz jo daudz trūkumu.”

Īpašu Jehovas atbalstu es esmu izjutis kopš tā laika, kad apprecējos ar Evelīnu, māsu, kas bija absolvējusi Gileādas skolas 14. grupu. Līdz mūsu kāzām 1957. gada janvārī viņa kalpoja Kanādas provincē Kvebekā, kur lielākā daļa iedzīvotāju runā franču valodā un kur tolaik liela ietekme bija katoļu baznīcai. Evelīnas uzdevums līdz ar to nebija viegls, tomēr viņa neatlaidīgi turpināja sludināt, apliecinot uzticību Jehovam.

Evelīna man pieķērās, un viņa mani vienmēr ir uzticīgi atbalstījusi. (Efes. 5:31.) Savu uzticību viņai nācās pierādīt uzreiz pēc mūsu kāzām. Mums bija ieplānots ceļojums uz Floridu (ASV), bet nākamajā dienā pēc kāzām mani uzaicināja uz vienu nedēļu gariem kursiem Kanādas Bētelē. Tas nozīmēja mainīt mūsu plānus, bet mēs ar Evelīnu bijām apņēmušies darīt visu, ko Jehova no mums sagaida. Tāpēc mēs bijām gatavi atteikties no kāzu ceļojuma. Tajā nedēļā Evelīna sludināja netālu no Bēteles. Šī teritorija bija pavisam citāda nekā Kvebekā, taču viņa labprāt pielāgojās.

 Nedēļas beigās mani gaidīja pārsteigums — norīkojums kalpot par rajona pārraugu Ontārio provinces ziemeļos. Man bija tikai 25 gadi, es tikko biju apprecējies, un man trūka pieredzes, taču ar paļāvību uz Jehovu mēs devāmies ceļā. Bija ziemas vidus, kad mēs kopā ar vairākiem pieredzējušiem ceļojošajiem pārraugiem, kuri atgriezās savās kalpošanas vietās, iekāpām nakts vilcienā. Šie brāļi mūs ļoti uzmundrināja. Viens no viņiem pat pierunāja mūs izmantot viņa vietu guļamvagonā, lai mums nevajadzētu visu nakti pavadīt sēdus. Nākamajā rītā — tikai 15 dienas pēc mūsu kāzām — mēs jau apmeklējām nelielo grupu Hornpeinā, kur arī notika sākumā aprakstītais gadījums.

Mūs ar Evelīnu gaidīja arī citas pārmaiņas. 1960. gada beigās, kad es kalpoju par apgabala pārraugu, mani uzaicināja mācīties Gileādas skolas 36. grupā; desmit mēnešus ilgajām mācībām bija jāsākas Bruklinā (Ņujorka) 1961. gada februāra sākumā. Es, protams, biju sajūsmā, bet manu prieku mazināja tas, ka Evelīnai netika piedāvāts mācīties kopā ar mani. Viņai, tāpat kā citām sievām, kuru vīri bija uzaicināti uz kursiem, bija jāuzraksta vēstule, kurā jāapliecina sava piekrišana tam, ka mēs būsim šķirti vismaz desmit mēnešus. Evelīna nespēja valdīt asaras, tomēr mēs vienojāmies, ka es mācīšos Gileādas skolā, un viņai bija prieks, ka es varēšu iegūt vērtīgu izglītību.

Kamēr es mācījos, Evelīna kalpoja Kanādas Bētelē. Par īpašu godu viņa uzskatīja iespēju šo laiku dzīvot kopā ar svaidīto māsu Mārgaretu Lavelu. Mums ar Evelīnu nebija viegli dzīvot vienam bez otra, taču Jehova mums atkal palīdzēja. Evelīnas gatavība uzupurēties, lai mēs abi varētu ar lielāku atdevi kalpot Jehovam viņa organizācijā, mani dziļi aizkustināja.

Kad Gileādas skolā bija pavadīti aptuveni trīs mēneši, brālis Neitans Nors, kas tolaik organizēja Jehovas liecinieku darbību visā pasaulē, izteica man neparastu priekšlikumu — pārtraukt mācības Gileādas skolā un atgriezties Kanādā, lai kādu laiku filiālē pildītu valstības kalpošanas kursu pasniedzēja pienākumus. Brālis Nors teica, ka man nav obligāti jāpieņem šis piedāvājums. Pēc viņa vārdiem, es varētu pabeigt mācības Gileādas skolā un tad, iespējams, kalpot par misionāru. Viņš arī paskaidroja, ka tad, ja es piekritīšu atgriezties Kanādā, es, visticamāk, nesaņemšu jaunu ielūgumu uz Gileādas skolu un ar laiku mani no jauna norīkos sludināt Kanādā. Brālis Nors ieteica pārrunāt viņa priekšlikumu ar manu sievu un tad pieņemt lēmumu.

Evelīnas viedoklis par teokrātiskiem uzdevumiem man bija labi zināms, tāpēc es uzreiz teicu brālim Noram: ”Mēs ar prieku darīsim to, ko mums uztic Jehovas organizācija.” Mēs vienmēr esam uzskatījuši, ka mums jāpakļaujas Jehovas  organizācijas norādījumiem neatkarīgi no tā, kam mēs paši dotu priekšroku.

Tā nu 1961. gada aprīlī es no Bruklinas atgriezos Kanādā, lai pasniegtu valstības kalpošanas kursus. Vēlāk mēs sākām kalpot Bētelē. Tad, man par lielu pārsteigumu, mani atkal uzaicināja uz Gileādas skolu; 40. grupas mācībām bija jāsākas 1965. gadā. Arī šoreiz Evelīnai bija jāraksta vēstule un jāpiekrīt tam, ka mēs kādu laiku būsim šķirti. Taču pagāja tikai dažas nedēļas, un, mums abiem par lielu prieku, viņa saņēma uzaicinājumu mācīties Gileādas skolā kopā ar mani.

Kad bijām ieradušies Gileādas skolā, brālis Nors mums un pārējiem studentiem, kuri apmeklēja franču valodas kursus, paziņoja, ka mūs sūtīs uz Āfriku. Taču izlaiduma dienā mēs uzzinājām, ka dosimies atpakaļ uz Kanādu! Man bija jāsāk kalpot par filiāles pārraugu (tagad to sauc par filiāles komitejas koordinatoru). Tolaik man bija tikai 34 gadi. Es atgādināju brālim Noram, ka esmu vēl diezgan jauns, bet viņš mani iedrošināja uzņemties šo pienākumu. Jau no paša sākuma Bētelē pirms nopietnu lēmumu pieņemšanas es centos konsultēties ar brāļiem, kas bija vecāki un pieredzējušāki par mani.

Bētelē man pavērās lieliska iespēja mācīties no citiem. Es dziļi cienu pārējos filiāles komitejas locekļus. Gan filiālē, gan draudzēs, kurās esam kalpojuši, es gadu gaitā esmu daudz ko mācījies no neskaitāmiem kristiešiem, kuru starpā ir bijuši visdažādākie cilvēki.

Kalpojot Bētelē, man arī ir bijusi iespēja mācīt citus un palīdzēt viņiem stiprināt ticību. Apustulis Pāvils rakstīja Timotejam: ”Neatkāpies no tā, ko esi mācījies.” Viņš arī ieteica: ”Ko tu esi dzirdējis no manis un ko ir apstiprinājuši daudzi liecinieki, to nodod tālāk uzticamiem cilvēkiem, kas pēc tam būs piemēroti, lai mācītu citus.” (2. Tim. 2:2; 3:14.) Dažreiz man jautā, ko es esmu iemācījies 57 Bētelē pavadīto gadu laikā. Varu atbildēt ļoti īsi un vienkārši — bez kavēšanās un labprāt darīt to, ko man uztic Jehovas organizācija, pilnībā paļaujoties, ka viņš palīdzēs.

Šķiet, tikai vakar es, kautrīgs un nepieredzējis jaunietis, ierados Bētelē. Visus šos gadus Jehova mani ir atbalstījis ar ticības biedru starpniecību, viņš ”dara stipru manu labo roku” un iedrošina mani: ”Nebīsties, Es tev palīdzu!” (Jes. 41:13.)