Visticamāk, jūs pazīstat kādu, kas ir šķīries, iespējams, pat vairākus. Šķiršanās mūsdienās ir kļuvusi par izplatītu parādību. Pēc kāda Polijā veikta pētījuma datiem, visbiežāk šķiras trīsdesmitgadnieki, kas ir precējušies trīs līdz sešus gadus, turklāt šķiršanās skar arī citas vecuma grupas.

Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, 2012. gadā Latvijā tika noslēgtas 11 244 laulības, bet šķirtas — 7311. Citās attīstītajās valstīs aina ir līdzīga.

Kas slēpjas aiz tik izplatītā lēmuma šķirt laulību? Kāda pieredzējusi laulību konsultante no Austrumeiropas atzīmē: ”Laulības šķiršana ir oficiāls apstiprinājums tam, kas jau ir noticis, proti, attiecību iziršanai un kopdzīves pārtraukšanai — un tas ir kaut kas tāds, kas rada milzīgas sāpes.” Viņa piebilst, ka šī situācija bieži izraisa ”spēcīgu, saasinātu emociju vētru — dusmas, nožēlu, vilšanos, izmisumu un kaunu”. Dažkārt negatīvās izjūtas ir tik asas, ka cilvēkam rodas domas par pašnāvību. Speciāliste turpina: ”Kad tiesa ir pasludinājusi laulību par šķirtu, sākas nākamais posms. Tukšuma un atsvešinātības sajūtas pārņemts, cilvēks, kas ir šķīries, varbūt domā: ”Kas es patiesībā esmu? Kāpēc es vispār dzīvoju?””

Atceroties savus pārdzīvojumus pirms pāris gadiem, Eva * stāsta: ”Man bija liels kauns, kad pēc laulības šķiršanas kaimiņi un darbabiedri man it kā uzlika zīmogu — ”šķirtene”. Mani plosīja dusmas. Es biju palikusi viena ar diviem maziem bērniem, un man bija jāpilda gan mātes, gan tēva loma.” Ādams, kurš 12 gadus bija draudzē cienīts vecākais, dalās savā pieredzē: ”Mana pašcieņa ir tā iedragāta, ka reizēm mani pārņem dusmas un man gribas no visiem norobežoties.”

Raizes par nākotni dažiem neļauj atgūt līdzsvaru, reizēm pat gadiem ilgi pēc šķiršanās. Iespējams, viņi nospriež, ka citiem nerūp, kas ar viņiem notiek. Turklāt, kā raksta kāda žurnāliste, pēc laulības izjukšanas cilvēki ir spiesti mainīt savus ieradumus un mācīties risināt problēmas vieni.

Staņislavs atceras: ”Pēc tam, kad mēs bijām izšķīrušies, bijusī sieva man neļāva tikties ar abām mazajām meitām. Man radās sajūta, ka es nevienam vairs neesmu svarīgs un ka pat Jehova acīmredzot mani ir atstājis. Man zuda vēlme dzīvot.  Ar laiku es sapratu, cik aplami es biju sācis domāt.” Bažas par nākotni nomāca arī Vandu, kas bija izšķīrusies no vīra. Viņa stāsta: ”Man likās, ka pēc kāda laika visi, arī mani ticības biedri, pārstās interesēties par mani un bērniem. Taču tagad es redzu, cik ļoti brāļi un māsas mums palīdzēja un atbalstīja manus centienus audzināt bērnus tā, lai viņi izaugtu par Jehovas kalpiem.”

Šie izteikumi liecina, ka daudzus pēc šķiršanās nomāc vesela gūzma negatīvu emociju. Viņiem mēdz veidoties aplams viedoklis par sevi — šie cilvēki sāk uzskatīt, ka ir nevērtīgi un nav uzmanības cienīgi. Turklāt reizēm viņu attieksme pret apkārtējiem kļūst kritiska. Tāpēc var gadīties, ka draudzes locekļi viņiem šķiet atturīgi un neiejūtīgi. Tomēr, kā redzams no Staņislava un Vandas piemēra, ar laiku cilvēki, kuru laulība ir izirusi, spēj saskatīt, ka ticības biedri no sirds interesējas par viņiem. Citu kristiešu atbalsts tiem, kas ir izšķīrušies, patiesībā ir neatsverams, pat ja sākotnēji viņi to nenovērtē.

Paturēsim prātā, ka, par spīti mūsu centieniem palīdzēt, šķirtie kristieši laiku pa laikam var justies vientuļi. Viņiem var rasties sajūta, ka viņi nevienam nav svarīgi, un īpaši šādi pārdzīvojumi ir raksturīgi māsām. Alicija atzīst: ”Ir pagājuši astoņi gadi, kopš es izšķīros, bet man vēl aizvien reizēm ir jācīnās ar mazvērtības sajūtu. Šādos brīžos man ir slieksme norobežoties no citiem, ļaut vaļu asarām un iegrimt sevis žēlošanā.”

Kaut gan šādas izjūtas pēc šķiršanās ir daudziem, Bībelē mēs tiekam aicināti nenorobežoties no cilvēkiem. Ja kāds ignorē šo padomu, iznākums var būt tāds, ka viņš noraida ”visu, kas der lieti”. (Sal. Pam. 18:1.) Tomēr kristietim, ko māc vientulība, ir jāsargās atkārtoti meklēt padomu vai mierinājumu pie kāda pretējā dzimuma pārstāvja, lai izvairītos no Dievam nepieņemamu romantisku jūtu veidošanās riska.

Mūsu ticības biedrus, kas ir šķīrušies, reizēm plosa tādi sāpīgi pārdzīvojumi kā bažas par nākotni, vientulības un pat atstumtības sajūta. Saprotot, ka viņu izjūtas ir dabiskas un ka ar tām ir grūti cīnīties, mums jācenšas sekot Jehovas paraugam un sniegt viņiem vajadzīgo atbalstu. (Ps. 55:23; 1. Pēt. 5:6, 7.) Varam nešaubīties, ka viss, ko cenšamies darīt viņu labā, tiks augstu novērtēts. Šie kristieši draudzē atradīs īstus draugus, kas viņiem palīdzēs. (Sal. Pam. 17:17; 18:24.)