MANS tēvs piedzima 1899. gadā Austrijas pilsētā Grācā, un pusaudža gados viņš pieredzēja Pirmo pasaules karu. Neilgi pēc tam, kad 1939. gadā sākās Otrais pasaules karš, tēvs tika iesaukts vācu armijā. 1943. gadā viņš Krievijā krita kaujā. Man toreiz bija tikai divi gadi, un tā es, būdams vēl pavisam mazs, zaudēju savu tēvu. Man nebija iespējas viņu iepazīt, un man tēva ļoti pietrūka. It īpaši es to izjutu, kad sāku iet skolā un redzēju, ka lielākajai daļai zēnu ir tēvi. Vēlāk, pusaudža gados, es guvu lielu mierinājumu, iepazīstot mūsu debesu Tēvu, kas ir pārāks par ikvienu tēvu no cilvēku vidus un kas nekad nevar nomirt.

Septiņu gadu vecumā es pievienojos skautu kustībai. Skauti ir pasaules mēroga organizācija, ko 1908. gadā Lielbritānijā dibināja britu armijas ģenerālleitnants Roberts Stīvensons Smits Beidens-Pauels. 1916. gadā viņš izveidoja vilcēnu (mazskautu) pulciņus, kuros tika uzņemti mana vecuma zēni, jaunākie no skautiem.

Man patika doties brīvdienu pārgājienos — nakšņot teltīs, nēsāt formas tērpu un, bungām rībot, soļot ierindā. Īpaši aizraujoši bija darboties kopā ar citiem skautiem, piemēram, vakaros dziedāt dziesmas pie ugunskura un spēlēt mežā dažādas spēles. Mēs arī ļoti daudz iemācījāmies par dabu, un tas man palīdzēja saprast, cik apbrīnojams ir mūsu Radītāja roku darbs.

Skauti tiek mudināti katru dienu paveikt kādu labu darbu, un tas skautiem ir pats galvenais. Man patika, ka mēs cits citu sveicinājām ar vārdiem: ”Arvien modrs!” Mūsu vienībā bija vairāk nekā simt zēnu, no kuriem puse bija katoļi, otra puse — protestanti, bet viens bija budists.

Kopš 1920. gada ik pēc pāris gadiem skauti sāka rīkot starptautiskas nometnes, kas tiek sauktas par džamborejām. Es apmeklēju septīto pasaules skautu džamboreju, kas 1951. gada augustā bija organizēta Austrijas pilsētiņā Bādišlē, un 1957. gada augustā es piedalījos devītajā pasaules skautu džamborejā, kas notika Anglijā — Satonas parkā, netālu no Birmingemas. Šajā džamborejā piedalījās aptuveni 33 tūkstoši skautu no 85 zemēm. Turklāt džamborejā ieradās 750 tūkstoši viesu, kuru vidū bija arī Anglijas karaliene Elizabete. Es skautu vidū jutos kā pasaules mēroga brāļu saimē. Toreiz es nenojautu, ka drīz vien es iepazīšos ar vēl iespaidīgāku brāļu saimi — garīgiem brāļiem un māsām.

Savā dzimtajā pilsētā Grācā es apguvu viesmīļa profesiju viesnīcā Grand Hotel Wiesler, un 1958. gada pavasarī mana apmācība tuvojās beigām. Kādu dienu viens no maniem kolēģiem,  konditors Rūdolfs Čigerls, sāka man sludināt. Tā bija pirmā reize, kad es dzirdēju vēsti par Bībeles patiesību. Rūdolfs man pastāstīja, ka trīsvienības doktrīna ir pretrunā ar Bībeli. Es aizstāvēju trīsvienību un gribēju pierādīt, ka Rūdolfs kļūdās. Man šis kolēģis patika, un es vēlējos viņu pārliecināt, ka ir jāatgriežas katoļu baznīcā.

Rūdolfs, ko daudzi sauca par Rūdiju, sagādāja man Bībeli. Tā kā es biju uzstājis, ka pieņemšu tikai katoļu Bībeles izdevumu, viņš man tādu sadabūja. Es sāku lasīt Bībeli un pēc neilga laika pamanīju, ka Rūdijs tajā ir ielicis Sargtorņa biedrības izdotu bukletu. Tas man nepatika, jo es uzskatīju, ka šāda veida literatūrā viss mēdz izklausīties ļoti pareizi, taču var izrādīties, ka tā nav patiesība. Tomēr es biju gatavs apspriest ar Rūdiju Bībeli. Rūdijs ņēma vērā manu nostāju un vairs nepiedāvāja man liecinieku literatūru. Aptuveni trīs mēnešu garumā mēs laiku pa laikam apspriedām dažādas Bībeles tēmas, un šīs sarunas bieži ieilga līdz vēlam vakaram.

Pēc tam, kad es biju beidzis praksi Grācas viesnīcā Grand Hotel, māte bija gatava maksāt par manu tālāko izglītošanu un aizsūtīja mani mācīties viesnīcu vadības skolā, kas atradās Bādhofgašteinā, pilsētiņā, kas ir uzcelta Alpu ielejā. Manai skolai bija izveidota sadarbība ar Bādhofgašteinas Grand Hotel, un dažkārt es devos praksē uz šo viesnīcu, lai gūtu pieredzi.

Rūdijs manu jauno adresi bija aizsūtījis uz filiāli Vīnē, savukārt filiāle to tālāk bija nodevusi divām misionārēm — Ilzei Unterdērferei un Elfrīdei Lērai *. Kādu dienu viesnīcas administrators man piezvanīja un sacīja, ka ārā mašīnā mani gaida divas kundzes, kas vēlas ar mani aprunāties. Biju pārsteigts, jo man nekas par šīm sievietēm nebija zināms, tomēr es izgāju ārā, lai noskaidrotu, kas viņas tādas ir. Vēlāk es uzzināju, ka pirms Otrā pasaules kara, kad nacistiskajā Vācijā Jehovas liecinieku darbība bija aizliegta, šīs māsas bija bijušas mūsu organizācijas kurjeres. Vēl pirms kara Vācijas slepenpolicija (gestapo) viņas bija arestējusi un nosūtījusi uz Lihtenburgas koncentrācijas nometni. Vēlāk, kara laikā, viņas bija pārceltas uz Rāvensbrikas nometni netālu no Berlīnes.

Tā kā šīs māsas bija manas mātes vecumā, es izjutu pret viņām dabisku cieņu. Es nevēlējos izniekot šo sieviešu laiku, kā tas notiktu, ja vairāku nedēļu vai mēnešu garumā es ar viņām laiku pa laikam pārrunātu Bībeles tēmas, bet pēc tam atteiktos no turpmākām diskusijām. Tāpēc es palūdzu, lai viņas man tikai atnes sarakstu ar Bībeles pantiem, kas būtu saistīti ar katoļu mācību par apustulisko pēctecību. Es paskaidroju, ka aiznesīšu šo sarakstu vietējam priesterim un pārrunāšu šo tēmu ar viņu. Man likās, ka tā man izdosies noskaidrot patiesību šajā jautājumā.

Saskaņā ar katoļu baznīcas mācību par apustulisko pēctecību, pāvests ir mantojis savu amatu nepārtrauktā pēctecībā no apustuļa Pētera. (Baznīca  nepareizi interpretē Jēzus vārdus, kas lasāmi Mateja 16:18, 19.) Katoļu baznīca arī apgalvo, ka pāvests ir nemaldīgs mācību jautājumos, kad viņš kaut ko paziņo ex cathedra jeb sava amata pilnvarā. Es ticēju šīm doktrīnām un uzskatīju, ka tad, ja pāvests, ko katoļi sauc par svēto tēvu, ir nemaldīgs mācību jautājumos un ja viņš ir paziņojis, ka mācība par trīsvienību ir patiesa, tad tai ir jābūt patiesai. Savukārt tad, ja izrādītos, ka pāvests nav nemaldīgs, arī trīsvienības doktrīna varētu būt kļūdaina. Nav grūti saprast, kāpēc daudziem katoļiem mācība par apustulisko pēctecību ir pati svarīgākā, — ja tā ir pareiza, arī citas katoļu mācības ir pareizas, savukārt tad, ja tā nav, viss ir gluži pretēji.

Kad es apciemoju priesteri, viņš nevarēja atbildēt uz maniem jautājumiem, taču viņš izņēma no plaukta grāmatu, kurā bija stāstīts par apustulisko pēctecību, iedeva to man un ieteica izlasīt. Es paņēmu to uz mājām, izlasīju, kā viņš bija teicis, un atgriezos ar vēl vairāk jautājumiem nekā sākumā. Nespēdams uz tiem atbildēt, galu galā priesteris sacīja: ”Es nevaru tevi pārliecināt, un tu nevari pārliecināt mani. Lai tev veicas!” Viņš nevēlējās turpināt diskusijas.

Bija pienācis brīdis, kad es biju gatavs mācīties Bībeli ar Ilzi un Elfrīdi. Šīs māsas man ļoti daudz iemācīja par svēto debesu Tēvu, patieso Dievu Jehovu. (Jāņa 17:11.) Tā kā tuvākajā apvidū nebija draudzes, Ilze un Elfrīde organizēja sapulces privātmājā, kur dzīvoja kāda ģimene, kas interesējās par Bībeli. Sapulces apmeklēja tikai daži cilvēki. Neviena kristīta brāļa, kas būtu varējis vadīt sapulces, nebija, tāpēc lielākoties tām paredzēto materiālu abas māsas pārrunāja dialoga veidā. Laiku pa laikam pie mums atbrauca brāļi no citām draudzēm un īrētā zālē teica publisko runu.

Ilze un Elfrīde man sāka mācīt Bībeli 1958. gada oktobrī, un trīs mēnešus vēlāk — 1959. gada janvārī — es kristījos. Kamēr vēl nebiju kristījies, es savām Bībeles skolotājām lūdzu paņemt mani līdzi sludināšanā pa mājām, jo gribēju redzēt, kā norit šis darbs. (Ap. d. 20:20.) Pēc pirmās reizes, kad biju piedalījies kalpošanā kopā ar Ilzi un Elfrīdi, es palūdzu, vai es varu dabūt sludināšanas teritoriju. Man tika dots uzdevums sludināt kādā ciematā, kur es viens pats pa mājām izplatīju labo vēsti un apmeklēju cilvēkus atkārtoti. Pirmais brālis, kas kopā ar mani sludināja pa mājām, bija rajona pārraugs, kas pēc kāda laika apmeklēja mūsu grupu.

1960. gadā, kad es pabeidzu mācības viesnīcu vadības skolā, es atgriezos savā dzimtajā pilsētā, lai mēģinātu saviem radiniekiem paskaidrot Bībeles mācības. Līdz pat šai dienai neviens no viņiem nav pieņēmis patiesību, taču dažiem ir radusies zināma interese par Bībeles vēsti.

1961. gadā draudzes no filiāles saņēma vēstules, kurās brāļi un māsas tika mudināti kļūt par pionieriem, un šīs vēstules tika nolasītas draudzes sapulcēs. Tā kā es biju neprecēts, veselīgs jauneklis, es nospriedu, ka man nav pamatota iemesla, kāpēc es nevarētu kļūt par pionieri. Es pastāstīju rajona pārraugam Kurtam Kūnam par savu nodomu pastrādāt vēl pāris mēnešus, lai nopirktu mašīnu, kas varētu noderēt pioniera kalpošanā, un pavaicāju, ko viņš par to domā. ”Vai Jēzum un apustuļiem bija vajadzīga mašīna, lai kalpotu pilnu slodzi?” viņš man jautāja. Šie vārdi man palīdzēja saprast, kā rīkoties. Es izlēmu, ka pēc iespējas ātrāk kļūšu par pionieri. Tā kā tolaik es 72 stundas  nedēļā strādāju viesnīcas restorānā, man bija kaut kas jāmaina.

Es savam priekšniekam pavaicāju, vai drīkstu nedēļā strādāt 60 stundas. Priekšnieks bija ar mieru, turklāt algu viņš man nesamazināja. Pēc neilga laika es viņam jautāju, vai būtu iespējams, ka es strādātu tikai 48 stundas nedēļā. Viņš atkal piekrita un maksāja man tikpat, cik iepriekš. Vēl pēc kāda laika es lūdzu atļauju nedēļā strādāt tikai 36 stundas, tas ir, sešas dienas pa sešām stundām, un atkal mans lūgums tika izpildīts. Man par pārsteigumu, alga netika samazināta. Izskatījās, ka priekšnieks nevēlas, lai es aizietu no darba. Kad biju panācis, ka man nedēļā bija jāstrādā 36 stundas, es sāku kalpot par pionieri. Tajā laikā pionieriem mēnesī bija jāsludina vismaz 100 stundas.

Pēc četriem mēnešiem mani iecēla par speciālo pionieri un draudzes kalpotāju kādā nelielā draudzē Špitālē pie Dravas, kas atrodas Karintijas federālajā zemē. Tolaik speciālie pionieri mēnesī sludināja 150 stundas. Man nebija pārinieka speciālā pioniera kalpošanā, taču es biju ļoti priecīgs, ka sludināšanā mani atbalstīja māsa Ģertrūde Lobnere, kurai bija uzticēti draudzes kalpotāja palīdzes * pienākumi.

1963. gadā es saņēmu uzdevumu kalpot par rajona pārraugu. Dažkārt es ar smagām somām no vienas draudzes uz otru braucu ar vilcienu. Gandrīz nevienam no brāļiem nebija automašīnas, tāpēc no dzelzceļa stacijas līdz naktsmājām man bija jānokļūst pašam, un, tā kā es negribēju izrādīties, es gāju kājām, nevis braucu ar taksometru.

1965. gadā mani uzaicināja mācīties Gileādas skolas 41. grupā. Tāpat kā es, daudzi no maniem grupasbiedriem bija neprecēti. Man par pārsteigumu, pēc skolas pabeigšanas es saņēmu norīkojumu turpināt rajona pārrauga darbu Austrijā. Tomēr, pirms es devos atceļā, mani palūdza uz četrām nedēļām palikt Savienotajās Valstīs un palīdzēt rajona pārraugam Antonijam Konti apmeklēt draudzes. Es ļoti augstu vērtēju iespēju kalpot Jehovam kopā ar šo sirsnīgo brāli, kas bija dedzīgs un ļoti prasmīgs sludinātājs. Mūsu sadarbība noritēja Ņujorkas štatā, Kornvolas apkaimē.

Pēc atgriešanās Austrijā mani nosūtīja kalpot kādā rajonā, kur es iepazinos ar pievilcīgu, neprecētu māsu Tovi Merēti. Vecāki viņu bija audzinājuši patiesībā kopš tā laika, kad viņai bija pieci gadi. Kad brāļi vaicā, kā mēs iepazināmies, mēs mēdzam jokot: ”Par to parūpējās mūsu filiāle.” Pēc gada, 1967. gada aprīlī, mēs apprecējāmies, un man ļāva turpināt rajona pārrauga darbu un kopā ar sievu apmeklēt draudzes.

Nākamajā gadā es sapratu, ka Jehova savā augstsirdīgajā labestībā ir pieņēmis mani par savu garīgo dēlu. Tas bija sākums īpašām attiecībām ar debesu Tēvu, kā arī ar pārējiem kristiešiem, kuri, kā ir teikts Romiešiem 8:15, ”sauc: ”Aba, Tēvs!””.

Pildot rajona un apgabala pārrauga pienākumus, es kopā ar Tovi Merēti līdz 1976. gadam turpināju apmeklēt draudzes. Dažkārt ziemas laikā mums nācās gulēt istabās, kur temperatūra noslīdēja zem nulles. Reiz mēs naktī pamodāmies un sapratām, ka sega ir sākusi sasalt un nosarmot no  mūsu elpas! Beigu beigās mēs nolēmām vadāt līdzi nelielu elektrisko sildītāju, lai naktīs paglābtos no neciešamā aukstuma. Dažviet, ja naktī bija jāapmeklē labierīcības, mums nācās brist pa sniegu uz āra tualeti, kurā parasti stipri vilka vējš. Mums nebija savas mājvietas, tāpēc pirmdienās mēs parasti palikām tajā pašā mājā, kur bijām nakšņojuši iepriekšējā nedēļā. Otrdienas rītā mēs devāmies ceļā uz nākamo draudzi.

Varu apliecināt, ka gadu gaitā mana mīļā sieva vienmēr man ir sniegusi lielu atbalstu. Viņai patīk sludināt, un man nekad nav bijis jāmudina viņa to darīt. Tove Merēte mīl draudzes locekļus, un viņai rūp cilvēki. Tas man ir ļoti palīdzējis.

1976. gadā mūs uzaicināja kalpot filiālē Vīnē, un es kļuvu par vienu no filiāles komitejas locekļiem. Tajā laikā Austrijas filiāle pārraudzīja sludināšanu vairākās Austrumeiropas valstīs un gādāja par to, lai tajās slepus tiktu nogādāta literatūra. Šo darbu vadīja Jirgens Rundels, uzņēmīgs un ierosmes bagāts brālis. Man bija gods kalpot kopā ar viņu, un vēlāk mani palūdza pārraudzīt mūsu literatūras tulkošanu desmit valodās, kurās runā cilvēki Austrumeiropas zemēs. Jirgens un viņa sieva Ģertrūde vēl aizvien uzticīgi kalpo Jehovam, un tagad viņi ir speciālie pionieri Vācijā. Kopš 1978. gada Austrijas filiālē sešās valodās tika veidots mūsu žurnālu fotosalikums un tie tika iespiesti ar nelielas ofseta iespiedmašīnas palīdzību. Mēs arī sūtījām literatūru uz dažādām zemēm tiem cilvēkiem, kas to pasūtīja. Par to visu bija atbildīgs Oto Kugličs, kas tagad kopā ar savu sievu Ingrīdu kalpo filiālē Vācijā.

Brāļi Austrumeiropā arī paši pavairoja mūsu žurnālus, izmantojot kopējamās mašīnas vai attīstot mikrofilmas un izgatavojot fotogrāfijas. Tomēr viņiem bija nepieciešama palīdzība no ārienes — no brāļiem, kas dzīvoja citās valstīs. Pateicoties Jehovas aizsardzībai, literatūras izplatīšana Austrumeiropā noritēja sekmīgi, un mēs, filiāles darbinieki, iemīlējām šos ticības biedrus, kas daudzos aizlieguma gadus dedzīgi kalpoja Jehovam.

1989. gadā es kopā ar Vadošās padomes locekli brāli Teodoru Jaraču devos uz Rumāniju, lai sniegtu palīdzību lielai ticības biedru grupai, kas bija zaudējusi saikni ar Jehovas organizāciju. Kopš 1949. gada šie kristieši dažādu iemeslu dēļ bija  sarāvuši saites ar organizāciju un izveidojuši paši savas draudzes. Tomēr viņi turpināja sludināt un kristīt jaunpienācējus. Šīs grupas locekļi kristīgās neitralitātes dēļ bija gatavi izciest cietumsodu, gluži tāpat kā tie brāļi, kas pakļāvās galvenajai pārvaldei. Kad mēs atbraucām uz Rumāniju, Jehovas organizācijas darbība šajā zemē vēl aizvien bija aizliegta, tāpēc mēs ar brāļiem tikāmies slepus. Uz šo tikšanos, kas notika brāļa Pamfila Albu mājās, ieradās četri draudžu vecākie, kas pārstāvēja tos brāļus, kuri bija zaudējuši saikni ar Jehovas organizāciju, kā arī Vadošās padomes ieceltie Rumānijas teritoriālās komitejas locekļi. Lai tulkotu pārrunas, kopā ar mums no Austrijas bija ieradies arī Rolfs Kelners.

Otrajā vakarā, kad vēl aizvien turpinājās diskusijas, brālis Albu pārliecināja pārējos četrus draudzes vecākos, ka ir jāapvienojas ar Jehovas organizāciju. Viņš sacīja: ”Ja mēs to neizdarīsim tagad, vēlāk tādas iespējas varbūt vairs nebūs.” Iznākumā aptuveni pieci tūkstoši brāļu un māsu pievienojās mūsu organizācijai. Tā bija izcila uzvara Jehovam un milzīgs trieciens Sātanam!

Tuvojoties 1989. gada beigām, vēl pirms sociālistiskās iekārtas sabrukšanas Austrumeiropā, mēs ar sievu no Vadošās padomes saņēmām uzaicinājumu pārcelties uz galveno pārvaldi Ņujorkā. Tas mums bija milzīgs pārsteigums. 1990. gada jūlijā mēs sākām strādāt Bruklinas Bētelē. 1992. gadā es kļuvu par Vadošās padomes kalpošanas komitejas palīgu, bet kopš 1994. gada jūlija man ir bijis gods kalpot Vadošajā padomē.

Laiks, kad es strādāju par viesmīli, jau ir tālā pagātnē. Tagad es ar prieku piedalos garīgā uztura sagatavošanā un sagādāšanā brāļu saimei visā pasaulē. (Mat. 24:45—47.) Atskatoties uz vairāk nekā 50 gadiem, ko esmu pavadījis speciālajā pilnas slodzes kalpošanā, es izjūtu dziļu prieku un pateicību par to, kā Jehova ir svētījis mūsu brāļu saimi. Man ļoti patīk apmeklēt starptautiskos kongresus, kuros mēs mācāmies par debesu Tēvu Jehovu un padziļinām izpratni par Bībeles patiesību.

Es lūdzu Jehovu, lai vēl miljoniem cilvēku sāktu iedziļināties Bībelē, pieņemtu patiesību un vienoti kalpotu Jehovam kopā ar mūsu pasaules mēroga kristīgo brāļu saimi. (1. Pēt. 2:17.) Es arī gaidu, kad no debesīm varēšu vērot, kā cilvēki tiks piecelti no nāves, un beidzot atrast savu miesīgo tēvu. Es ceru, ka gan viņš, gan mana māte, gan citi mani tuvinieki vēlēsies kalpot Jehovam paradīzē.