KAD Pēteris bija noliedzis, ka pazīst Jēzu, viņš gauži raudāja. Jēzus vēlējās ar šī apustuļa palīdzību sniegt atbalstu citiem, kaut gan zināja, ka Pēterim būs jāiegulda pūles, lai atgūtu līdzsvarotu garīgu skatījumu. Viņš Pēterim bija sacījis: ”Kad būsi atgriezies, stiprini savus brāļus!” (Lūk. 22:32, 54—62.) Ar laiku Pēteris kļuva par vienu no pirmā gadsimta kristiešu draudzes balstiem. (Gal. 2:9.) Arī mūsdienās brāļi, kas agrāk ir bijuši draudzes vecākie, var atkal par tādiem kļūt un rast gandarījumu, sniedzot garīgu stiprinājumu saviem ticības biedriem.

Daži kristieši, kas kādu laiku ir bijuši draudzes vecākie, ir atcelti no šo pienākumu pildīšanas, un tas šiem brāļiem var radīt sajūtu, ka viņiem nekas neizdodas. Hulio *, kas vairāk nekā 20 gadus bija kalpojis par draudzes vecāko kādā Dienvidamerikas valstī, atceras: ”Runu gatavošana, ticības biedru apmeklēšana un draudzes gana pienākumu pildīšana ieņēma nozīmīgu vietu manā dzīvē. Pēkšņi tas aprāvās, atstājot manā dzīvē lielu robu. Tas bija ārkārtīgi sāpīgs periods.” Tagad Hulio atkal ir draudzes vecākais.

Māceklis Jēkabs rakstīja: ”Mani brāļi, kad jūs sastopaties ar dažādiem pārbaudījumiem, priecājieties.” (Jēk. 1:2.) Jēkabs runāja par pārbaudījumiem, kas rodas vajāšanu un mūsu nepilnības dēļ. Viņš minēja savtīgas tieksmes, īpašas labvēlības izrādīšanu un citas vājības. (Jēk. 1:14; 2:1; 4:1, 2, 11.) Ja Jehova mūs pārmāca, tas var būt sāpīgi. (Ebr. 12:11.) Tomēr nepieļausim, ka šie pārbaudījumi laupītu mums prieku.

Arī tad, ja mēs esam zaudējuši iespēju pildīt draudzē atbildīgus pienākumus, mēs joprojām varam pārbaudīt, cik stipra ir mūsu ticība, un apliecināt  mīlestību pret Jehovu. Mēs varam pārdomāt, kādu motīvu rosināti mēs uzņēmāmies pienākumus kalpošanā. Vai mēs domājām par to, ko iegūsim paši, vai arī tiekties pēc atbildīgiem pienākumiem mūs mudināja mīlestība pret Dievu un pārliecība, ka draudze pieder viņam un ka par to ir saudzīgi jāgādā? (Ap. d. 20:28—30.) Bijušie draudzes vecākie, kas turpina ar prieku kalpot Dievam, visiem, arī Sātanam, pierāda, ka viņu mīlestība pret Jehovu ir patiesa.

Kad Dāvids pēc smagu grēku izdarīšanas saņēma pārmācību, viņš to pieņēma, un viņa pārkāpumi tika piedoti. Dāvids psalmā dziedāja: ”Svētīgs, kam pārkāpumi piedoti, kam grēki nolīdzināti! Svētīgs tas cilvēks, kam tas Kungs nepielīdzina viņa vainu, kura sirdī viltības nevaid!” (Ps. 32:1, 2.) Pārmācība Dāvidam nāca par labu un noteikti padarīja viņu par labāku Dieva tautas ganu.

Bieži vien brāļi, kas atsāk kalpot par draudzes vecākajiem, kļūst par labākiem draudzes ganiem, nekā viņi bija iepriekš. ”Tagad es labāk saprotu, kā palīdzēt tiem, kas ir pieļāvuši kādu kļūdu,” savā pieredzē dalījās kāds draudzes vecākais. Cits vecākais atzina: ”Tagad es augstāk vērtēju iespēju kalpot ticības biedriem.”

”[Jehova] nesaskaņas nepaturēs mūžam,” rakstīja psalmu sacerētājs. (Ps. 103:9.) Kā redzams, mums nav pamata uzskatīt, ka tad, ja cilvēks ir nopietni grēkojis, Dievs viņam nekad vairs neuzticēsies. ”Es biju rūgti vīlies sevī,” stāsta Rikardo, kas pēc tam, kad gadiem bija kalpojis par draudzes vecāko, tika atcelts no šo pienākumu veikšanas. ”Ilgu laiku es jutos pilnīgi nepiemērots, lai no jauna kļūtu par pārraugu un tā kalpotu brāļiem. Man trūka pārliecības, ka es spēšu no jauna iegūt uzticību. Bet, tā kā man patīk palīdzēt citiem, es varēju vadīt Bībeles nodarbības, uzmundrināt ticības biedrus valstības zālē un sadarboties ar viņiem sludināšanā. Tas man palīdzēja atgūt pārliecību par sevi, un tagad es atkal esmu draudzes vecākais.”

Ja kristietis patur sevī aizvainojumu, tas var apslāpēt vēlmi no jauna kalpot par draudzes vecāko. Daudz prātīgāk būtu līdzināties Jehovas kalpam  Dāvidam, kam nācās bēgt no greizsirdīgā ķēniņa Saula. Dāvids nevēlējās atriebties Saulam pat tad, kad radās tādas izdevības. (1. Sam. 24:5—8; 26:8—12.) Uzzinājis, ka Sauls kaujā ir gājis bojā, Dāvids sēroja par viņa nāvi, nosaukdams Saulu un viņa dēlu Jonatānu par ”mīlamiem un dārgiem”. (2. Sam. 1:21—23.) Dāvids nepaturēja sevī aizvainojumu.

Ja jūs uzskatāt, ka esat kļuvuši par pārpratuma vai netaisnības upuri, nepieļaujiet, ka jūs pārņem aizvainojums. Kad Viljams, kas aptuveni 30 gadus Lielbritānijā bija kalpojis par draudzes vecāko, zaudēja šo godpilno iespēju, viņš apvainojās uz vairākiem vecākajiem. Kas viņam palīdzēja atgūt garīgu skatījumu? ”Mani uzmundrināja Ījaba grāmata,” stāsta Viljams. ”Es spriedu: ja reiz Jehova Ījabam palīdzēja atjaunot mieru attiecībās ar viņa trim draugiem, vai gan viņš nepalīdzēs man izlīgt ar draudzes vecākajiem?” (Īj. 42:7—9.)

Ja jūs izlēmāt atteikties no draudzes vecākā pienākumiem, ir noderīgi pārdomāt, kāpēc jūs pieņēmāt šādu lēmumu. Vai jūsu spēkus izsmēla personiskas problēmas? Vai bija kaut kas tāds, kas jūsu dzīvē kļuva tik svarīgs, ka neatlika laika pildīt vecākā pienākumus? Vai jūs nomāca ticības biedru nepilnības? Lai arī kāds iemesls bija jūsu lēmumam, paturiet prātā, ka, būdami draudzes vecākie, jūs varējāt palīdzēt ticības biedriem lielākā mērā nekā tagad. Jūsu runas viņus uzmundrināja, jūsu paraugs — stiprināja un apciemojumi — deva spēku izturēt grūtības. Kalpodami par draudzes vecākajiem, jūs iepriecinājāt Jehovas sirdi un paši guvāt gandarījumu. (Sal. Pam. 27:11.)

Jehova daudziem kristiešiem ir palīdzējis atgūt prieku un vēlmi īstenot vadību draudzē. Neatkarīgi no tā, vai jūs paši esat atteikušies no draudzes vecākā pienākumiem vai esat atcelti no to pildīšanas, jūs varat atkal ”tiekties kļūt par pārraugu”. (1. Tim. 3:1.) Pāvils ”bez mitas.. lūdza”, lai kristieši Kolosās tiktu piepildīti ar precīzām zināšanām par Dieva gribu un ”staigātu Jehovas cienīgi ar mērķi visā viņam patikt”. (Kol. 1:9, 10.) Ja jums atkal ir gods kalpot par draudzes vecāko, vērsieties pie Jehovas pēc spēka, pacietības un prieka. Šajās pēdējās dienās Dieva kalpiem ir ļoti vajadzīgs garīgs stiprinājums, ko viņiem var sniegt mīloši draudzes gani. Vai jūs varat un gribat stiprināt savus brāļus?