”HEIRĒKA!” — šī vārda nozīme ir ”atradu”. 19. gadsimtā, kad Kalifornijā (ASV) bija sācies zelta drudzis, reizēm šāds sauciens atskanēja, zeltracim uzejot zeltu. Taču Čārlzs Teizs Rasels un citi Bībeles pētnieki bija atraduši kaut ko daudz vērtīgāku — Bībeles patiesību — un aizrautīgi darīja to zināmu citiem.

Līdz 1914. gada vasarai miljoniem cilvēku lielpilsētās bija noskatījušies fotodrāmu ”Radīšana”, ko bija veidojusi Starptautiskā Bībeles pētnieku apvienība. Fotodrāma bija uz Bībeli balstīta astoņas stundas gara vizuāla prezentācija, kas sastāvēja no kinofilmas un krāšņiem krāsu diapozitīviem, kurus papildināja izteiksmīgi teicēja teksti un klasiskās mūzikas ieraksti. Šis episkais darbs skatītājiem ļāva ielūkoties radīšanas pirmsākumos un izveda cauri cilvēces vēstures līkločiem līdz pat Jēzus Kristus tūkstoš gadu ilgās valdīšanas beigām. (Atkl. 20:4.) *

Bet vai nelielo pilsētiņu un lauku iedzīvotāji palika bez garīga stiprinājuma? Lai neviens pēc patiesības izslāpis cilvēks netiktu atstāts novārtā, 1914. gada augustā Starptautiskā Bībeles pētnieku apvienība laida klajā ”Heirēku” — fotodrāmas saīsināto versiju bez daļām, ko veidoja kinofilma. Tika piedāvātas trīs veidu ”Heirēkas” vairākās valodās: ”Heirēka X” ietvēra visus skaņu ierakstus (gan teicēja tekstu, gan mūziku), ”Heirēkā Y” skaņu ieraksti bija sinhronizēti ar skaisti apgleznotiem diapozitīviem, bet ”Ģimenes heirēkā”, kas bija paredzēta izmantošanai mājas apstākļos, bija iekļauta daļa no teicēja tekstiem un dziesmas. Par nelielu samaksu bija iespējams iegādāties arī patafonus un projektorus.

Līdz ar to Bībeles pētnieki varēja uzsākt ”Heirēkas” bezmaksas izrādīšanu laukos, kur vēsts par valstību vēl nebija sludināta, un šim nolūkam nebija nepieciešami kinoprojektori un lieli ekrāni. ”Heirēku X” varēja atskaņot jebkurā diennakts laikā. Savukārt ”Heirēkas Y” diapozitīvus varēja rādīt ar projektora palīdzību, kas tika darbināts, izmantojot nevis elektrību, bet karbīda lampu. ”Mēs varam rādīt šos attēlus gandrīz jebkurā vietā,” bija teikts kādā ziņojumā, kas bija publicēts Sargtorņa somu valodas izdevumā. Šie vārdi pilnībā atbilda patiesībai.

Nebija vajadzības īrēt lielas kinozāles, jo atjautīgie Bībeles pētnieki bieži vien atrada ēkas, kurās ”Heirēku” varēja noskatīties vai atskaņot bez maksas, — tās bija dažādas telpas skolās, tiesas ēkās, dzelzceļa stacijās un pat privātmāju viesistabas. Daudzi seansi tika rīkoti zem klajām debesīm — ”Heirēka” tika demonstrēta uz ekrāna, kas tika  izveidots, lielu, baltu palagu piestiprinot pie klēts sienas. Entonijs Hambuks rakstīja: ”Zemnieki savos augļu dārzos ierīkoja nelielu ”estrādi” — viņi no baļķiem izveidoja sēdvietas, lai cilvēki varētu apsēsties un noskatīties izrādi.” ”Heirēkas” izrādītāju grupa, kurā darbojās šis brālis, no vienas vietas uz otru ceļoja spēkratos, kuros viņi vadāja līdzi savu aparatūru, ceļasomas, kā arī visus nakšņošanai un ēdiena gatavošanai nepieciešamos piederumus.

Reizēm uz ”Heirēku” sapulcējās tikai saujiņa ieinteresēto, bet citreiz tie bija vairāki simti. ASV kādā vietā, kur dzīvoja tikai 150 cilvēku, vietējās skolas zālē noskatīties ”Heirēku” ieradās 400. Dažkārt ļaudis kājām mēroja astoņus kilometrus turp un atpakaļ, lai būtu klāt ”Heirēkas” seansos. Zviedrijā ”Heirēka” tika atskaņota Šarlotes Ālbergas nelielajā namiņā, un viņas kaimiņi, kas sapulcējās pie šīs sievietes, jutās dziļi aizkustināti, klausoties skaņu ierakstus. Austrālijā kādā nomaļā ogļraču pilsētā uz vienu no ”Heirēkas” seansiem ieradās aptuveni 1500 cilvēku. Sargtornī bija teikts, ka gan vidusskolās, gan augstskolās skolotāji un pasniedzēji, kā arī skolēni un studenti ir sajūsmā par attēliem un ierakstiem. ”Heirēka” bija populāra pat tajās vietās, kur bija kinoteātri.

”Heirēka” kļuva par noderīgu instrumentu jaunu ”klašu” jeb draudžu veidošanā, kuras ietvaros Bībeles pētnieku klases sūtīja oratorus uz dažādām vietām ar mērķi veidot jaunas klases. Precīzi pateikt, cik daudz cilvēku noskatījās ”Heirēku”, nav iespējams. Daudzi ”Heirēkas” komplekti tika pastāvīgi demonstrēti, taču 1915. gadā tikai 14 no 86 ”Heirēkas” izrādīšanas grupām regulāri ziņoja par seansu apmeklētāju skaitu. Kā tika ziņots gada beigās, pēc aptuveniem aprēķiniem, ”Heirēku” bija noskatījušies vai noklausījušies vairāk nekā miljons cilvēku. Apmēram 30 tūkstoši bija izteikuši vēlēšanos saņemt uz Bībeli balstītu literatūru.

Varbūt ”Heirēka” nav atstājusi neizdzēšamas pēdas vēstures lappusēs, tomēr to noskatījās vairāki miljoni cilvēku no Austrālijas līdz Argentīnai, no Dienvidāfrikas līdz Britu salām, Indijai un Karību jūras salām. Daudzi no viņiem, atskārtuši, ka ir atraduši Bībeles patiesību, kas ir vērtīgāka par zeltu, varēja izsaukties: ”Heirēka!”