1. Kādu domu cilvēki reizēm izsaka?

MĒDZ teikt: ”Cilvēks nenovērtē to, kas viņam ir, kamēr nav to zaudējis.” Vai arī jūs to esat pieredzējuši? Ja cilvēks pie kaut kā ir pieradis kopš bērnības, dažkārt viņš to pilnībā nenovērtē. Piemēram, ja kāds ir uzaudzis pārticībā, viņš varbūt uzskata par pašsaprotamām daudzas lietas, kas viņam ir. Tā reizēm ir ar jauniešiem, kuri pieredzes trūkuma dēļ līdz galam nesaprot, kas dzīvē patiešām ir vērtīgs.

2., 3. a) No kā ir jāuzmanās jaunajiem kristiešiem? b) Kas mums palīdzēs augstu vērtēt to, kas mums ir?

² Ja esi jaunietis — pusaudzis vai varbūt jau divdesmitgadnieks —, kas tev ir svarīgs? Šajā pasaulē daudziem galvenais dzīvē ir materiālā puse: laba alga, skaista māja, jaunākās ierīces. Taču, ja visas mūsu domas grozās tikai ap to, trūkst kaut kā būtiska — garīgo bagātību. Diemžēl mūsdienās miljoniem cilvēku pat nemēģina tās meklēt. Jums, jaunieši, kas esat auguši kristīgās ģimenēs, ir jāuzmanās, lai nekad neaizmirstu, cik dārgs ir garīgais mantojums, ko esat saņēmuši. (Mat. 5:3.) Ja to nenovērtē, var nākties  piedzīvot rūgtas sekas, kas var ietekmēt visu jūsu turpmāko dzīvi.

³ Bet jūs varat pasargāt sevi no šādām sekām. Kas jums palīdzēs vienmēr augstu vērtēt savu garīgo mantojumu? Aplūkosim dažus piemērus no Bībeles, kuri palīdz saskatīt, kāpēc ir gudri uzskatīt šo mantojumu par lielu dārgumu. Šie piemēri var vairot ne tikai jauniešu, bet arī visu pārējo kristiešu pateicību par garīgajām bagātībām, kas viņiem ir.

4. Ko no 1. Samuēla 8:1—5 var uzzināt par Samuēla dēliem?

⁴ Bībelē var lasīt par cilvēkiem, kas saņēma bagātu garīgu mantojumu, taču to pienācīgi nenovērtēja. Tā notika pravieša Samuēla ģimenē, kaut gan viņš pats uzticīgi kalpoja Jehovam kopš agras bērnības. (1. Sam. 12:1—5.) Diemžēl Samuēla dēli Joēls un Abija nesekoja tēva priekšzīmei. Bībelē teikts, ka pretēji savam tēvam viņi ”grozīja tiesu”. (Nolasīt 1. Samuēla 8:1—5.)

5., 6. Kas notika ar Josijas dēliem un mazdēlu?

⁵ Līdzīgi bija ar ķēniņa Josijas dēliem. Josija rādīja izcilu paraugu kalpošanā Jehovam. Kad tika atrasta Dieva bauslības grāmata un to nolasīja Josijam priekšā, viņš visiem spēkiem pūlējās sekot Jehovas norādījumiem. Viņš centās izskaust zemē elkdievību un spiritismu un mudināja tautu paklausīt Jehovam. (2. Ķēn. 22:8; 23:2, 3, 12—15, 24, 25.) Cik bagātu garīgu mantojumu saņēma viņa dēli! Trīs Josijas dēli un viens mazdēls vēlāk sēdās tronī, tomēr neviens no viņiem pietiekami augstu nenovērtēja saņemto.

⁶ Pēc Josijas par ķēniņu kļuva viņa dēls Joahass, bet viņš darīja ”to, kas bija ļauns tā Kunga acīs”. Kad Joahass bija valdījis tikai trīs mēnešus, Ēģiptes faraons lika iemest viņu cietumā, un viņš mira nebrīvē. (2. Ķēn. 23:31—34.) Pēc tam 11 gadus valdīja Joahasa brālis Jojakīms, kuram arī trūka pateicības par visu to, ko viņš bija saņēmis no sava tēva. Jojakīma ļauno darbu dēļ Jeremija par viņu pravietoja: ”Kā ēzeli aprok, tā apraks viņu!” (Jer. 22:17—19.) Citi Josijas pēcteči — viņa dēls Cedekija un mazdēls Jojahīns — nebija labāki. Neviens no viņiem nesekoja Josijas paraugam un nestaigāja taisnus ceļus. (2. Ķēn. 24:8, 9, 18, 19.)

7., 8. a) Kā Salamans izniekoja savu garīgo mantojumu? b) Ko var mācīties no Bībelē minētajiem gadījumiem, kad cilvēki ir izšķieduši savu garīgo mantojumu?

⁷ Arī ķēniņš Salamans no sava tēva Dāvida saņēma ļoti daudz. Tomēr, lai gan Salamana garīgais mantojums bija tik izcils un viņš labi uzsāka savu dzīves ceļu, vēlāk viņš pārstāja augstu vērtēt to, kas ir pareizs. ”Salamanam vecam kļūstot, viņa sirds pievērsās svešiem dieviem, jo viņa sirds nebija tā atradusi mieru pie tā Kunga, sava Dieva, kā viņa tēva Dāvida sirds.” (1. Ķēn. 11:4.) Iznākumā Salamans zaudēja Jehovas labvēlību.

⁸ Cik skumji, ka šie vīrieši, kas bija auguši garīgā ziņā labvēlīgos apstākļos un kam bija lieliska iespēja izraudzīties pareizu ceļu, izniekoja šo iespēju! Taču ne visi jaunieši Bībeles laikos rīkojās tik nesaprātīgi, un to pašu var teikt arī par mūsdienu jauniešiem. Pievērsīsim uzmanību dažiem pozitīviem piemēriem, no kuriem var mācīties jaunie kristieši.

9. Kādā ziņā Noasa dēli ir brīnišķīgs paraugs? (Sk. attēlu raksta sākumā.)

⁹ Brīnišķīgs paraugs ir Noasa dēli. Viņu tēvs saņēma pavēli uzbūvēt šķirstu un ievest tajā savu saimi. Noasa dēli noteikti saprata, ka Jehovas griba ir jāpilda, un atbalstīja savu tēvu. Viņi palīdzēja Noasam būvēt šķirstu un iegāja tajā kopā ar viņu. (1. Moz. 7:1, 7.) Ar kādu mērķi viņi to darīja? 1. Mozus grāmatā, 7. nodaļas 3. pantā, ir teikts, ka viņi ieveda šķirstā dzīvniekus, lai to ”pēcnācēji mīt pār visu zemi” (LB-2012). Arī cilvēki tika izglābti. Tā kā Noasa dēli augstu vērtēja savu garīgo mantojumu, viņiem bija gods piedalīties cilvēces glābšanā un patiesās pielūgsmes atjaunošanā uz attīrītas zemes. (1. Moz. 8:20; 9:18, 19.)

10. Kā četri jaunie ebreji Babilonā pierādīja, ka augstu vērtē patiesību, ko bija mācījušies?

¹⁰ Daudzus gadsimtus vēlāk četri ebreju jaunieši pierādīja, ka ir iemācījušies saprast, kas patiešām ir svarīgs. Hananja, Misaēls, Asarja un Daniēls 617. gadā p.m.ē. bija aizvesti uz Babilonu. Viņi bija izskatīgi, gudri jaunieši, kas viegli būtu varējuši iekļauties babiloniešu sabiedrībā, pielāgojoties to dzīvesveidam, tomēr viņi to nedarīja. No viņu rīcības var redzēt, ka viņi neaizmirsa savu mantojumu, visu to, kas viņiem bija mācīts. Un Jehova viņus bagātīgi svētīja tāpēc, ka viņi turējās pie garīgajām vērtībām, ko bija mācījušies kopš mazotnes. (Nolasīt Daniēla 1:8, 11—15, 20.)

11. Kā Jēzus saņemtais garīgais mantojums nāca par labu citiem?

¹¹ Labo piemēru apskats nebūtu pilnīgs, ja mēs nepieminētu Dieva Dēlu Jēzu. Viņš no sava Tēva saņēma bagātu garīgo mantojumu un vērtēja to ļoti augstu. Jēzus pateicība par to, ko viņš bija mācījies, atspoguļojas viņa vārdos: ”Es.. runāju tā, kā Tēvs mani ir mācījis.” (Jāņa 8:28.) Viņš vēlējās, lai arī citiem nāktu par labu tas, ko viņš bija saņēmis. Jēzus sacīja ļaudīm: ”Arī citās pilsētās man jāsludina labā vēsts par Dieva valstību, jo tāpēc es esmu sūtīts.” (Lūk. 4:18, 43.) Viņš saviem klausītājiem palīdzēja saprast, kāpēc ir svarīgi nepiederēt pie pasaules, kas neciena garīgus dārgumus. (Jāņa 15:19.)

12. a) Kā vārdus no 2. Timotejam 3:14—17 var attiecināt uz daudziem jauniešiem mūsdienās? b) Kādi jautājumi būtu jāpārdomā jaunajiem kristiešiem?

¹² Varbūt tevi, tāpat kā jauniešus, par kuriem mēs tikko runājām, ir uzaudzinājuši dievbijīgi vecāki, kas kalpo Jehovam. Tādā gadījumā par tevi, iespējams, var teikt to pašu, kas Bībelē ir teikts par Timoteju. (Nolasīt 2. Timotejam 3:14—17.) No saviem vecākiem tu esi mācījies par patieso Dievu un to, kā viņu iepriecināt. Droši vien vecāki ir sākuši tevi mācīt jau no mazotnes. Tas noteikti lielā mērā ir palīdzējis tev kļūt ”gudram, lai tu iegūtu glābšanu ticībā, kas ir Kristū Jēzū,” un būt ”pilnīgi sagatavotam”, lai kalpotu Dievam. Jautājums ir: vai tu augstu vērtē to, ko esi saņēmis? Varbūt tev ir jāveic zināma pašpārbaude. Padomā, cik daudz uzticīgu liecinieku ir kalpojuši Jehovam gadsimtu gaitā. Vai tu lepojies, ka vari piederēt pie viņu pulka? Padomā arī, cik nelielu daļu no visiem, kas šobrīd dzīvo uz zemes, Dievs uzskata par saviem draugiem.  Ko tu domā par iespēju būt vienam no viņiem? Vai tu apzinies, kāds tas ir gods — zināt patiesību?

13., 14. Kāds kārdinājums rodas dažiem jauniem kristiešiem, bet kāpēc nav gudri tam padoties? Miniet piemēru.

¹³ Reizēm jaunieši, kurus audzinājuši kristīgi vecāki, nesaskata kraso prestatu starp mūsu garīgo paradīzi un tumšo Sātana pasauli. Dažiem rodas kārdinājums izmēģināt, kāda ir dzīve šajā pasaulē. Bet vai jūs izskrietu priekšā braucošai automašīnai tāpēc vien, lai izmēģinātu, cik sāpīgas un, iespējams, pat letālas varētu būt sekas? Protams, nē! Tieši tāpat nav nekādas vajadzības pašiem gremdēties šīs pasaules ”trakulīgās uzdzīves purvā”, lai pārbaudītu uz savas ādas, cik daudz sāpju tas var sagādāt. (1. Pēt. 4:4.)

¹⁴ Dženers, kas dzīvo Āzijā, auga kristīgā ģimenē un kristījās 12 gadu vecumā. Taču pusaudža gados viņu sāka vilināt pasaulīgs dzīvesveids. Viņš saka: ”Man gribējās izbaudīt pasaules piedāvāto ”brīvību”.” Dženers sāka dzīvot dubultu dzīvi. Viņš pārņēma savu slikto draugu paradumus un 15 gadu vecumā jau dzēra un lamājās tāpat kā tie. Dženers bieži līdz vēlai naktij spēlēja ar draugiem biljardu un vardarbīgas datorspēles. Tomēr, laikam ejot, viņš pamazām apjauta, ka tas, ko piedāvā pasaule, nesniedz patiesu piepildījumu. Tāda dzīve bija tukša. Atgriezies draudzē, Dženers saka: ”Ir lietas, ar kurām man ir jācīnās, taču Jehovas svētību ir nesalīdzināmi vairāk.”

15. Ko jauniešiem ir vērts pārdomāt, pat ja viņus nav audzinājuši kristīgi vecāki?

¹⁵ Kristiešu draudzē ir arī tādi jaunieši, kurus nav audzinājuši ticīgi vecāki. Ja tu esi viens no viņiem, padomā, cik lepns tu vari būt, ka pazīsti Radītāju un kalpo viņam! Uz zemes dzīvo vairāki miljardi cilvēku. Ir milzīga svētība būt starp tiem, kurus Jehova ir vilcis pie sevis un kuriem viņš ir atklājis Bībeles patiesību. (Jāņa 6:44, 45.) Ja domā par visiem cilvēkiem, kas patlaban dzīvo pasaulē, tikai aptuveni viens no tūkstoša ir ieguvis precīzas zināšanas par Bībeles patiesību — un tu esi viens no tiem, kam tās ir. Vienalga, kā mēs esam uzzinājuši patiesību, mums visiem neapšaubāmi ir iemesls priecāties. (Nolasīt 1. Korintiešiem  2:12.) Dženers stāsta: ”Man elpa aizraujas, to iedomājoties. Kas gan es esmu, ka Jehova, kam pieder Visums, mani pazīst?” (Ps. 8:5.) Kāda kristiete, kas dzīvo tajā pašā pasaules malā, sacīja: ”Skolēni jūtas lepni, ja skolotājs viņus ievēro. Vēl jo vairāk mums ir pamats lepoties, ka mums pievērš uzmanību Diženais Skolotājs Jehova!”

16. Kā jaunajiem kristiešiem būtu gudri rīkoties?

¹⁶ Ņemot vērā, cik dārgu garīgu mantojumu jūs esat saņēmuši, apņemieties būt starp tiem, kas ir izraudzījušies pareizo dzīves ceļu. Tā jūs piebiedrosieties daudzajiem uzticīgajiem Dieva kalpiem, kas ir rādījuši labu paraugu kopš senatnes. Šādi rīkoties ir daudz saprātīgāk nekā sekot vairumam jauniešu, kas bez domāšanas soļo pretī iznīcībai kopā ar šo pasauli. (2. Kor. 4:3, 4.)

17.—19. Kāpēc ir saprātīgi atšķirties no pasaules?

¹⁷ Protams, atšķirties no pasaules ne vienmēr ir viegli. Bet, ja padomā dziļāk, tā rīkoties ir gudri. Lai to ilustrētu, padomāsim par sportistu, kas piedalās Olimpiskajās spēlēs. Lai sasniegtu tādu līmeni, viņam noteikti bija jāatšķiras no citiem. Viņam no daudz kā bija jāatsakās, lai nekas nenovērstu viņa uzmanību un viņš savu laiku un spēku netraucēti varētu veltīt treniņiem. Bet tieši tāpēc, ka sportists bija gatavs dzīvot citādi nekā pārējie, viņš spēja sasniegt savu mērķi.

¹⁸ Pasaulē pieņemtie uzskati par dzīvi ir tuvredzīgi. Ja ņemsiet vērā to, kas ir svarīgs ilgtermiņā, un atšķirsieties no pasaules, neiesaistīdamies tai raksturīgajā morāli un garīgi kaitīgajā rīcībā, jūs ”cieši satversiet īsto dzīvi”. (1. Tim. 6:19.) Iepriekš minētā māsa saka: ”Ja tu aizstāvi savu pārliecību, galu galā sajūta ir lieliska. Tā tu pierādi, ka tev pietiek spēka peldēt pret Sātana pasaules straumi. Galvenais, tu gandrīz vai redzi, kā Dievs Jehova lepojas ar tevi un atzinīgi smaida! Tas liek justies labi, ka esi atšķirīgs no citiem!”

¹⁹ Dzīve ir tukša, ja uzmanības centrā ir vienīgi tas, ko var iegūt tagad. (Sal. Māc. 9:2, 10.) Jaunieši, ja jūs nopietni domājat par savas dzīves jēgu un iespējamo ilgumu, ir gudri ”nestaigāt tā, kā tautas staigā,” un dzīvot patiesi saturīgu dzīvi. (Efes. 4:17; Mal. 3:18.)

20., 21. Kādas ir mūsu nākotnes izredzes, ja mēs pieņemam pareizus lēmumus, un ko Jehova no mums prasa?

²⁰ Ja pieņemam pareizus lēmumus, mūsu dzīvei jau tagad ir īsta jēga un mums paveras iespēja ”iemantot zemi” — iegūt mūžīgu dzīvi. Nākotnē mūs gaida tik daudz brīnišķīgu svētību, ka mēs tās visas nevaram pat iedomāties. (Mat. 5:5; 19:29; 25:34.) Tiesa, Dievs tās nedod automātiski. Viņš kaut ko no mums arī prasa. (Nolasīt 1. Jāņa 5:3, 4.) Bet nav ne mazāko šaubu, ka ir vērts uzticīgi viņam kalpot jau šajā laikā.

²¹ Cik daudz mēs esam saņēmuši no Dieva! Mums ir precīzas zināšanas par Dieva Rakstiem, un mēs skaidri izprotam patiesību par viņu un viņa nodomiem. Mums ir gods saukties viņa vārdā un būt viņa lieciniekiem. Dievs ir apsolījis, ka viņš ir ar mums. (Ps. 118:7.) Vienalga, vai esam jauni vai veci, apliecināsim savu pateicību, dzīvodami tā, lai būtu redzams, ka mēs no sirds vēlamies godāt Jehovu mūžīgi. (Ps. 33:12; Rom. 11:33—36.)