VAIRĀKI gados jauni kristieši ir nolēmuši doties uz kino, lai noskatītos kādu filmu. Viņi ir dzirdējuši, ka daudzi skolasbiedri par šo filmu ir sajūsmā. Nonākuši pie kinoteātra, jaunieši reklāmas plakātos ierauga iespaidīgus ieročus un izaicinoši ģērbtas sievietes. Kā viņiem rīkoties? Vai tik un tā iet iekšā un skatīties filmu?

Šī situācija parāda, ka mums bieži ir jāpieņem lēmumi, kas vai nu pozitīvi, vai negatīvi var ietekmēt mūsu garīgumu un attiecības ar Jehovu. Dažkārt mēs varbūt esam nodomājuši kaut ko darīt, bet pēc tam vēlreiz izvērtējam situāciju un pārdomājam. Vai tas liecina par neizlēmību, vai arī šādi rīkoties ir pareizi?

Mīlestība pret Jehovu mūs ir rosinājusi atdot viņam savu dzīvi un kristīties. Mēs no visas sirds vēlamies saglabāt uzticību Dievam, taču mūsu ienaidnieks Sātans Velns ir apņēmies to salauzt. (Atkl. 12:17.) Mēs esam pieņēmuši lēmumu kalpot Jehovam un ievērot viņa likumus. Cik gan būtu bēdīgi, ja mēs pārdomātu un neturētu solījumu kalpot Jehovam! Tas mums varētu maksāt dzīvību.

Vairāk nekā pirms 2600 gadiem Babilonijas ķēniņš Nebukadnecars lika izveidot milzīgu zelta tēlu un pavēlēja visiem mesties zemē un to pielūgt. Tika paziņots, ka visi, kas atsacīsies pielūgt tēlu, tiks iemesti degošā ceplī. Trīs dievbijīgi Jehovas kalpi — Sadrahs, Mesahs un Abed-Nego — nebija ar mieru pakļauties valdnieka pavēlei. Tā kā viņi nezemojās tēla priekšā, viņus iemeta degošā ceplī. Jehova viņus brīnumainā kārtā izglāba, bet jebkurā gadījumā viņi drīzāk bija gatavi riskēt ar dzīvību nekā atkāpties no savas apņēmības kalpot Dievam. (Dan. 3:1—27.)

 Pravietis Daniēls nemitējās lūgt Jehovu, kaut arī viņam draudēja iemešana lauvu bedrē. Viņš pēc sava paraduma turpināja trīs reizes dienā vērsties pie Jehovas lūgšanā. Daniēls neatkāpās no sava lēmuma pielūgt patieso Dievu. Iznākums bija tāds, ka viņš tika izglābts ”no lauvu rīkles”. (Dan. 6:1—27.)

Arī mūsdienās kristieši dzīvo saskaņā ar savu solījumu kalpot Dievam. Āfrikā kādā skolā vairāki skolēni, kas ir Jehovas liecinieki, atteicās piedalīties ceremonijā, kurā bija jāgodina valsts simbols. Jauniešiem tika piedraudēts, ka tad, ja viņi nepiedalīsies pasākumā, viņi tiks izslēgti no skolas. Neilgi pēc tam pilsētu, kurā atrodas šī skola, apmeklēja izglītības ministrs. Viņš aprunājās ar dažiem no minētajiem jauniešiem. Gados jaunie liecinieki pieklājīgi, taču drosmīgi paskaidroja savas rīcības iemeslus. Kopš tā laika jautājums par piedalīšanos nacionālistiskās ceremonijās vairs nav sagādājis problēmas. Jaunieši var doties uz skolu, neraizējoties, ka citi mēģinās panākt, lai viņi rīkotos pretēji Jehovas norādījumiem.

Padomāsim arī par Džozefu, kura sieva saslima ar vēzi un negaidīti nomira. Džozefa radinieki ar izpratni un cieņu izturējās pret viņa vēlmēm, kas bija saistītas ar bēru organizēšanu. Turpretī sievas radinieki nebija patiesībā, un viņi vēlējās, lai bērēs tiktu iekļauti dažādi rituāli, arī tādi, kas Dievam nav pieņemami. Džozefs atceras: ”Redzot, ka es nepiekāpjos, viņi mēģināja ietekmēt manus bērnus, tomēr bērni nepadevās spiedienam. Sievas radi arī gribēja manā mājā organizēt tradicionālo vāķēšanu, taču es viņiem pateicu, ka tad, ja viņi uzstās, ka bez šī rituāla nevar iztikt, tas nenotiks manās mājās. Radinieki zināja, ka vāķēšana ir pretrunā ar maniem un sievas uzskatiem, tāpēc pēc garām diskusijām viņi piekrita vāķēšanu rīkot citā vietā.

Šajā smagajā sēru laikā es karsti lūdzu, lai Jehova mūsu ģimenei palīdz nepārkāpt viņa likumus. Viņš uzklausīja manas lūgšanas un palīdzēja mums nepiekāpties radiniekiem.” Džozefs un viņa bērni pat neapsvēra iespēju, ka viņi varētu pārdomāt un rīkoties pretēji Jehovas norādījumiem.

Neilgi pēc mūsu ēras 32. gada Pashas Sidonas apvidū pie Jēzus Kristus vērsās kāda sieviete, kas dzīvoja Sīrijas Feniķijā. Viņa vairākas reizes lūdza, lai Jēzus izdzītu dēmonu no viņas meitas. Sākumā Jēzus viņai neatbildēja ne vārda. Saviem mācekļiem viņš teica: ”Es neesmu sūtīts ne pie viena cita kā tikai pie Izraēla nama pazudušajām avīm.” Tā kā sieviete turpināja neatlaidīgi lūgt palīdzību, Jēzus viņai sacīja: ”Nav pareizi ņemt bērniem domāto maizi un nomest to sunīšiem.” Apliecinot stipru ticību, viņa atbildēja: ”Jā, Kungs, tomēr sunīši ēd druskas, kas nokrīt no saimnieku galda.” Beigu beigās Jēzus izpildīja viņas lūgumu un izdziedināja viņas meitu. (Mat. 15:21—28.)

Tā Jēzus sekoja Jehovas priekšzīmei, kurš ir gatavs rīkoties citādi, nekā ir iecerējis, ja vien situācija to ļauj. Piemēram, kad izraēlieši izveidoja zelta teļu, Dievs grasījās viņus iznīcināt, tomēr viņš ņēma vērā Mozus lūgumu un mainīja savu lēmumu. (2. Moz. 32:7—14.)

Apustulis Pāvils centās līdzināties Jehovam un Jēzum. Bija laiks, kad Pāvils uzskatīja, ka nav prātīgi sludināšanas ceļojumos ņemt līdzi Jāni Marku, jo pirmā ceļojuma laikā šis kristietis bija pametis Pāvilu un Barnabu. Tomēr vēlāk Pāvils acīmredzot saskatīja viņa garīgo izaugsmi un saprata, ka Marks var sniegt vērtīgu atbalstu. Tāpēc Pāvils rakstīja Timotejam: ”Atved sev līdzi Marku, jo viņš man ir noderīgs kalpošanā.” (2. Tim. 4:11.)

Ko var teikt par mums? Cenšoties līdzināties mūsu žēlsirdīgajam, pacietīgajam un mīlošajam debesu Tēvam, mēs laiku pa laikam  varam saskatīt jomas, kurās būtu labi mainīt savu attieksmi. Piemēram, varbūt mums ir jāmaina viedoklis par citiem cilvēkiem. Atšķirībā no Jehovas un Jēzus, mēs esam nepilnīgi. Ja viņi dažkārt bija gatavi mainīt savu sākotnējo lēmumu vai nostāju, vai gan mums vēl jo vairāk nebūtu jācenšas iejusties citu cilvēku situācijā un, iespējams, jāmaina sava attieksme pret viņiem?

Reizēm ir vietā mainīt savu prāta nostāju, kad runa ir par teokrātiskiem mērķiem. Daži, kas jau kādu laiku mācās Bībeli un apmeklē draudzes sapulces, vilcinās kristīties. Gadās arī tā, ka kristietis kavējas uzsākt pioniera kalpošanu, kaut gan apstākļi viņam to ļauj. Ir brāļi, kam nav īpašas vēlēšanās tiekties pēc atbildīgiem uzdevumiem kristiešu draudzē. (1. Tim. 3:1.) Vai jums kāda no šīm situācijām ir pazīstama? Jehova ar mīlestību mūs aicina īstenot minētos garīgos mērķus. Ir vērts mainīt savu nostāju un izjust, kādu prieku sniedz tas, ja nesavtīgi ieguldām spēkus, kalpojot Dievam un citiem cilvēkiem.

Ella, kas kalpo kādā no Jehovas liecinieku filiālēm Āfrikā, stāsta: ”Kad es sāku strādāt Bētelē, es nebiju pārliecināta, vai palikšu tajā ilgu laiku. Es vēlējos no visas sirds kalpot Jehovam, bet man bija ļoti ciešas attiecības ar ģimenes locekļiem, un sākumā man viņu ļoti pietrūka. Tomēr mana istabas biedrene mani uzmundrināja, un es izlēmu palikt Bētelē. Es esmu nostrādājusi Bētelē jau desmit gadus un vēlos turpināt šeit kalpot brāļiem un māsām, cik vien ilgi iespējams.”

Vai jūs atceraties, kas notika ar Kainu, kad viņš kļuva greizsirdīgs un iedegās dusmās pret savu brāli? Dievs neapmierinātajam Kainam sacīja, ka tad, ja viņš būs labs, viņš ”savu galvu varēs pacelt”. Dievs  Kainam deva padomu valdīt pār grēku, kas bija viņa ”durvju priekšā”. Kainam bija iespēja mainīt savu attieksmi un nolūkus, tomēr viņš neņēma vērā Dieva padomu. Diemžēl Kains nogalināja savu brāli un kļuva par pirmo cilvēku, kas kādu ir noslepkavojis. (1. Moz. 4:2—8.)

Vēl viens slikts piemērs ir ķēniņš Usija. Sākumā šis ķēniņš darīja to, kas bija taisns Jehovas acīs, un pastāvīgi viņu meklēja. Diemžēl Usija sabojāja savu labo reputāciju, jo viņš sirdsprātā kļuva augstprātīgs. Kaut gan Usija nebija priesteris, viņš iegāja templī, lai nestu kvēpināmo upuri. Vai Usija bija gatavs mainīt savu nodomu, kad priesteri viņu centās atturēt no šīs pašpaļāvīgās rīcības? Nē, tā nenotika. Usija ”apskaitās” un ignorēja brīdinājumu. Jehova viņu par to sodīja — Usija kļuva spitālīgs. (2. Laiku 26:3—5, 16—20.)

Nav šaubu, ka ir situācijas, kad kristietim pilnīgi noteikti ir jāmaina sava nostāja. Tā bija ar Žoakimu, kas kristījās 1955. gadā, bet 1978. gadā tika izslēgts no draudzes. Vairāk nekā pēc 20 gadiem, kad Žoakima rīcībā izpaudās grēku nožēla, viņš tika pieņemts atpakaļ Jehovas liecinieku draudzē. Nesen kāds draudzes vecākais šim brālim vaicāja, kāpēc viņš tik ilgi gaidīja, līdz nolēma atgriezties draudzē. Žoakims atbildēja: ”Mani bija pārņēmušas dusmas un lepnums. Man ir žēl, ka es tik ilgi vilcinājos. Visu šo laiku, kamēr biju izslēgts, es zināju, ka Jehovas liecinieki māca patiesību.” Žoakimam bija jāmaina sava attieksme un jānožēlo izdarītais.

Arī mēs varam nonākt situācijā, kad ir jāmaina mūsu nostāja, lēmumi vai rīcība. Būsim gatavi to darīt, lai iepriecinātu Jehovu. (Ps. 34:9.)