1870. gadā Alegeini pilsētā (ASV, Pensilvānijas štats), kas vēlāk tika iekļauta Pitsburgas teritorijā, izveidojās neliela Bībeles studēšanas grupa. Bībeles pētnieki, kurus vadīja Čārlzs Teizs Rasels, iedziļinājās mācībā par Kristus izpirkumu un drīz vien saprata, ka tam ir galvenā nozīme Jehovas nodoma īstenošanā. Cik gan ļoti viņus saviļņoja apziņa, ka izpirkums paver iespēju iegūt glābšanu un ka šādas izredzes ir pat tiem, kas vēl neko nav dzirdējuši par Jēzu! Pateicība par izpirkuma upuri viņus mudināja katru gadu pieminēt Jēzus nāvi. (1. Kor. 11:23—26.)

Brālis Rasels sāka izdot Ciānas Sargtorni, kurā tika aizstāvēta mācība par izpirkumu, izcilāko Dieva mīlestības izpausmi. Sargtornī Kristus nāves Atceres vakara laiks bija nosaukts par ”ļoti īpašu laiku”, un žurnāla lasītāji tika aicināti pieminēt Kristus nāvi, pulcējoties kopā Pitsburgā vai kādā citā vietā. Kā bija teikts žurnālā, ”arī tad, ja tur būs tikai divi vai trīs, kam ir tā pati dārgā ticība,” vai pat tikai viens šāds cilvēks, viņi būs ”sirdī vienoti ar Kungu”.

Ar katru gadu uz Atceres vakaru Pitsburgā pulcējās arvien lielāks skaits ļaužu. Aicinot cilvēkus uz šo pasākumu, Sargtornī brāļi rakstīja: ”Šeit jūs tiksiet sirsnīgi sagaidīti.” Vietējie Bībeles pētnieki tiešām labprāt uzņēma pie sevis mājās garīgos brāļus un māsas un gādāja, lai viņi būtu paēduši. 1886. gadā pēc Atceres vakara vairāku dienu garumā notika kopsapulce, uz kuru interesenti Sargtornī bija aicināti šādiem vārdiem: ”Nāciet, sirdij pāri plūstot mīlestībā pret Kungu, viņa brāļiem un viņa patiesību.”

Vairākus gadus Bībeles pētnieki Pitsburgā rīkoja šādas sanāksmes, uz kurām ieradās kristieši, kas ticēja izpirkumam un vēlējās pieminēt Jēzus nāvi Atceres vakarā. Augot Bībeles pētnieku rindām, uz Atceres vakaru pulcējās arvien vairāk cilvēku. Rejs Bops no Čikāgas eklēsijas (draudzes) stāstīja, ka 1910. gadā pagāja vairākas stundas, līdz Atceres vakara simboli tika pasniegti daudzajiem simtiem apmeklētāju, kas gandrīz visi tos iebaudīja.

Kādi simboli tika izmantoti šajā pasākumā? Kaut gan Jēzus, iedibinot Kunga mielastu, pasniedza vīnu, kādu laiku Sargtornī varēja lasīt ieteikumu vīna vietā lietot vīnogu sulu vai no rozīnēm pagatavotu dzērienu, lai nepakļautu kārdinājumam tos, kas ir ”vāji miesā”. Tomēr tiem, kas uzskatīja, ka ir jāizmanto vīns, tas tika piedāvāts. Vēlāk Bībeles pētnieki saprata, ka piemērots Jēzus izlieto asiņu simbols ir tikai sarkanvīns.

Laikā, kad tika pieminēta Jēzus nāve, cilvēkiem bija iemesls nopietnām pārdomām. Taču dažās draudzēs Atceres vakarā valdīja sērīga atmosfēra,  un, kad programma beidzās, visi devās uz mājām, nepārmijot gandrīz ne vārda. 1934. gadā izdotā grāmatā ar nosaukumu Jehova bija norādīts, ka Atceres vakarā ir nevis jāsēro par Jēzus mokošo nāvi, bet jāpriecājas par to, ka viņš ir ķēniņš, kas 1914. gadā ir sācis valdīt.

Kopš 1935. gada, kad krasi mainījās skaidrojums par to, kas ir Atklāsmes grāmatas 7. nodaļas 9. pantā minētais ”lielais pulks”, mainījās arī Atceres vakara norise. Iepriekš Jehovas kalpi bija uzskatījuši, ka ”lielais pulks” ir kristieši, kuri ir atdevuši sevi Dievam, bet kuriem trūkst dedzības. Taču tagad kļuva skaidrs, ka šis iespaidīgais pulks ir uzticīgi Dieva kalpi, kam ir cerība dzīvot paradīzē uz zemes. Pārdomājis šo skaidrojumu un rūpīgi izanalizējis, kā tas skar viņu pašu, brālis Rasels Pogensijs atzina: ”Jehova ar savu svēto garu nav atmodinājis manī cerību dzīvot debesīs.” Tāpat kā daudzi citi Dievam uzticīgi kristieši, brālis Pogensijs Atceres vakarā pārstāja iebaudīt simbolus, taču turpināja to apmeklēt.

Šajā ”ļoti īpašajā laikā” tika organizētas sludināšanas kampaņas, kurās visi varēja apliecināt savu pateicību par izpirkumu. 1932. gadā Biļetenā kristieši tika mudināti nebūt ”Atceres vakara svētajiem” — tādiem, kas ir Atceres vakara dalībnieki, bet ne ”īstie darba darītāji”, jo nesludina patiesības vēsti. 1934. gadā Biļetenā izskanēja aicinājums pieteikties palīgpionieru kalpošanai: ”Vai atradīsies vēl 1000 sludinātāju, kas, tuvojoties Atceres vakaram, pieteiksies par palīgpionieriem?” Par svaidītajiem kristiešiem Informatorā * bija teikts: ”Viņu prieks var būt pilnīgs tikai tad, ja viņi piedalās valstības sludināšanā.” Ar laiku to pašu varēja teikt arī par tiem kristiešiem, kam bija cerība dzīvot uz zemes.

Visi Jehovas kalpi Atceres vakaru uzskata par svētāko vakaru gadā. Šajā vakarā viņi piemin Jēzus nāvi pat vissarežģītākajos apstākļos. 1930. gadā Pērla Ingliša un viņas māsa Ora kājām mēroja aptuveni 80 kilometrus tālu ceļu, lai tiktu uz Atceres vakaru. Kad misionārs Herolds Kings Ķīnā bija ieslodzīts vieninieka kamerā, viņš rakstīja dzejoļus un dziesmas par Atceres vakaru un izgatavoja Atceres vakara simbolus no upenēm un rīsiem. Daudzās pasaules malās — no Austrumeiropas līdz Centrālamerikai un Āfrikai — kristieši ir drosmīgi atzīmējuši Jēzus nāvi gan kara apstākļos, gan mūsu darbības aizlieguma laikā. Neatkarīgi no tā, kur mēs atrodamies un ar kādām grūtībām sastopamies, Atceres vakarā mēs pulcējamies kopā, lai šajā īpašajā laikā godātu Dievu Jehovu un Jēzu Kristu.