Tie, kam ir paaugstināta jutība pret smaržām, saskaras ar grūtām situācijām. Visticamāk, ikdienā viņiem nākas sevi pakļaut smaržu ietekmei saskarsmē ar dažādiem cilvēkiem. Tomēr daži ir jautājuši, vai ir iespējams lūgt brāļus un māsas nelietot smaržas un odekolonus, kad tie dodas uz kristiešu sapulcēm un kongresiem.

Protams, apzināti neviens kristietis nevēlas kādam padarīt sapulču apmeklēšanu par sarežģītu uzdevumu. Ikvienam no mums ir nepieciešams uzmundrinājums, ko var gūt sapulcēs. (Ebr. 10:24, 25.) Tāpēc tie, kas cieš no smaržu nepanesības tik smagā formā, ka tas kļūst par traucēkli sapulču apmeklēšanai, varētu pārrunāt šo jautājumu ar draudzes vecākajiem. Kaut arī izvirzīt sapulču apmeklētājiem noteikumus par smaržu lietošanu būtu pretrunā ar Bībeli un tas nebūtu saprātīgi, vecākie var pievērst draudzes uzmanību informācijai, kas ticības biedriem palīdzētu saprast, ar ko nākas saskarties citiem. Atkarībā no apstākļiem vecākie var nolemt, ka kalpošanas sapulcē, runājot par draudzes vajadzībām, būtu labi apspriest dažas domas no jau agrāk publicēta materiāla par šo tēmu, vai arī vecākie var izlemt, ka draudzē ir jāizskan taktiski noformulētam paziņojumam par smaržu lietošanu. * Tomēr vecākajiem nebūtu regulāri jāvēršas pie draudzes ar šāda veida paziņojumiem. Mūsu sapulcēs vienmēr būs klāt kāds nesen ieinteresējies cilvēks vai ciemiņš, kas neko nezina par šo problēmu, un mēs vēlamies, lai viņi mūsu vidū justos gaidīti. Mums nevienam nebūtu jārada neērtības sajūta par to, ka viņi mērenā daudzumā lieto smaržas.

Ja draudzē kādam ir paaugstināta jutība pret smaržām un vietējie apstākļi ļauj, draudzes vecākie var parūpēties, lai šie cilvēki valstības zālē varētu sēdēt kādā atsevišķā telpā. Piemēram, varbūt valstības zālē ir apspriežu telpa, kurā šie cilvēki var netraucēti klausīties sapulču programmu. Ja šis jautājums nav atrisināms saprātīgā veidā un atrašanās valstības zālē kādam joprojām sagādā milzīgas problēmas, draudze var parūpēties, lai šo cilvēku vajadzībām tiktu ierakstīta sapulču programma, vai noorganizēt, ka viņi to var klausīties pa telefonu savās mājās, kā tas tiek darīts to ticības biedru labā, kas veselības dēļ ir spiesti palikt mājās.

Pēdējos gados Valstības Kalpošanā brāļi un māsas ir aicināti pievērst īpašu uzmanību šim jautājumam, apmeklējot reģionālos kongresus. Ņemot vērā, ka visbiežāk kongresi notiek slēgtās telpās, kurās ir mehāniskā ventilācija, kongresa apmeklētāji tiek lūgti ierobežot smaržu lietošanu. Brāļi un māsas tiek mudināti jo īpaši domāt par smaržu lietošanu, pirms viņi dodas uz reģionālajiem kongresiem, jo parasti tajos nav iespējams nodrošināt telpu tiem, kas nepanes smaržas. Tomēr šis norādījums nav dots ar mērķi to padarīt par vispārīgu likumu, kas būtu jāattiecina uz draudzes sapulcēm, un tas nav šādi jāinterpretē.

Dzīvojot šajā pasaulē, mēs visi izjūtam mantotās nepilnības sekas. Cik pateicīgi mēs esam, kad citi cenšas atvieglot mūsu ciešanas! Kādam tas varētu būt upuris, ka viņš atturas no smaržu vai odekolona lietošanas, lai ticības biedram būtu vieglāk apmeklēt sapulces. Tomēr mīlestība mūs mudinās izšķirties par šādu soli.

Bībeles lasītājiem Poncijs Pilāts ir pazīstams kā cilvēks, kas bija iesaistīts Jēzus tiesāšanā un sodīšanā ar nāvi. (Mat. 27:1, 2, 24—26.) Pilāta vārds ir atrodams arī citos vēsturiskos tālaika avotos. Kā teikts Bībeles vārdnīcā The Anchor Bible Dictionary, ne par vienu citu romiešu pārvaldnieku, kas valdīja Jūdejā, laicīgos vēsturiskos avotos nav tik daudz un detalizētu ziņu kā par šo amatpersonu.

Visbiežāk Pilāta vārds parādās jūdu vēsturnieka Josefa Flāvija darbos: tajos minētas trīs saspringtas situācijas, kas Pilātam radās viņa valdīšanas laikā Jūdejā. Ceturto atgadījumu ir aprakstījis jūdu vēsturnieks Filons. Savukārt romiešu vēsturnieks Tacits, kura darbos aprakstīta Romas imperatoru vēsture, apstiprināja faktu, ka Poncijs Pilāts Tiberija valdīšanas laikā lika sodīt ar nāvi Jēzu.

1961. gadā, veicot arheoloģiskos izrakumus senā romiešu teātrī Izraēlas pilsētā Cēzarejā, arheologi atrada akmens plāksni, uz kuras latīņu valodā bija skaidri lasāms Pilāta vārds. No uzraksta (sk. attēlu) bija saglabājies tikai fragments, taču tiek uzskatīts, ka sākotnēji teksts varēja būt šāds: ”[Šo] Tiberiju Poncijs Pilāts, Jūdejas prefekts, ir veltījis godājamiem dieviem.” Celtne, par kuru ir runa uzrakstā, domājams, bija templis, kas tika uzbūvēts par godu Romas imperatoram Tiberijam.

2002. gada 15. jūlija Sargtornī, rubrikā ”Lasītāju jautājumi”, bija teikts, ka kristietei ir jāapsedz ­galva, ja viņa vada Bībeles nodarbību kristīta vai nekristīta sludinātāja klātbūtnē. Pēc dziļākas šī jautājuma izskatīšanas ir jāsecina, ka ir vietā nedaudz mainīt šo norādījumu.

Ja Bībeles nodarbībā kopā ar māsu, kas regulāri māca kādam cilvēkam Bībeli, ir kristīts sludinātājs, šai kristietei noteikti ir jāapsedz galva. To darot, viņa pauž cieņu pret Jehovas noteikto kārtību draudzē, jo viņa veic uzdevumu, kas parasti būtu jāpilda brālim. (1. Kor. 11:5, 6, 10.) Viņa var arī palūgt, lai Bībeles nodarbību vada brālis, ja viņš ir piemērots šim uzdevumam un viņam nekas netraucē to darīt.

Taču Svētajos Rakstos nav izvirzīta prasība, ka kristietei būtu jāapsedz galva, ja viņa vada regulāru Bībeles nodarbību un kopā ar viņu ir nekristīts sludinātājs, kas nav viņas vīrs. Tomēr tad, ja šādās situācijās kristietes sirdsapziņa mudina apsegt galvu, viņa to var darīt.