MĒS ar Gvenu sākām mācīties dejot piecu gadu vecumā. Tajā laikā gan mēs viens otru vēl nepazinām. Taču mēs abi jau agrīnā vecumā bijām apņēmušies kļūt par baletdejotājiem. Kad bijām gandrīz jau sasnieguši savas karjeras virsotni, mēs atstājām baletu. Kāpēc mēs pieņēmām šādu lēmumu?

Deivids. Es piedzimu 1945. gadā Anglijā, Šropšīras grāfistē, kur manam tēvam klusā, mierīgā apvidū piederēja lauku saimniecība. Pēc skolas man patika pabarot vistas un savākt olas, kā arī kopt liellopus un aitas. Skolas brīvlaikā es palīdzēju ražas novākšanā, reizēm pat braucu ar mūsu traktoriem.

Tomēr bija kaut kas tāds, kas mani aizrāva vairāk par visu. Tēvs bija ievērojis, ka jau agrā bērnībā es vienmēr, tiklīdz izdzirdēju mūziku, gribēju dejot. Kad man bija pieci gadi, tēvs mātei ieteica mani aizvest pie vietējā deju skolotāja mācīties stepu. Mans skolotājs uzskatīja, ka es ar laiku varētu kļūt par baletdejotāju, tāpēc pasniedza man arī baletstundas. Piecpadsmit gadu vecumā es ieguvu stipendiju, lai varētu mācīties prestižajā Londonas Karaliskajā baleta skolā. Šeit es iepazinos ar Gvenu, un mēs kļuvām par deju partneriem.

Gvena. Es piedzimu 1944. gadā Londonā, kur kūsāt kūsā dzīvība. Būdama maza meitene, es stipri ticēju Dievam. Es mēģināju lasīt Bībeli, taču man to bija grūti saprast. Jau kopš piecu gadu vecuma es apmeklēju dejošanas stundas. Pēc sešiem gadiem es izturēju konkursu, kurā piedalījās dejotāji no visas Lielbritānijas, un tiku uzņemta Karaliskās baleta skolas jaunākajā grupā. Šai grupai mācības notika Vaitlodžā (White Lodge), skaistā savrupmājā, kas ir celta karaļa Džordža laika arhitektūras stilā un atrodas Ričmondas parkā Londonas dienvidrietumos. Šeit es ieguvu vispārējo izglītību un apguvu baleta mākslu pie izciliem skolotājiem. Sešpadsmit gadu vecumā es turpināju mācības Karaliskajā baleta skolā, bet nu jau vecākajā grupā, un mums mācības notika Londonas centrā. Tā es iepazinos ar Deividu. Dažu mēnešu laikā mēs kopā uzstājāmies baleta ainās dažādos operu iestudējumos Karaliskajā Koventgārdena operā.

Deivids. Kā jau Gvena minēja, mēs dejojām slavenajā Karaliskajā opernamā un Londonas Festivāla baletā (tagad to sauc par Anglijas Nacionālo baletu). Viens no Karaliskā baleta horeogrāfiem Vācijas pilsētā Vupertālē izveidoja starptautisku baleta trupu, un viņš mūs abus ar Gvenu izraudzījās par solistiem, kas dosies viņam līdzi, lai dejotu šajā trupā. Turpinot savu skatuves karjeru, mēs dejojām operas un baleta teātros visā pasaulē un uzstājāmies kopā ar tādām zvaigznēm kā Margo Fonteina un Rūdolfs Nurijevs. Šāda dzīve, kurā visu laiku ir jākonkurē ar citiem, liek cilvēkam ļoti daudz domāt par sevi, un iznākumā mēs ar Gvenu kļuvām pārņemti ar savu karjeru.

 Gvena. Visus savus garīgos un fiziskos spēkus es biju veltījusi dejošanai. Mēs abi ar Deividu vēlējāmies sasniegt baleta virsotnes. Man patika dalīt autogrāfus, saņemt ziedus un dzirdēt aplausus. Jāatzīst, ka teātra vidē plaši izplatītas parādības bija amoralitāte, smēķēšana un dzeršana, un, tāpat kā daudzi baletdejotāji, es paļāvos uz saviem talismaniem.

Deivids. Pēc daudziem gadiem, ko biju veltījis dejošanai, es sapratu, ka dzīve uz čemodāniem mani ir nogurdinājusi. Tā kā es biju nācis no laukiem, es sāku ilgoties pēc vienkāršas dzīves tādos apstākļos, kādos biju uzaudzis. 1967. gadā es atstāju baletu un sāku strādāt lielā saimniecībā netālu no savu vecāku mājām. Zemnieks, kam piederēja šī saimniecība, man izīrēja nelielu māju. Es piezvanīju Gvenai uz baleta teātri un pajautāju, vai viņa ir ar mieru precēties ar mani. Savā baletdejotājas karjerā Gvena guva arvien lielākus panākumus, tāpēc viņai nebija viegli izlemt, kā rīkoties. Tomēr viņa pieņēma manu bildinājumu un pārcēlās pie manis, kaut gan viņai lauku dzīve bija pilnīgi sveša.

Gvena. Man tiešām nebija viegli pielāgoties dzīvei laukos. Jebkuros laikapstākļos slaukt govis, barot cūkas un vistas — šāda dzīve man, cilvēkam, kas bija nācis no gluži citas vides, nozīmēja krasas pārmaiņas. Deivids kādā lauksaimniecības skolā sāka apmeklēt deviņus mēnešus ilgus kursus, lai mācītos par jaunākajām metodēm lopkopībā, un es jutos vientuļa, līdz vakarā sagaidīju vīru mājās. Tolaik pasaulē jau bija nākusi mūsu vecākā meita Gilija. Paklausot Deivida padomam, es biju iemācījusies vadīt automašīnu, un kādu dienu, kad biju aizbraukusi uz kaimiņpilsētu, es tur satiku Gēlu, kādu sievieti, ar kuru es biju iepazinusies, kad viņa strādāja vienā no mūsu vietējiem veikaliem.

Gēla mani uzaicināja iegriezties pie viņas uz tasi tējas. Mēs parādījām viena otrai savas kāzu fotogrāfijas, un es ievēroju Gēlas kāzu attēlā cilvēkus stāvam pie ēkas, kas saucas valstības zāle. Es pavaicāju, kas tā bija par baznīcu. Kad Gēla man pateica, ka viņa un viņas vīrs ir Jehovas liecinieki, es nopriecājos. Es atcerējos, ka viena no manām tantēm bija Jehovas lieciniece. Man atausa atmiņā, ar kādu nepatiku tēvs izturējās pret manu tanti — viņš pat izmeta atkritumu tvertnē viņas reliģisko literatūru. Toreiz es nevarēju saprast, kāpēc tēvs, kas parasti bija ļoti draudzīgs, tā dusmojas uz tik jauku cilvēku kā mana tante.

Beidzot man bija iespēja uzzināt, kā tantes reliģiskie uzskati atšķīrās no baznīcas mācībām. Gēla atvēra Bībeli un parādīja, ko patiesībā māca šī  grāmata. Es biju ļoti pārsteigta, uzzinot, ka daudzas mācības, piemēram, mācība par trīsvienību un nemirstīgu dvēseli, ir pretrunā ar Svētajiem Rakstiem. (Sal. Māc. 9:5, 10; Jāņa 14:28; 17:3.) Es arī pirmo reizi Bībelē ieraudzīju Dieva vārdu Jehova. (2. Moz. 6:3.)

Deivids. Gvena man pastāstīja par to, ko bija uzzinājusi. Atceros, ka bērnībā tēvs man mēdza teikt: tev jālasa Bībele. Tāpēc mēs ar Gvenu piekritām, ka Gēla un viņas vīrs Deriks mums māca Bībeli. Pēc pusgada mēs pārcēlāmies uz Osvestri Šropšīras grāfistē, jo šeit mums pavērās iespēja nomāt nelielu lauku saimniecību, kur paši varējām būt saimnieki. Te mums Bībeli pacietīgi mācīja Jehovas lieciniece Deirdre. Sākumā mūsu garīgā izaugsme bija lēna, jo mēs bijām ļoti aizņemti, gādājot par saviem mājlopiem. Tomēr pamazām Bībeles patiesība iesakņojās mūsu sirdī.

Gvena. Manu garīgo izaugsmi ļoti apgrūtināja māņticīgi priekšstati. Jesajas grāmatas 65. nodaļas 11. pants man palīdzēja saprast, ko Jehova domā par tiem, kas ”klāj galdu laimes dievam”. Bija vajadzīgs laiks un dedzīgas lūgšanas, lai es spētu atbrīvoties no visiem saviem amuletiem un talismaniem. Uzzinot, ka ”tas, kas sevi paaugstina, tiks pazemots, bet tas, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts”, es sapratu, kādus cilvēkus Jehova meklē. (Mat. 23:12.) Es vēlējos kalpot Dievam, kam cilvēki rūp tik ļoti, ka viņš savu mīļoto Dēlu ir atdevis par izpirkuma upuri. Tajā laikā mums bija piedzimusi jau otrā meita, un mani sajūsmināja doma, ka visa mūsu ģimene varētu mūžīgi dzīvot paradīzē uz zemes.

Deivids. Kad es aptvēru, kā piepildās tādi aizraujoši Bībeles pravietojumi kā, piemēram, tie, kas ir lasāmi Mateja evaņģēlija 24. nodaļā un Daniēla grāmatā, es pārliecinājos, ka esmu atradis patiesību. Es sapratu, ka nekas šajā pasaulē nav tik vērtīgs kā labas attiecības ar Jehovu. Laika gaitā es mācījos pārvarēt savu lepnumu. Es sāku apzināties, ka es neesmu svarīgāks par savu sievu un meitām. Tas, ko es izlasīju Vēstulē filipiešiem, 2. nodaļas 4. pantā, mani pārliecināja, ka es nedrīkstu pirmām kārtām domāt par sevi un to, kā īstenot savu sapni par lielāku saimniecību. Galvenajam manā dzīvē ir jābūt kalpošanai Jehovam. Es atmetu smēķēšanu. Jāatzīst, mums nebija viegli iekārtot savu dzīvi tā, lai sestdienas vakarā mērotu 10 kilometrus līdz sapulcei, jo ap to laiku mums bija jāslauc govis. Tomēr ar Gvenas palīdzību mēs nekad neizlaidām sapulces, un katru svētdienas rītu mēs vienmēr kopā ar meitām gājām sludināt — pēc tam, kad bijām izslaukuši govis.

Radinieki pārmaiņas mūsu dzīvē nebūt neuzņēma ar prieku. Gvenas tēvs sešus gadus nerunāja ar viņu. Arī mani vecāki mēģināja panākt, lai mēs pārtraucam kontaktēties ar Jehovas lieciniekiem.

Gvena. Jehova mums palīdzēja izturēt visus pārbaudījumus, ar kuriem saskārāmies. Ar laiku brāļi un māsas no Osvestri draudzes mums kļuva gluži kā ģimenes locekļi — visās mūsu grūtībās mēs  izjutām viņu mīlestības pilno atbalstu. (Lūk. 18:29, 30.) 1972. gadā mēs atdevām sevi Jehovam un kristījāmies. Tā kā es vēlējos darīt visu, kas ir manos spēkos, lai pēc iespējas daudziem cilvēkiem palīdzētu iepazīt patiesību, es kļuvu par pionieri.

Deivids. Gadi, kas aizritēja, strādājot mūsu saimniecībā, prasīja daudz fiziska spēka. Ja runājam par garīgo pusi, mēs centāmies rādīt labu paraugu savām meitām. Pienāca brīdis, kad valdība samazināja finansējumu lauksaimniecībai, un mums nācās atteikties no savas saimniecības. Mēs palikām bez mājām un bez darba, turklāt tajā laikā mūsu trešajai, jaunākajai meitai bija tikai gadiņš. Šajā sarežģītajā situācijā mēs lūdzām Jehovam palīdzību un vadību. Lai nopelnītu iztiku, mēs izlēmām likt lietā savas profesionālās iemaņas un atvērt deju skolu. Ar laiku mēs redzējām, kā atalgojas mūsu centieni galveno vietu dzīvē ierādīt kalpošanai. Mums par prieku, visas trīs mūsu meitas pēc skolas beigšanas kļuva par pionierēm. Tā kā arī Gvena bija pioniere, viņa dienu no dienas varēja atbalstīt meitenes.

Pēc tam, kad mūsu vecākās meitas, Gilija un Denīza, bija apprecējušās, mēs slēdzām savu deju skolu. Mēs aizrakstījām vēstuli filiālei, lai noskaidrotu, kur būtu nepieciešama mūsu palīdzība. Tā mēs uzzinājām, ka sludinātāju atbalsts ir vajadzīgs pilsētās, kas atrodas Anglijas dienvidaustrumos. Tagad, kad kopā ar mums dzīvoja vairs tikai jaunākā meita, Debija, arī man radās iespēja kalpot par pionieri. Pēc pieciem gadiem brāļi mums lūdza, vai mēs varētu atbalstīt draudzes, kas atradās tālāk uz ziemeļiem. Kādu laiku pēc tam, kad apprecējās Debija, mēs kļuvām par starptautiskās būvniecības programmas strādniekiem un desmit gadus piedalījāmies būvniecības projektos Zimbabvē, Moldovā, Ungārijā un Kotdivuārā. Pēc tam mēs atgriezāmies Anglijā un strādājām būvniecībā Londonas Bētelē. Tā kā man bija pieredze lauksaimniecībā, man lūdza palīdzēt Bēteles lauku saimniecībā. Pašreiz mēs esam pionieri Anglijas ziemeļrietumos.

Gvena. Balets, kam mēs reiz bijām sevi veltījuši, sagādāja daudz prieka, tomēr baletdejotāja karjera ir īslaicīga un tās sniegtais prieks ir gaistošs. Kopš mēs uz visiem laikiem esam atdevuši sevi Jehovam, kalpošana viņam sagādā mums neizsakāmu prieku, kas nekad nezudīs. Mēs ar vīru joprojām esam partneri, tomēr tagad kājas mūs nes kopīgās pionieru gaitās. Mēs esam ļoti laimīgi, ka daudziem esam palīdzējuši apgūt brīnišķīgās Bībeles mācības, kas var glābt viņu dzīvību. Nekādu pasaules slavu nevar salīdzināt ar gandarījumu, ko sniedz šīs ”ieteikuma vēstules”. (2. Kor. 3:1, 2.) Ja mēs nebūtu uzzinājuši patiesību, tagad mums būtu palikušas vairs tikai atmiņas, vecas fotogrāfijas un teātra programmiņas, kas atgādinātu par mūsu ziedu laikiem baletā.

Deivids. Kalpošana Jehovam ir pašos pamatos mainījusi mūsu dzīvi. Es apzinos, ka šis dzīves ceļš man ir palīdzējis kļūt par labāku vīru un tēvu. Bībelē ir stāstīts par Mirjamu, ķēniņu Dāvidu un citiem Dieva kalpiem, kas ir pauduši savu prieku dejojot. Arī mēs, tāpat kā daudzi citi, ilgojamies dejot aiz prieka Jehovas jaunajā pasaulē. (2. Moz. 15:20; 2. Sam. 6:14.)