”KAD es dzirdēju paziņojumu par mana dēla izslēgšanu no draudzes, man likās, ka sabrūk visa mana pasaule,” atceras Huljans. ”Viņš bija mūsu vecākais bērns, un mēs bijām ļoti tuvi; mēs daudz ko darījām kopā. Viņš vienmēr bija priekšzīmīgs dēls, bet tad negaidīti viņš sāka darīt to, kas nebija pareizs. Mana sieva bieži raudāja, un es nezināju, kā viņu mierināt. Mūs nelika mierā jautājums, ko mēs, audzinot viņu, esam palaiduši garām.”

Kāpēc var teikt, ka kristieša izslēgšana no draudzes liecina par mīlestību, ja jau tā sagādā tik lielas sāpes? Kā no Bībeles izriet, ka reizēm šāda barga pārmācība ir nepieciešama? Kam ir jānotiek, lai cilvēku izslēgtu no draudzes?

Jehovas liecinieku var izslēgt no draudzes, ja vienlaikus pastāv divi faktori. Pirmkārt, kristīts Jehovas kalps ir izdarījis nopietnu grēku. Otrkārt, viņam nav patiesas grēku nožēlas.

Kaut gan Jehova neprasa no mums pilnību, viņš vēlas, lai viņa kalpi atbilstu noteiktām svētuma normām. Piemēram, Jehova liek vairīties no tādiem smagiem grēkiem kā netiklība, elku kalpība, zagšana, izspiešana, slepkavība un spiritisms. (1. Kor. 6:9, 10; Atkl. 21:8.)

Vai jūs nepiekrītat, ka Jehovas augstās prasības ir saprātīgas un ka tās mūs aizsargā? Kurš gan negrib dzīvot līdzās miermīlīgiem, kārtīgiem cilvēkiem, kam var uzticēties? Tieši tāda ir mūsu garīgo brāļu un māsu sabiedrība, jo, atdodot sevi Dievam, viņi ir solījuši dzīvot saskaņā ar Dieva Rakstu norādījumiem.

Bet kas notiek, ja kristietis izdara nopietnu grēku cilvēciskās vājības dēļ? Senatnē uzticīgi Jehovas kalpi ir pieļāvuši šādas kļūdas, tomēr Dievs pilnībā nenovērsās no viņiem. Labi zināms piemērs ir ķēniņš Dāvids. Viņš pārkāpa laulību un bija vainojams slepkavībā, tomēr pravietis Nātāns viņam paziņoja: ”Tas Kungs.. tavus grēkus piedod!” (2. Sam. 12:13.)

Dievs piedeva Dāvida grēkus, jo Dāvids tos no sirds nožēloja. (Ps. 32:1—5.) Arī mūsdienās Jehovas kalps tiek izslēgts no draudzes vienīgi tad, ja viņš nenožēlo savu rīcību vai turpina darīt to, kas ir ļauns. (Ap. d. 3:19; 26:20.) Ja draudzes vecākie, kas darbojas pārkāpumu izskatīšanas komitejā, nesaskata patiesu grēku nožēlu, viņiem ir jāizslēdz cilvēks no draudzes.

Sākumā šāds lēmums mums var likties pārāk stingrs vai pat nežēlīgs; tā varētu notikt it sevišķi tad, ja izslēgtais cilvēks mums ir tuvs. Tomēr, kā izriet no Jehovas Rakstiem, šādu  lēmumu pamatoti var uzskatīt par mīlestības izpausmi.

Kā norādīja Jēzus, ”gudrību attaisno tās darbi”. (Mat. 11:19, zemsv. piez.) Gudrs lēmums izslēgt no draudzes cilvēku, kas nenožēlo savu grēku, attaisnojas ar saviem ”darbiem”, proti, labajiem augļiem. Ieguvums ir vismaz trīskāršs.

Izslēdzot pārkāpēju, tiek godāts Jehovas vārds. Tā kā mēs esam nosaukti Jehovas vārdā, ar savu rīcību mēs neizbēgami vai nu slavējam, vai apkaunojam viņa vārdu. (Jes. 43:10.) Tāpat kā dēla uzvedība var sagādāt viņa vecākiem godu vai negodu, cilvēku attieksme pret Jehovu kaut kādā mērā ir atkarīga no viņa vārdā nosauktās tautas labajiem vai sliktajiem darbiem. Ja Jehovas tauta dzīvo pēc viņa morāles normām, vairojas viņa vārda labā slava. Savā ziņā līdzīga situācija bija Ecēhiēla laikā, kad apkārtējām tautām Jehovas vārds cieši saistījās ar ebreju tautas rīcību. (Ecēh. 36:19—23.)

Rīkodamies netikumīgi, mēs apkaunotu Dieva svēto vārdu. Apustulis Pēteris kristiešus pamācīja: ”Kā paklausīgi bērni vairs neļaujiet sevi veidot tieksmēm, kādām jūs agrāk ļāvāties nezināšanas dēļ, bet līdzinieties Svētajam, kas jūs ir aicinājis, un kļūstiet paši svēti it visā, ko darāt, jo ir rakstīts: ”Esiet svēti, jo es esmu svēts!”” (1. Pēt. 1:14—16.) Tīri un svēti darbi sagādā godu Dieva vārdam.

Ja kāds Jehovas liecinieks ir sācis grēkot, visticamāk, viņa draugi un paziņas to uzzinās. Izslēgšana pierāda, ka Jehovam ir tīra tauta, kas ievēro Bībeles norādījumus, lai saglabātu svētumu. Reiz Šveicē uz sapulci valstības zālē atnāca kāds vīrietis un sacīja, ka viņš vēlas kļūt par draudzes locekli. Izrādījās, ka viņa māsa ir izslēgta no draudzes par netiklību. Vīrietis sacīja, ka vēlas pievienoties organizācijai, kas ”nav iecietīga pret nepareizu rīcību”.

Izslēgšana sargā kristiešu draudzes tīrību. Apustulis Pāvils brīdināja korintiešus, cik bīstami būtu pieļaut, ka viņu vidū paliek cilvēki, kas tīšuprāt grēko. Šādu cilvēku slikto ietekmi viņš salīdzināja ar to, kā raugs liek uzrūgt visai mīklai. ”Nedaudz rauga saraudzē visu mīklu,” viņš rakstīja. Pēc tam viņš deva padomu: ”Padzeniet ļauno no sava vidus!” (1. Kor. 5:6, 11—13.)

Pēc visa spriežot, Pāvila pieminētais ”ļaunais” cilvēks atklāti nodevās netikumībai, turklāt citi draudzes locekļi bija sākuši attaisnot viņa rīcību. (1. Kor. 5:1, 2.) Ja šāds smags grēks paliktu nesodīts, citi kristieši varētu pārņemt amorālos paradumus, kādi bija izplatīti izvirtušajā pilsētā, kurā viņi dzīvoja. Ja apzinātus grēkus atstātu bez ievērības, tiktu veicināta pielaidīga attieksme pret atkāpšanos no Dieva prasībām. (Sal. Māc. 8:11.) Grēcinieki, kas nenožēlo savu rīcību, varētu kļūt par ”zemūdens klintīm” un sagraut citu draudzes locekļu ticību. (Jūd. 4, 12.)

Izslēgšana pārkāpējam var likt atjēgties. Jēzus reiz stāstīja par jaunu cilvēku, kas atstāja tēva mājas un izšķieda savu mantojumu, trakulīgi uzdzīvodams. No savas bēdīgās pieredzes pazudušais dēls saprata, ka dzīve ārpus tēva mājām ir tukša un skarba. Galu galā dēls atjēdzās, nožēloja grēkus un izlēma atgriezties pie ģimenes. (Lūk. 15:11—24.) Jēzus stāstījums par mīlošo tēvu, kas priecājās par pārmaiņām dēla sirdī, mums palīdz saprast Jehovas jūtas. ”Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo,” Jehova apliecina. (Ecēh. 33:11.)

Arī tie, kas ir izslēgti un vairs nepieder pie kristiešu draudzes — savas garīgās ģimenes —, ar laiku var aptvert, ko viņi ir zaudējuši. Domājot par savas grēcīgās rīcības bēdīgajām sekām, kā arī atceroties labos laikus, kad viņiem bija tuvas attiecības ar Jehovu un ticības biedriem, šie cilvēki var atjēgties.

Lai panāktu vēlamo, ir vajadzīga mīlestība un stingrība. Psalmu sacerētājs Dāvids rakstīja: ”Lai  taisnais mani sit, tā būs mīlestība, un lai viņš mani pārmāca, tā būs eļļa uz galvas.” (Ps. 141:5.) Iztēlosimies, ka cilvēkam, kas aukstā ziemas dienā ir devies pārgājienā, pilnībā izsīkst spēki. Viņam sākas hipotermija, un viņš jūt miegainumu. Ja viņš apgulsies sniegā un aizmigs, viņš nomirs. Gaidot glābējus, ceļabiedrs laiku pa laikam viņu iepļaukā, lai viņš neaizmigtu. Tas var būt sāpīgi, bet šādi, iespējams, izdosies glābt viņa dzīvību. Arī Dāvids apzinājās, ka varētu rasties situācija, kad viņam nāktu par labu sāpīga pārmācība, ko sniedz taisnais.

Daudzos gadījumos izslēgšana no draudzes ir pārmācība, kas pārkāpējam ir vajadzīga. Apmēram desmit gadus pēc tam, kad sākumā minētais Huljana dēls bija izslēgts no draudzes, viņš saveda kārtībā savu dzīvi, atgriezās draudzē un tagad pilda draudzes vecākā pienākumus. ”Izslēgšana man lika izjust sava dzīvesveida sekas,” viņš atzīst. ”Man šāda pārmācība bija nepieciešama.” (Ebr. 12:7—11.)

Tiesa, ir ļoti skumji, kad cilvēks tiek izslēgts no draudzes, tomēr šim bēdīgajam notikumam nav jākļūst par nelabojamu katastrofu. Mēs visi varam kaut ko darīt, lai ar izslēgšanu tiktu sasniegts vēlamais mērķis.

Draudzes vecākie, kuru pienākums ir paziņot pārkāpējam par viņa izslēgšanu, cenšas līdzināties Jehovam un izturēties pret šo cilvēku ar mīlestību. Darot zināmu savu lēmumu, vecākie laipni un skaidri izstāsta, kas cilvēkam ir jādara, lai viņu varētu pieņemt atpakaļ draudzē. Lai izslēgtajiem atgādinātu, kā viņi var atgriezties pie Jehovas, vecākie periodiski apmeklē tos, kuru nostājā var saskatīt kaut kādas izmaiņas. *

Ģimenes locekļi apliecina mīlestību pret draudzi un savu tuvinieku, respektējot lēmumu par izslēgšanu. ”Viņš joprojām bija mans dēls,” skaidro Huljans, ”taču ar savu dzīvesveidu viņš pats bija norobežojies no mums.”

Visi draudzē var izturēties pret izslēgto cilvēku ar mīlestību, kas balstīta uz principiem, izvairoties no saskarsmes ar viņu un nesarunājoties ar viņu. (1. Kor. 5:11; 2. Jāņa 10, 11.) Tā viņi atbalsta pārmācību, ko Jehova viņam ir sniedzis ar vecāko starpniecību. Turklāt draudzes locekļiem būtu jāizturas pret tiem, kuru tuvinieks ir izslēgts, ar īpašu sirsnību un jāsniedz viņiem atbalsts, jo viņiem jau tā nav viegli; nebūtu pareizi likt viņiem justies tā, it kā arī viņi būtu izstumti no ticības biedru sabiedrības. (Rom. 12:13, 15.)

”Pārkāpēja izslēgšana no draudzes ir kārtība, kas mums ir vajadzīga, jo tā mums palīdz dzīvot pēc Jehovas principiem,” atzīst Huljans. ”Galu galā, par spīti sāpēm, iznākums ir labs. Ja es būtu iecietīgi izturējies pret dēla slikto rīcību, viņš nebūtu atguvis garīgumu.”