1. Kāda spēja mums var palīdzēt atspoguļot Dieva īpašības?

JEHOVA mūs ir apveltījis ar spēju iejusties citu apstākļos. Mēs varam kaut kādā mērā iztēloties situācijas, ko neesam pieredzējuši. (Nolasīt Efesiešiem 5:1, 2.) Kā ir iespējams saprātīgi izmantot šo Dieva piešķirto spēju? Kā nepieļaut, ka tā mums nāktu par ļaunu?

2. Kā mūsu bēdas ietekmē Jehovu?

² Mēs, bez šaubām, esam priecīgi, ka Dievs ir apsolījis nemirstību debesīs uzticīgajiem svaidītajiem un mūžīgu dzīvi uz zemes — Jēzus ”citām avīm”. (Jāņa 10:16; 17:3; 1. Kor. 15:53.) Protams, ne tiem, kas saņems nemirstību un dzīvos debesīs, ne tiem, kas mūžīgi dzīvos uz zemes, nebūs jāpieredz ciešanas, ar kādām cilvēki sastopas mūsdienās. Jehova zina mūsu sāpes, tāpat kā viņš zināja, kas bija jāpārcieš izraēliešiem, kad viņi bija vergi Ēģiptē. Toreiz ”visās viņu bēdās Viņš bija ar tiem”. (Jes. 63:9.) Daudzus gadsimtus vēlāk jūdi bija izbijušies, jo ienaidnieki pretojās tempļa atjaunošanai, bet viņiem tika teikts: ”Kas jums pieskaras, tas pieskaras Viņa [Dieva] acu raugam.” (Cak. 2:12.) Kā  māte, kurai ir maigas jūtas pret savu bērniņu, Jehova ar mīlestību rīkojas savu kalpu labā. (Jes. 49:15.) Jehova spēj iejusties citu situācijā, un mums viņš ir piešķīris tādu pašu spēju. (Ps. 103:13, 14.)

3. Kas liecina, ka Jēzus bija līdzjūtīgs?

³ Jēzus izjuta citu sāpes, pat ja nekad nebija atradies tieši tādos apstākļos kā viņi. Piemēram, vienkāršie cilvēki dzīvoja bailēs no reliģiskajiem vadītājiem, kas viņus mānīja un apgrūtināja ar daudziem pašizdomātiem likumiem. (Mat. 23:4; Marka 7:1—5; Jāņa 7:13.) Jēzu nevarēja iebiedēt un piemānīt, taču viņš varēja saprast situācijas, kādās pats nekad nebija nonācis. Tāpēc, ”kad viņš redzēja ļaužu pulkus, viņam kļuva to žēl, jo tie bija nomocīti un pamesti kā avis bez gana”. (Mat. 9:36.) Tāpat kā viņa Tēvs, Jēzus mīlēja cilvēkus un juta tiem līdzi. (Ps. 103:8.)

4. Kā Jēzus rīkojās, kad redzēja citus ciešam?

⁴ Kad Jēzus redzēja cilvēkus ciešam, viņš izturējās pret tiem ar mīlestību, un tā viņš nevainojami atspoguļoja sava Tēva mīlestību. Reiz pēc ilgākas sludināšanas Jēzus ar saviem apustuļiem grasījās doties uz kādu nomaļu vietu un atpūsties. Taču Jēzum kļuva žēl ļaužu, kas viņu gaidīja, un viņš atrada laiku, lai tiem ”daudz ko mācītu”. (Marka 6:30, 31, 34.)

5., 6. Kā mums jāizturas pret savu tuvāko, ja gribam līdzināties Dievam mīlestībā? Paskaidrojiet ar piemēru. (Sk. attēlu raksta sākumā.)

⁵ Mēs varam līdzināties Dievam mīlestībā ar savu attieksmi pret tuvāko. Iedomāsimies, ka jauns kristietis, ko nosauksim par Alanu, domā par kādu brāli, kurš jau ir gados un kuram sliktas redzes dēļ ir grūti lasīt. Šim brālim nav viegli arī staigāt, sludinot pa mājām. Alans atceras Jēzus vārdus: ”Kā jūs gribat, lai cilvēki dara jums, tāpat dariet arī viņiem.” (Lūk. 6:31.) Alans uzdod sev jautājumu: ”Ko es gribu, lai cilvēki man dara?” Tad viņš godīgi atzīst, ka vēlētos, lai citi uzspēlētu ar viņu bumbu. Taču padzīvojušais brālis nav spējīgs spēlēt bumbu. No Jēzus vārdiem izriet, ka mums jāpārdomā, ko mēs vēlētos, lai citi mums darītu, ja mēs būtu viņu vietā.

⁶ Alans vēl ir jauns, bet viņš spēj iztēloties, kā jūtas citi, kuru apstākļi ir atšķirīgi. Viņš vēro veco brāli un uzmanīgi viņu uzklausa. Pamazām Alans labāk saprot, ko nozīmē būt cilvēkam gados, kuram ir grūti lasīt un sludināt pa mājām. Iejuzdamies brāļa situācijā, Alans redz, kāda palīdzība ir vajadzīga, un viņš vēlas palīdzēt. Arī mēs varam rīkoties tāpat. Lai līdzinātos Dievam mīlestībā, mums jāiztēlojas sevi brāļa vietā. (1. Kor. 12:26.)

7. Kā mēs varam pietiekami labi iepazīt citus, lai izprastu viņu sāpes?

⁷ Izprast citu sāpes ne vienmēr ir viegli. Daudzi cilvēki saskaras ar grūtībām, kādas mums nekad nav bijušas. Ir tādi, kuru fiziskās iespējas ir ierobežotas savainojuma, slimības vai vecuma dēļ. Citiem ir emocionālas problēmas, ko izraisa depresija, panikas lēkmes vai pagātnē pieredzēta nežēlīga izturēšanās. Sarežģītas situācijas pieredz tie, kuru ģimene ir reliģiski sašķelta un kuri vieni audzina bērnus.  Visiem ir kaut kādas grūtības, un bieži tās ir tādas, kādas mēs neesam pieredzējuši. Kā mēs tādā gadījumā varam līdzināties Dievam mīlestībā? Mums uzmanīgi jāklausās, līdz kamēr mēs vismaz daļēji saprotam otra cilvēka pārdzīvojumus. Tad mums radīsies vēlēšanās atspoguļot Jehovas mīlestību un sniegt nepieciešamo palīdzību. Katram ir vajadzīgs kaut kas cits, bet, visticamāk, mēs spēsim sniegt garīgu uzmundrinājumu un piedāvāt praktisku palīdzību. (Nolasīt Romiešiem 12:15; 1. Pētera 3:8.)

8. Kas Jēzum palīdzēja būt laipnam?

⁸ Dieva Dēls sacīja: ”Visaugstākais.. ir laipns pret nepateicīgajiem un ļaunajiem.” (Lūk. 6:35.) Jēzus laipnībā līdzinājās Dievam. Kas Jēzum palīdzēja tā rīkoties? Viņš izturējās pret cilvēkiem laipni, jo iepriekš padomāja, kā viņa vārdi un rīcība ietekmēs to jūtas. Piemēram, reiz kāda sieviete, kas bija pazīstama kā grēciniece, atnāca pie viņa, raudādama un slacīdama viņa kājas ar asarām. Jēzus saskatīja viņas nožēlu un redzēja, cik satriekta viņa būtu, ja viņš to strupi aizraidītu prom. Tāpēc Jēzus uzslavēja šo sievieti un piedeva tai grēkus. Pēc tam Jēzus laipni runāja arī ar kādu farizeju, kurš ar nosodījumu raudzījās uz notiekošo. (Lūk. 7:36—48.)

9. Kas mums var palīdzēt līdzināties Dievam laipnībā? Miniet piemēru.

⁹ Kā mēs varam līdzināties Dievam laipnībā? Apustulis Pāvils rakstīja: ”Kunga kalps nedrīkst strīdēties, bet viņam jābūt laipnam [”taktiskam”, zemsv. piez.] pret visiem.” (2. Tim. 2:24.) Taktisks cilvēks zina, kā rīkoties delikātās situācijās, lai neaizvainotu citu jūtas. Minēsim vairāku situāciju piemērus un padomāsim, kā mēs varētu būt laipni, ja tādās nonāktu. Darbā mūsu priekšnieks labi nepilda savus pienākumus. Kāda būs mūsu reakcija? Brālis pirmo reizi vairāku mēnešu laikā atnāk uz draudzes sapulci. Ko mēs viņam teiksim? Sludināšanā satikts cilvēks saka: ”Man tagad nav laika runāt.” Vai mēs ņemsim vērā viņa teikto? Mājās dzīvesbiedrs jautā: ”Kāpēc tu man nepateici, kas mums ir ieplānots sestdien?” Vai mēs atbildēsim laipni? Ja iedomāsimies sevi citu vietā un centīsimies paredzēt, kā mūsu teiktie vārdi viņus ietekmēs, mēs spēsim runāt un rīkoties tā, lai līdzinātos Jehovam laipnībā. (Nolasīt Salamana Pamācības 15:28.)

10., 11. Kas mums palīdz līdzināties Dievam gudrībā? Miniet piemēru.

¹⁰ Spēja iztēloties notikumus, ko paši neesam pieredzējuši, mums ļauj arī līdzināties Jehovam gudrībā un paredzēt savas rīcības sekas. Gudrība ir viena no Jehovas galvenajām īpašībām, un viņš, ja vien vēlas, spēj precīzi paredzēt, kāds būs noteiktas rīcības iznākums. Mēs nespējam būt tik tālredzīgi, tomēr mums jādomā, kāda ietekme būs tam, ko taisāmies darīt. Izraēlieši neņēma vērā, kādas būs viņu nepaklausības sekas. Mozus zināja, ka viņi darīs to, kas Jehovam nebija patīkams, kaut gan Jehova ļoti daudz bija paveicis viņu labā. Visai Izraēla draudzei  dzirdot, viņš skaitīja dziesmas vārdus: ”Tā ir tauta ar bojātu padomu, un tiem nav saprašanas. Ja viņi būtu tik gudri un to samanītu, tad viņi noģistu, kāds gals tos sagaida.” (5. Moz. 31:29, 30; 32:28, 29.)

¹¹ Ja gribam līdzināties Dievam gudrībā, mums jāpārdomā vai pat jāiztēlojas, kādas, visticamāk, būs mūsu rīcības sekas. Piemēram, ja esam sākuši veidot attiecības ar pretējā dzimuma pārstāvi, mums jāpatur prātā, cik spēcīga ir dzimumtieksme. Nekad neplānosim un nedarīsim neko tādu, kas varētu apdraudēt mūsu dārgās attiecības ar Jehovu! Ņemsim vērā Dieva iedvesmotos vārdus: ”Gudrais paredz nelaimi un paglābjas, bet neprātīgie drāžas taisni tai cauri un dabū ciest.” (Sal. Pam. 22:3.)

12. Kādā gadījumā pārdomas var būt kaitīgas?

¹² Gudrs cilvēks apzinās, ka pārdomas ir kā uguns. Ja ar uguni rīkojas uzmanīgi, tā var būt noderīga, piemēram, uz tās var gatavot ēdienu. Taču, ja uguns izlaužas savā vaļā, tā var būt nāvējoša — nodedzināt mājas un nonāvēt to iemītniekus. Tāpat ir ar pārdomām: tās ir noderīgas, ja palīdz mums līdzināties Jehovam. Turpretī tad, ja tās modina mūsos netikumīgas vēlmes, tās ir kaitīgas. Piemēram, ja mēs sāktu regulāri domāt par grēcīgu rīcību, pēc kāda laika mēs, iespējams, īstenotu savas fantāzijas. Gremdēties domās par kaut ko amorālu garīgā ziņā var būt nāvējoši. (Nolasīt Jēkaba 1:14, 15.)

13. Kādu dzīvi Ieva, iespējams, iztēlojās?

¹³ To apstiprina notikumi ar pirmo sievieti, Ievu, kurai radās vēlēšanās ēst aizliegto augli no ”laba un ļauna atzīšanas koka”. (1. Moz. 2:16, 17.) Čūska viņai sacīja: ”Jūs nemirsit vis, bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tiem [koka augļiem] ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami, kas labs un kas ļauns.” Ieva ”vēroja, ka koks ir labs, lai no tā ēstu, un ka tas acīm jo tīkams un iekārojams”. Kas notika tālāk? ”Viņa ņēma no koka, un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija pie viņas, un tas arī ēda.” (1. Moz. 3:1—6.) Kaut kas no tā, par ko Sātans lika Ievai domāt, viņai acīmredzot šķita pievilcīgs. Neviens viņai vairs neteiks, kas ir labs un ļauns, — tagad viņa to izlems pati! Taču šādai domu gaitai  bija ļoti bēdīgas sekas. Kad sagrēkoja arī Ievas vīrs Ādams, ”pasaulē ienāca grēks un ar grēku — nāve”. (Rom. 5:12.)

14. Kā Bībele palīdz izvairīties no nepareizas rīcības?

¹⁴ Ievas grēks Ēdenes dārzā nebija saistīts ar netikumību. Taču Jēzus brīdināja, ka ir jāsargās iztēloties amorālas ainas. Viņš sacīja: ”Ikviens, kas ļauj skatienam kavēties pie sievietes un viņu iekāro, savā sirdī jau ir pārkāpis laulību.” (Mat. 5:28.) Arī Pāvils izteica brīdinājumu: ”Nedomājiet, kā apmierināt miesas tieksmes.” (Rom. 13:14.)

15. Kāda manta mums jākrāj, un kāpēc?

¹⁵ Bīstami ir arī fantazēt par to, ka mēs kļūstam stāvus bagāti, bet nepievērst gandrīz nekādu uzmanību Dievam. Patiesībā bagātnieku manta ir ”kā augsts mūris — tā tie domā”. (Sal. Pam. 18:11, LB-2012.) Jēzus stāstīja, cik slikti klājās cilvēkam, kurš ”krāja sev mantu, bet nebija bagāts Dieva acīs”. (Lūk. 12:16—21.) Jehova priecājas, ja darām to, kas viņam ir patīkams. (Sal. Pam. 27:11.) Cik brīnišķīgi ir izjust viņa labvēlību, ko var iemantot, krājot ”mantu debesīs”! (Mat. 6:20.) Labas attiecības ar Jehovu noteikti ir vislielākais dārgums, kādu vien var iegūt.

16. Kā var pretoties raižpilnām domām?

¹⁶ Ja mēs visiem spēkiem pūlētos krāt ”mantu uz zemes”, mums būtu par daudz ko jāraizējas. (Mat. 6:19.) Jēzus kādā līdzībā paskaidroja, ka ”šī laikmeta raizes un bagātības maldinošais spēks” var nomākt vārdu par valstību. (Mat. 13:18, 19, 22.) Ir cilvēki, kas varbūt neraizējas par naudu, bet pastāvīgi iztēlojas kaut ko sliktu, kas varētu notikt. Taču raižpilnas domas, ja tām ļauj vaļu, var nodarīt ļaunumu gan fiziski, gan garīgi. Paļausimies uz Jehovu un atcerēsimies, ka ”rūpes sirdī cilvēku sāpina, bet laipns vārds to iepriecina”. (Sal. Pam. 12:25.) Laipni uzmundrinājuma vārdi, ko saka kāds, kurš mūs saprot, var iepriecināt sirdi. Mūsu raizes droši vien mazināsies, ja pastāstīsim par tām vecākiem, dzīvesbiedram vai uzticamam draugam, kas raugās uz visu no Dieva viedokļa.

17. Kā Jehova mums palīdz tikt galā ar raizēm?

¹⁷ Neviens nesaprot mūsu raizes labāk par Jehovu. ”Ne par ko neraizējieties,” rakstīja Pāvils, ”bet it visā dariet savus lūgumus zināmus Dievam lūgšanās un karstās lūgsnās līdz ar pateicību, un Dieva miers, kas pārspēj visu sapratni, sargās jūsu sirdi un prātu Kristū Jēzū.” (Filip. 4:6, 7.) Domāsim par tiem, kas mums palīdz sargāt savu garīgumu, — par ticības biedriem, draudzes vecākajiem, uzticamo kalpu, eņģeļiem, Jēzu un pašu Jehovu.

18. Kādu labumu var dot pārdomas?

¹⁸ Kā esam noskaidrojuši, pārdomas mums palīdz atspoguļot Dieva īpašības, piemēram, mīlestību. (1. Tim. 1:11; 1. Jāņa 4:8.) Mēs jutīsimies gandarīti, ja apliecināsim citiem neliekuļotu mīlestību, domāsim par savas rīcības sekām un vairīsimies no raizēm, kas varētu laupīt mums prieku. Izmantosim pareizi Dieva piešķirto spēju iztēloties savu cerību piepildījumu, līdzināsimies Jehovam mīlestībā, laipnībā un gudrībā un vairīsimies no raižpilnām domām. (Rom. 12:12.)