ES PIEDZIMU 1955. gadā Kvīnslendas štatā Austrālijā. Drīz pēc tam Jehovas liecinieki manai mātei Estelai sāka mācīt Bībeli. Nākamajā gadā viņa kristījās, bet mans tēvs Rons pieņēma patiesību trīspadsmit gadus vēlāk. Es kristījos 1968. gadā kādā nelielā Kvīnslendas pilsētiņā.

Jau kopš mazām dienām man patika lasīt, un mani vienmēr ir interesējušas valodas. Kad mēs ar ģimeni devāmies izbraukumos, mani vecāki, visticamāk, bija vīlušies, redzot, ka es sēžu automašīnas aizmugures sēdeklī un lasu grāmatu, nevis vēroju apkārtni. Toties mīlestība pret grāmatām man palīdzēja skolā. Mācoties vidusskolā Glenorkijā Tasmanijas salā, kas ir viens no Austrālijas štatiem, es saņēmu vairākas godalgas par izcilām sekmēm.

Taču tad es nonācu nopietna lēmuma priekšā. Vai es pieņemšu stipendiju, lai mācītos augstskolā? Lai cik ļoti man patika lasīt un mācīties, es esmu pateicīgs, ka māte man bija palīdzējusi attīstīt kaut ko daudz svarīgāku — mīlestību pret Jehovu. (1. Kor. 3:18, 19.) Tā nu ar vecāku piekrišanu, ieguvis apliecību par obligāto izglītību, es neturpināju mācības skolā un 1971. gada  janvārī piecpadsmit gadu vecumā sāku kalpot par pionieri.

Turpmākos astoņus gadus es biju pionieris Tasmanijā. Tajā laikā es apprecēju skaistu meiteni, Dženiju Olkoku, kas dzīvoja Tasmanijā, un četrus gadus mēs abi bijām speciālie pionieri nomaļās vietās — Smittonā un Kvīnstaunā.

1978. gadā mēs pirmo reizi devāmies uz ārzemēm, lai apmeklētu starptautisko kongresu Portmorsbi Papua-Jaungvinejā. Joprojām atceros, kā es klausījos runu, ko kāds misionārs teica hirimotu valodā. Lai gan es nesapratu ne vārda no tā, ko viņš sacīja, viņa runa mani pamudināja kļūt par misionāru, mācīties citas valodas un ar savām runām uzmundrināt brāļus viņu dzimtajā valodā. Beidzot es saskatīju, kā mana interese par valodu varētu būt noderīga kalpošanā Jehovam.

Mums par pārsteigumu, pēc atgriešanās Austrālijā mūs uzaicināja kalpot par misionāriem Tuvalu (agrākajās Elisa salās), Funafuti salā. Jaunajā norīkojuma vietā mēs ieradāmies 1979. gada janvārī. Visā Tuvalu bija vēl tikai trīs kristīti sludinātāji.

Mācīties tuvaliešu valodu nebija viegli. Vienīgā šajā valodā pieejamā grāmata bija ”Jaunā Derība”. Nebija ne vārdnīcu, ne valodas kursu, tāpēc mēs nolēmām, ka centīsimies iemācīties desmit līdz divdesmit vārdus katru dienu. Bet drīz vien mēs atskārtām, ka lielāko daļu vārdu neesam sapratuši pareizi. Piemēram, gribēdami cilvēkiem paskaidrot, ka nav pareizi zīlēt, patiesībā mēs viņiem teicām, ka nedrīkst izmantot svarus un spieķus. Taču mums bija nepieciešams apgūt valodu, lai varētu vadīt daudzās Bībeles nodarbības, ko bijām uzsākuši, tāpēc mēs nepadevāmies. Daudzus gadus vēlāk kāda sieviete, kurai mēs tajā laikā bijām mācījuši Bībeli, atzina: ”Mēs esam tik priecīgi, ka tagad jūs runājat mūsu valodā! Sākumā mums nebija ne jausmas, ko jūs gribat pateikt.”

Par spīti minētajām grūtībām, vienā ziņā mūsu apstākļi bija ļoti pateicīgi jaunas valodas apguvei. Tā kā mums neizdevās atrast dzīvesvietu, ko īrēt, mēs apmetāmies pie kādas Jehovas liecinieku ģimenes galvenajā ciemā. Līdz ar to mēs nonācām ļoti ciešā saskarsmē ar valodas vidi un vietējo dzīvesveidu. Pēc tam, kad vairākus gadus nebijām runājuši angliski, tuvaliešu valoda mums kļuva par pirmo valodu.

 Drīz vien daudzi vietējie iedzīvotāji sāka interesēties par patiesību. Bet kā lai māca viņiem Bībeli? Tuvaliešu valodā nebija izdota nekāda literatūra. Kā lai viņi paši pēta Bībeli? Kādas dziesmas viņi varētu dziedāt, kad sāktu nākt uz sapulcēm, kādas publikācijas viņi varētu izmantot, un kā lai viņi sagatavojas sapulcēm? Vai vispār ir kādas cerības, ka viņi kādreiz varēs kristīties? Šiem pazemīgajiem cilvēkiem bija nepieciešams garīgais uzturs viņu valodā. (1. Kor. 14:9.) Mēs prātojām: vai jebkad tiks izdotas publikācijas tuvaliešu valodā, kurā runā nepilni 15 tūkstoši cilvēku? Jehova atbildēja uz šiem jautājumiem, ļaudams mums pašiem pārliecināties, ka viņš vēlas, pirmkārt, lai viņa vārdi tiktu sludināti ”tālajās jūras salās”, un, otrkārt, lai vienkārši, pazemīgi cilvēki liktu cerību uz viņa vārdu. (Jer. 31:10; Cef. 3:12.)

1980. gadā filiāle mūs uzaicināja strādāt tulkošanā, kaut arī mēs jutāmies pilnīgi nepiemēroti šim darbam. (1. Kor. 1:28, 29.) Iesākumā mēs no vietējās varas pārstāvjiem nopirkām vecu mimeogrāfu, ko izmantojām, lai pavairotu materiālus mūsu sapulcēm. Mēs pat iztulkojām tuvaliešu valodā grāmatu Patiesība, kas var dot mūžīgu dzīvi un iespiedām to ar šīs ierīces palīdzību. Joprojām atceros stipro iespiedkrāsas smaku un to, kādas pūles prasīja literatūras izgatavošana tropu svelmē, izmantojot ar roku darbināmu ierīci. Tajā laikā mums nebija elektrības.

Tulkošana tuvaliešu valodā nebija viegls uzdevums, jo mums bija tikai dažas grāmatas, ko varējām izmantot šajā darbā. Bet reizēm palīdzība nāca no negaidītas puses. Kādu rītu es kļūdas pēc apmeklēju kādu cilvēku, kas bija negatīvi noskaņots pret patiesību. Šis padzīvojušais vīrietis, kas kādreiz bija strādājis par skolotāju, tūlīt pat man atgādināja, ka pie viņa nākt nevajag. Tad viņš piebilda: ”Gribu jums kaut ko pateikt. Savos tulkojumos jūs pārāk daudz lietojat ciešamo kārtu. Tuvaliešu valodā to tik bieži neizmanto.”  Es par to parunāju ar citiem, un viņam izrādījās taisnība. Turpmāk mēs šo ieteikumu ņēmām vērā. Es jutos pārsteigts, ka Jehova mums bija palīdzējis ar tāda cilvēka starpniecību, kurš nebija labvēlīgi noskaņots pret patiesību, bet neapšaubāmi lasīja mūsu literatūru.

Pirmā izplatīšanai paredzētā publikācija tuvaliešu valodā bija ielūgums uz Atceres vakaru. Pēc tam vienlaicīgi ar angļu valodu iznāca buklets Vēsts par valstību nr. 30. Bija brīnišķīgi piedāvāt cilvēkiem literatūru viņu dzimtajā valodā. Ar laiku tuvaliešu valodā kļuva pieejamas arī brošūras un pat grāmatas. 1983. gadā Austrālijas filiāle reizi trīs mēnešos sāka iespiest Sargtorni ar 24 lappusēm, līdz ar to katru nedēļu mums bija vidēji septiņas rindkopas, ko apspriest sapulcē. Kāda attieksme pret mūsu literatūru bija sabiedrībā? Tā kā tuvaliešiem patīk lasīt, tā kļuva ļoti populāra. Valsts oficiālās radiostacijas ziņu pārraidēs tika paziņots par visām jaunajām publikācijām, un dažkārt tās pat bija galvenās ziņas. *

Kad tulkotāji sāka savu darbu, viņu darbarīki bija pildspalva un papīra lapa. Vēlāk pirms nosūtīšanas uz tipogrāfiju Austrālijā materiāli vairākas reizes tika rakstīti un pārrakstīti mašīnrakstā. Bija laiks, kad Austrālijas filiālē divas māsas atsevišķi ievadīja tekstu datorā, kaut arī viņas nesaprata tuvaliešu valodu. Šāda kārtība, kad teksts tika ievadīts divas reizes un tad abi varianti datorā tika salīdzināti, ļāva samazināt kļūdu skaitu līdz minimumam. Datorsalikumā sagatavotās lapas ar aviopastu tika nogādātas mums pārbaudīšanai un pēc tam nosūtītas atpakaļ uz filiāli iespiešanai.

Kā gan viss ir mainījies! Tagad tulkotāju grupas ievada tekstu tieši datorā. Lielākoties pēc labojumu ieviešanas turpat notiek arī teksta maketēšana, un gatavie materiāli ar interneta starpniecību tiek nosūtīti uz filiāli, kas ir atbildīga par iespiešanu. Lai nosūtītu tulkojumus, vairs nav jāsteidzas uz pasta nodaļu.

Gadu gaitā mēs ar Dženiju saņēmām norīkojumus uz dažādām Klusā okeāna salām. 1985. gadā mūs no Tuvalu lūdza pārcelties uz Samoa filiāli. Tur mēs piedalījāmies publikāciju tapšanā samoāņu, tongiešu un tokelaviešu valodā, bet vienlaikus turpinājām tulkot arī tuvaliešu valodā. 1996. gadā mums tika uzticēti līdzīgi pienākumi Fidži filiālē, kur mēs bijām iesaistīti tulkošanā fidžiešu, kiribatiešu, nauruiešu, rotumiešu, kā arī tuvaliešu valodā.

Nevaru vien beigt brīnīties, ar kādu aizrautību strādā brāļi un māsas, kas tulko mūsu publikācijas. Šis darbs reizēm var būt nogurdinošs un smags. Taču šie uzticīgie tulkotāji cenšas līdzināties Jehovam, kurš vēlas, lai labā vēsts sasniegtu cilvēkus no ”visām tautībām, ciltīm, valodām un tautām”. (Atkl. 14:6.) Piemēram, kad tika organizēta pirmā Sargtorņa numura tulkošana tongiešu valodā, es tikos ar visiem draudžu vecākajiem Tongā un jautāju, kurš varētu apgūt tulkotājam  nepieciešamās iemaņas. Kāds vecākais, kas bija mehāniķis un kam bija labs darbs, piedāvājās jau nākamajā dienā aiziet no darba un uzreiz ķerties pie tulkošanas. Tas bija sevišķi aizkustinoši, jo viņam bija ģimene un tajā brīdī viņam nebija ne jausmas, kā turpmāk nopelnīt iztikas līdzekļus. Taču Jehova gādāja par šo brāli un viņa ģimeni, un viņš tulkoja mūsu publikācijas daudzus gadus.

Pašaizliedzīgiem tulkotājiem ir tāda pati attieksme kā Vadošās padomes locekļiem, kas daudz dara, lai garīgais uzturs būtu pieejams arī tādās valodās, kurās runā tikai nedaudz cilvēku. Piemēram, reiz tika izvirzīts jautājums, vai ir vērts ieguldīt tik daudz pūļu, lai tulkotu literatūru tuvaliešu valodā. Mani ļoti uzmundrināja Vadošās padomes atbilde: ”Mēs nesaskatām pamatotus iemeslus, kāpēc tulkošana tuvaliešu valodā būtu jāpārtrauc. Lai gan šajā valodā salīdzinājumā ar citām runā samērā maz cilvēku, arī viņiem ir jādzird labā vēsts savā valodā.”

2003. gadā mūs ar Dženiju pārcēla no tulkošanas nodaļas Fidži filiālē uz tulkošanas koordinācijas nodaļu Patersonā (ASV, Ņujorkas štats). Šķita, ka sapnis ir kļuvis par īstenību. Darbs, kas tiek veikts šajā nodaļā, palīdz uzsākt un turpināt mūsu literatūras tulkošanu daudzās valodās. Nākamo divu gadu laikā mēs vairākās valstīs piedalījāmies tulkotāju apmācībā.

Tagad es vēlos atgriezties pie sākumā minētā ziņojuma. 2000. gadā Vadošā padome bija nonākusi pie secinājuma, ka tulkotājiem visā pasaulē ir nepieciešama palīdzība. Līdz tam laikam lielākā daļa tulkotāju nebija saņēmuši tikpat kā nekādu apmācību. Kad bijām izklāstījuši savus apsvērumus literatūras komitejai, Vadošā padome apstiprināja visiem tulkotājiem domātu apmācības programmu. Tā ietvēra padziļinātus angļu valodas kursus, kā arī kursus, kuros tika mācīti dažādi tulkošanas paņēmieni un prasme sadarboties grupā.

Kāds ir ieguvums no tā, ka tulkošanai ir pievērsta lielāka uzmanība? Viens ir tas, ka ir uzlabojusies tulkojumu kvalitāte. Tāpat ir ievērojami pieaudzis valodu skaits, kurās iznāk mūsu literatūra. 1979. gadā, kad mēs kļuvām par misionāriem un ieradāmies savā pirmajā norīkojuma vietā, žurnāls Sargtornis bija pieejams tikai 82 valodās. Lielākajā daļā valodu žurnāls iznāca vairākus mēnešus vēlāk nekā angliski. Mūsdienās Sargtornis tiek izdots vairāk nekā 240 valodās, un lielākajā daļā no tām — vienlaicīgi ar angļu valodas izdevumu. Garīgais uzturs tagad tiek sagādāts vairāk nekā 700 valodās. Par kaut ko tādu mēs kādreiz varējām tikai sapņot!

2004. gadā Vadošā padome pieņēma vēl kādu nozīmīgu lēmumu — paātrināt Bībeles tulkošanu. Dažus mēnešus vēlāk tika izlemts, ka Bībeles  tulkošana tiks veikta tāpat kā citi darbi tulkošanas nodaļā, un tas pavēra iespēju izdot Jaunās pasaules tulkojumu arvien vairāk valodās. Līdz 2014. gadam Bībele šajā tulkojumā pilnībā vai daļēji bija pieejama 128 valodās, tai skaitā vairākās Klusā okeāna salu valodās.

Viens no spilgtākajiem brīžiem manā dzīvē bija iespēja apmeklēt kongresu Tuvalu 2011. gadā. Mēnešiem ilgi visā valstī valdīja nepieredzēts sausums, un šķita, ka kongress būs jāatceļ. Taču vakarā, kad es ierados Tuvalu, sausumu pārtrauca tropiskā lietusgāze, un kongress tomēr notika. Man bija milzīgs gods paziņot par Grieķu rakstu Jaunās pasaules tulkojuma iznākšanu tuvaliešu valodā — mazākajā valodā, kurā tas jebkad ir izdots. Kongresa izskaņā visi klātesošie pieredzēja vēl vienu lietusgāzi. Programmai beidzoties, ūdens nevienam netrūka ne tiešā, ne pārnestā nozīmē.

Diemžēl Dženija, kas bija mana uzticamā līdzgaitniece vairāk nekā 35 gadus, nepieredzēja šo neaizmirstamo notikumu. Viņa nomira 2009. gadā pēc desmit gadu ilgas cīņas ar krūts vēzi. Kad viņa tiks piecelta no nāves, viņa noteikti būs neizsakāmi priecīga par to, ka ir izdota Bībele tuvaliešu valodā.

Kopš tā laika esmu apprecējies vēlreiz, un mana dzīvesbiedre tagad ir Loreini Sikivo. Loreini un Dženija agrāk strādāja kopā Fidži Bētelē, un Loreini tulkoja publikācijas fidžiešu valodā. Man atkal ir uzticama sieva, ar kuru mūs vieno kalpošana Jehovam un interese par valodu.

Atskatoties uz savu dzīvi, man ir iepriecinoši redzēt, kā mūsu mīlošais debesu Tēvs Jehova gādā par visu tautību cilvēkiem — arī par tiem, kuru dzimtajā valodā runā pavisam nedaudzi. (Ps. 49:2—4.) Par viņa mīlestību liecina prieks, kādu esmu redzējis cilvēku sejās, kad viņi pirmo reizi saņem literatūru savā dzimtajā valodā vai dzied slavu Jehovam valodā, kas ir vistuvākā viņu sirdij. (Ap. d. 2:8, 11.) Vēl aizvien atceros, ko teica Saulo Tiosi, kāds padzīvojis brālis no Tuvalu. Pirmo reizi nodziedājis valstības dziesmu savā dzimtajā valodā, viņš sacīja: ”Pasaki Vadošajai padomei, ka tuvaliešu valodā šīs dziesmas skan labāk nekā angliski.”

Kopš 2005. gada septembra man ir godpilna iespēja kalpot Jehovas liecinieku Vadošajā padomē. Kaut arī es pats vairs netulkoju, esmu pateicīgs Jehovam, ka man joprojām ir iespēja atbalstīt tulkošanu visā pasaulē. Man sagādā prieku apziņa, ka Jehova rūpējas par visu savu kalpu garīgajām vajadzībām, pat ja tie dzīvo tālās Klusā okeāna salās. Ir tieši tā, kā rakstīja psalmu sacerētājs: ”Kungs valda! Lai līksmo zeme, lai priecājas visas salas!” (Ps. 97:1, LB-2012.)