”KĀPĒC tu negribi pielūgt savus senčus?” jautāja mana māte. ”Vai tad tu nesaproti, ka bez viņiem tevis nemaz nebūtu? Vai tev nav ne mazākās pateicības? Kā tu vari atmest paražas, kas ir ievērotas paaudžu paaudzēs? Atsakoties godāt senčus, tu it kā saki, ka mūsu tradīcijas ir bezjēdzīgas.” Pēc tam mamma izplūda asarās.

Agrāk mamma tā nebija runājusi. Tieši viņa bija parūpējusies, lai es sāktu mācīties Bībeli, kaut arī bija to izdarījusi tikai tāpēc, lai pieklājīgā veidā pati atteiktos no nodarbībām. Es vienmēr biju viņai klausījusi, un tagad man nebija viegli rīkoties pret viņas gribu. Taču šoreiz man tas bija jādara, jo es vēlējos iepriecināt Jehovu. Ja viņš man nebūtu palīdzējis, es nespētu rīkoties pareizi.

Tāpat kā lielākā daļa cilvēku Japānā, mēs bijām budisti. Taču jau pēc diviem mēnešiem Bībeles nodarbību kopā ar Jehovas lieciniekiem es sapratu, ka Bībelē ir atrodama patiesība. Uzzinājusi, ka man ir debesu Tēvs, es ļoti vēlējos viņu iepazīt. Mums ar mammu patika pārrunāt to, ko es mācījos. Drīz vien svētdienās es sāku apmeklēt sapulces valstības zālē. Manas zināšanas par patiesību auga, un es pateicu mammai, ka vairs nepiedalīšos budistu rituālos. Pēkšņi viņas attieksme mainījās. ”Tas ir apkaunojums, ja ģimenē ir kāds, kas negodā senčus,” viņa paziņoja. Mamma pieprasīja, lai es pārstāju mācīties Bībeli un apmeklēt sapulces. Man pat prātā nebija nācis, ka māte varētu pateikt kaut ko tādu. Es viņu vairs nepazinu!

No Vēstules efesiešiem, 6. nodaļas, es biju uzzinājusi, ka Jehova vēlas, lai es klausītu saviem vecākiem. Taču tētis nostājās mammas pusē. Sākumā es spriedu, ka tad, ja uzklausīšu viņus, viņi savukārt uzklausīs mani un miers mūsu ģimenē būs atjaunots. Turklāt tuvojās eksāmeni, kas bija jākārto, lai mācītos vidusskolā, un man vajadzēja tiem gatavoties. Tā nu es pateicu vecākiem, ka trīs mēnešus neapmeklēšu sapulces, bet apsolīju Jehovam, ka pēc tam atsākšu to darīt.

Mans lēmums izrādījās neveiksmīgs divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, es biju domājusi, ka trīs mēnešu laikā mana apņēmība kalpot Jehovam nemazināsies. Diemžēl drīz vien es izjutu, ka garīgā uztura trūkums mani attālina no Jehovas. Otrkārt, vecāki nevis spēra soli man pretī, bet  gan vēl neatlaidīgāk uzstāja, lai es atteiktos no patiesā Dieva.

Valstības zālē es biju iepazinusies ar daudziem brāļiem un māsām, kas bija saskārušies ar ģimenes pretestību. Viņi mani iedrošināja, sacīdami, ka Jehova mani stiprinās. (Mat. 10:34—37.) Man prātā dziļi iespiedās viņu vārdi, ka tieši es varu palīdzēt savai ģimenei iegūt glābšanu. Man bija vajadzīga stiprāka paļāvība uz Jehovu, un es sāku bieži lūgt viņu par to.

Ģimenes pretestība izpaudās dažādi. Mamma mēģināja gan lūgties, gan argumentēt. Parasti es viņai neko neatbildēju. Kad es kaut ko teicu, mēs bieži vien sākām strīdēties, jo gribējām pierādīt katra savu taisnību. Tagad es saprotu, ka man vajadzēja izturēties pret mammas jūtām un uzskatiem ar lielāku cieņu, jo tā es būtu veicinājusi mieru. Cerēdami, ka es palikšu mājās, vecāki lika man veikt arvien jaunus pienākumus. Bija arī reizes, kad viņi aizslēdza durvis un nelaida mani mājās vai arī neatstāja man nekādu ēdienu.

Mamma vēlējās, lai citi viņai palīdzētu mani pārliecināt. Vispirms viņa runāja ar manu skolotāju, bet tas negribēja iesaistīties mūsu domstarpībās. Tad mamma aizveda mani pie sava priekšnieka, lai viņš mani pārliecinātu, ka visas reliģijas ir bezjēdzīgas. Mamma arī zvanīja vairākiem radiniekiem un ar asarām acīs lūdza man palīdzēt. Tas mani apbēdināja, taču draudzes vecākie mani mudināja domāt par to, cik daudziem cilvēkiem mamma neapzināti bija pastāstījusi kaut ko par patiesību.

 Pēc tam es saskāros ar jautājumu par mācībām augstskolā. Vecāki cerēja, ka studijas nodrošinās man pamatu turpmākajai dzīvei un es varēšu atrast labu darbu. Mēs nebijām spējīgi mierīgi runāt par šo jautājumu, tāpēc es uzrakstīju mammai un tētim vairākas vēstules, kurās paskaidroju savus mērķus. Tētis bija ļoti dusmīgs un piedraudēja: ”Ja tu domā, ka varēsi atrast darbu, tad atrodi to līdz rītdienai, citādi tev būs jāiet prom no šīs mājas!” Es lūgšanā vērsos pēc palīdzības pie Jehovas. Nākamajā dienā, kad es biju devusies sludināt, divas māsas neatkarīgi viena no otras piedāvāja man mācīt viņu bērnus. Tomēr tētim tas nemaz nepatika, un viņš pārstāja ar mani sarunāties un sāka mani ignorēt. Mamma teica, ka būtu bijis labāk, ja es būtu nonākusi konfliktā ar likumu nekā kļuvusi par Jehovas liecinieci.

Reizēm es domāju, vai tiešām Jehova grib, lai es tik lielā mērā nostātos pret vecāku vēlmēm. Bet lūgšanas un pārdomas par Bībeles pantiem, kuros aprakstīta Jehovas mīlestība, man ļāva pareizi raudzīties uz pretestību un saprast, ka tās cēlonis vismaz daļēji ir vecāku rūpes par mani. Jehova man palīdzēja labot savu domāšanu un pieņemt pareizus lēmumus. Un, jo vairāk es sludināju, jo vairāk man patika to darīt. Man radās mērķis kalpot par pionieri.

Zinādamas, ka vēlos kļūt par pionieri, dažas māsas man ieteica nogaidīt, kamēr norims manu vecāku satraukums. Es lūdzu Jehovam gudrību, meklēju informāciju mūsu publikācijās, pārdomāju savus motīvus un apspriedos ar nobriedušiem brāļiem un māsām. Es secināju, ka vairāk par visiem citiem es vēlos iepriecināt Jehovu. Turklāt, ja es atliktu kalpošanu par pionieri uz vēlāku laiku, nebūtu nekādas garantijas, ka manu vecāku attieksme mainīsies.

Kad mācījos vidusskolas pēdējā klasē, es īstenoju savu mērķi un kļuvu par pionieri. Vēl pēc kāda laika es sāku domāt par kalpošanu tur, kur ir īpaša vajadzība pēc sludinātājiem. Bet mamma un tētis negribēja, lai braucu prom no mājām, tāpēc es nogaidīju, kamēr sasniegšu 20 gadu vecumu. Lai mamma tik ļoti neuztrauktos, es uzrakstīju vēstuli filiālei un lūdzu nosūtīt mani uz Japānas dienvidiem, kur mums bija radinieki.

Kalpojot tur, man bija iespēja pieredzēt, kā kristījas vairākas sievietes, kurām es mācīju Bībeli. Tā kā es vēlējos paplašināt savu kalpošanu, es sāku mācīties angļu valodu. Draudzē, pie kuras es piederēju, bija divi speciālie pionieri. Redzot šo brāļu dedzību un to, kā viņi palīdz citiem, arī es nolēmu kļūt par speciālo pionieri. Tajā laikā manai mammai divas reizes bija nopietnas veselības problēmas, un abos gadījumos es atgriezos mājās, lai rūpētos par viņu. Tas viņu ļoti pārsteidza, un viņa sāka izturēties pret mani mazliet labāk.

Pēc septiņiem gadiem es saņēmu vēstuli no Acusi, viena no speciālajiem pionieriem, ar kuriem mēs bijām vienā draudzē. Viņš rakstīja, ka domā par laulību, un vēlējās uzzināt, kāda ir mana situācija un attieksme pret viņu. Man nekad nebija bijis romantisku jūtu pret Acusi, un es arī nebiju domājusi, ka viņam tādas ir pret mani. Pagāja mēnesis, un es atbildēju, ka labprāt iepazītos ar viņu tuvāk. Mēs sapratām, ka mums ir daudz kas kopīgs, — mēs abi vēlējāmies kalpot Jehovam pilnu slodzi un bijām gatavi pildīt jebkādu uzdevumu, kas mums tiktu uzticēts. Pēc kāda laika mēs apprecējāmies. Cik gan es biju priecīga, ka mamma, tētis un vēl daži radinieki ieradās uz mūsu kāzām!

 Mēs abi kalpojām par pionieriem, un drīzumā Acusi tika iecelts par rajona pārrauga aizstājēju. Vēl pēc neilga laika mēs saņēmām jaunas svētības — mēs kļuvām par speciālajiem pionieriem, un vēlāk Acusi tika uzticēts pildīt rajona pārrauga pienākumus. Kad bijām apmeklējuši visas rajona draudzes vienu reizi, mums piezvanīja no filiāles un jautāja, vai mēs piekristu, ka Acusi būtu rajona pārraugs Nepālā.

Es uztraucos, kā jutīsies mani vecāki, ja es aizbraukšu tik tālu. Kad es viņiem piezvanīju un pastāstīju jaunumus, tētis sacīja: ”Jūs dosieties uz skaistu vietu.” Tikai pirms nedēļas kāds draugs viņam bija iedevis grāmatu par Nepālu, un tētis pat bija domājis, ka būtu jauki kādreiz aizbraukt uz turieni.

Mums ļoti patika kalpot Nepālā, kur cilvēki bija ārkārtīgi draudzīgi. Bet tad mēs uzzinājām, ka mums jāapmeklē draudzes arī netālajā Bangladešā, kas daudzējādā ziņā ir atšķirīga valsts. Sludināšanā mēs sastapāmies ar lielu daudzveidību. Piecus gadus vēlāk mūs nosūtīja atpakaļ uz Japānu, kur Acusi joprojām ir rajona pārraugs.

Kalpojot Japānā, Nepālā un Bangladešā, es daudz ko esmu iemācījusies par Jehovu. Katrai valstij ir sava vēsture un kultūra, un arī katrs cilvēks ar kaut ko atšķiras no citiem. Es esmu pieredzējusi, kā Jehova rūpējas par cilvēkiem personiski, kā viņš tos pieņem, atbalsta un svētī.

Man pašai Jehova ir devis iespēju viņu iepazīt un darīt dzīvē to, kas man sagādā gandarījumu, un viņš mani ir svētījis ar labu laulību. Dievs man ir palīdzējis pieņemt pareizus lēmumus, un tagad man ir labas attiecības ar viņu un ar saviem tuviniekiem. Esmu pateicīga Jehovam, ka mēs ar mammu atkal esam labas draudzenes. Es esmu ļoti priecīga, ka man tagad ir mierīgas attiecības ar Dievu un ar manu māti.