”Bauslība ir līdz Kristum bijusi mūsu audzinātāja”

BĒRNIEM parasti nepatīk noteikumi un disciplīna, un ierobežojumi viņiem bieži liekas apgrūtinoši. Taču pieaugušie, kas ir atbildīgi par bērnu audzināšanu, labi zina, ka bērni noteikti ir jāpieskata un jāpamāca. Paies gadi, bērni izaugs, un lielākā daļa no viņiem droši vien sapratīs, cik vērtīga ir bijusi tā audzināšana, ko viņi ir saņēmuši, un jutīsies par to pateicīgi. Lai ilustrētu, kā ir attīstījušās Dieva Jehovas attiecības ar saviem kalpiem, apustulis Pāvils izmantoja metaforu, tēlaini pielīdzinādams Mozus bauslību cilvēkam, kas sargā un aprūpē bērnus.

 Pirmajā gadsimtā Romas provincē Galatijā daži kristieši apgalvoja, ka Dievs ir labvēlīgs vienīgi pret tiem, kas pakļaujas bauslībai, kuru Dievs ar Mozus starpniecību bija devis izraēliešiem. Apustulis Pāvils zināja, ka tā nav taisnība, jo Dievs bija devis svēto garu arī tādiem cilvēkiem, kas nekad mūžā nebija ievērojuši bauslību. (Apustuļu darbi 15:12.) Tāpēc Pāvils ar trāpīgas metaforas palīdzību kliedēja maldīgo uzskatu. Savā vēstulē Galatijas kristiešiem viņš rakstīja: ”Bauslība ir līdz Kristum bijusi mūsu audzinātāja.” (Galatiešiem 3:24.) Kā norāda kāds zinātnieks, audzinātāja tēlam ir ”sena un bagāta vēsture”. Nedaudz ielūkosimies šajā vēsturē, lai labāk saprastu, kādu domu vēlējās izteikt apustulis Pāvils.

Audzinātājs un viņa pienākumi

Ar vārdu ”audzinātāja” minētajā pantā tulkots grieķu vārds paidagōgós (burtiski: ”bērna vedējs”; no tā cēlies mūsdienu vārds ”pedagogs”), un Pāvila laikos daudzās turīgās grieķu, romiešu un varbūt arī ebreju ģimenēs bija šāds audzinātājs, kas pieskatīja bērnus (parasti zēnus) no mazotnes līdz pat pubertātei. Visbiežāk tas bija kāds uzticams, padzīvojis vergs, kas rūpējās par bērna drošību un audzināšanu saskaņā ar bērna tēva gribu. Audzinātājs dienas gaitā visur pavadīja bērnu, gādāja par viņa higiēnu, veda viņu uz skolu, bieži vien arī nesa rakstu rituļus un citus mācību piederumus un uzraudzīja, kā bērns mācās.

Šāds audzinātājs parasti nebija skolotājs. Viņš nevis rūpējās par bērna akadēmisko izglītību, bet saskaņā ar bērna tēva norādījumiem gādāja par bērna fizisko un morālo labklājību. Nebūdams skolotājs, viņš tomēr piedalījās bērna audzināšanā, jo viņa pienākums bija to pieskatīt un disciplinēt. Viņš mācīja tam labas manieres, izteica aizrādījumus un pat fiziski sodīja par sliktu uzvedību. Protams, galvenie bērna audzinātāji bija māte un tēvs. Bet, zēnam augot, audzinātājs, kura gādībai zēns bija uzticēts, mācīja viņam ejot saglabāt pareizu stāju, pareizi sēdēt un ēst, atgādināja, ka jāuzvelk  apmetnis, ka jāpieceļas vecāku cilvēku priekšā, jāmīl savi vecāki utt.

Sengrieķu filozofs Platons (428.—348. g. p.m.ē.) bija stingri pārliecināts, ka bērna iegribas ir jāierobežo. ”Kā aitai vai citam lopam nav jābūt bez gana, tā bērns nevar dzīvot bez audzinātāja, nedz arī vergs bez kunga,” viņš rakstīja. Varbūt tas izklausās pārspīlēti, bet tāds bija Platona viedoklis.

Tā kā audzinātāji savus aizbilstamos pavadīja ik uz soļa, viņi ieguva despotisku un bargu uzraugu slavu, un daži viņus uzskatīja par nebeidzamu sīkmanīgu, apnicīgu un bezjēdzīgu aizrādījumu avotu. Tomēr audzinātāji sniedza bērniem morālu un fizisku aizsardzību. Grieķu vēsturnieks Apiāns, kas dzīvoja mūsu ēras 2. gadsimtā, atstāsta gadījumu, kad kāds audzinātājs vedis zēnu uz skolu un pa ceļam viņiem uzbrukuši ļaundari, kas gribējuši bērnu nogalināt. Lai to aizsargātu, audzinātājs cieši apskāvis zēnu un atteicies palaist vaļā, tāpēc uzbrucēji nogalinājuši viņus abus.

Hellēniskajā pasaulē plaši bija izplatīta netiklība, un bērni, īpaši zēni, modri bija jāsargā no seksuālas uzmācības. Audzinātājs sēdēja klāt mācību stundās, kuras zēns apmeklēja, jo daudziem skolotājiem nevarēja uzticēties. Mūsu ēras 4. gadsimtā grieķu orators Libanijs pat rakstīja, ka audzinātāji bijuši spiesti ”sargāt plaukstošo jaunību” un ”triekt projām nevēlamos mīlniekus, tos atgaiņājot un turot pa gabalu, lai neļautu tiem brāļoties ar zēniem”. Daudzi audzinātāji izpelnījās savu aprūpējamo cieņu. Piemiņas akmeņi, ko saviem bērnības sargiem un pavadoņiem pēc to nāves uzstādījuši kādreizējie audzēkņi, liecina par pateicību, ko viņi vīra gados jutuši pret šiem audzinātājiem.

Bauslība ir bijusi audzinātāja

Kāpēc apustulis Pāvils Mozus bauslību nosauca par audzinātāju? Kāpēc šī metafora ir īpaši trāpīga?

Pirmkārt, tā viņš uzsvēra, ka bauslības uzdevums bija aizsargāt. Pāvils paskaidroja, ka izraēlieši bija ”ieslēgti zem likuma” (Str), viņi bija it kā nodoti audzinātāja apsardzībā un aizgādībā. (Galatiešiem 3:23.) Bauslības likumi ietekmēja visas viņu dzīves jomas. Tie iegrožoja viņu miesīgās tieksmes, pastāvīgi regulēja viņu uzvedību un noteica, kāds sods pienākas par pārkāpumiem, tāpēc bauslība ikvienam izraēlietim skaidri lika apzināties savu nepilnību.

Bauslība arī sargāja izraēliešus no sliktas ietekmes, piemēram, no apkārtējo tautu morālā un reliģiskā pagrimuma iespaida. Aizliegums precēties ar pagāniem un citi ierobežojumi bija būtiski, lai visa tauta varētu saglabāt labas attiecības ar Dievu. (5. Mozus 7:3, 4.) Šie likumi palīdzēja izraēliešiem saglabāt tīru savu kalpošanu Dievam un sagatavoja viņus tam, lai viņi varētu pazīt Mesiju, kad tas ieradīsies. Tātad bauslība nāca izraēliešiem par labu, tā bija Dieva mīlestības izpausme. Mozus to atgādināja saviem tautiešiem, sacīdams: ”Tas Kungs, tavs Dievs, tevi pārmāca tā, kā tēvs pārmāca savu dēlu.” (5. Mozus 8:5.)

Bet bija vēl kāds svarīgs iemesls, kāpēc Pāvils bauslību pielīdzināja audzinātājam, — tas bija fakts, ka audzinātājam noteikšana pār audzēkni bija tikai uz laiku. Kad zēns izauga, audzinātājam vairs nebija varas pār viņu. Sengrieķu vēsturnieks Ksenofonts (431.—352. g. p.m.ē.) rakstīja: ”Kad zēns no bērna kļūst par jaunekli, viņu atbrīvo no [audzinātāja] un [skolotāja]; tad viņš vairs nav tiem pakļauts, bet viņam ir ļauts iet savu ceļu.”

Tāpat bija ar Mozus bauslību. Tai bija jābūt spēkā tikai noteiktu laiku, līdz būtu izpildīts tās uzdevums. Bauslība bija dota ”pārkāpumu dēļ”, proti, lai atklātu pārkāpumus, ”līdz nāktu atvase” — Jēzus Kristus. Apustulis Pāvils paskaidroja, ka ebrejiem bauslība ”ir līdz Kristum bijusi.. audzinātāja”. Lai ebreji, kas dzīvoja Pāvila laikā, varētu saņemt Dieva labvēlību, viņiem bija jāatzīst Jēzus loma Dieva nodomos. Kad bauslība bija palīdzējusi viņiem to izdarīt, tās uzdevums bija paveikts. (Galatiešiem 3:19, 24, 25.)

Bauslība, ko Dievs bija devis izraēliešiem, bija pilnīga. Tā pilnībā sasniedza mērķi, ar kādu  Dievs to bija izveidojis, — tā aizsargāja viņa tautu un skaidri darīja zināmas viņa augstās normas. (Romiešiem 7:7—14.) Bauslība bija laba ”audzinātāja”, tomēr dažiem, kas dzīvoja bauslības aizsardzībā, tās prasības varēja šķist apgrūtinošas. Tāpēc Pāvilam bija pamats rakstīt, ka Dieva noteiktajā laikā ”Kristus ir [viņus] atpircis no bauslības lāsta”. Bauslība bija ”lāsts” vienīgi tādā nozīmē, ka tā pakļāva izraēliešus normām, kurām viņi, būdami nepilnīgi cilvēki, nespēja pilnībā atbilst. Bauslība prasīja strikti ievērot noteiktus rituālus. Kad Jēzus upuris bija pavēris jaunu, pārāku ceļu, kā tuvoties Dievam, ebrejiem bija jāizmanto iespēja, ko sagādāja šis upuris, un Dievs vairs neprasīja no viņiem, lai viņi pakļautos ”audzinātājas” ierobežojumiem. (Galatiešiem 3:13; 4:9, 10.)

Tātad, nosaukdams Mozus bauslību par audzinātāju, Pāvils gribēja uzsvērt, pirmkārt, to, ka bauslības uzdevums bija aizsargāt Dieva tautu, un, otrkārt, ka tai bija jābūt spēkā tikai noteiktu laiku. Lai iegūtu Jehovas labvēlību, ir jāatzīst Jēzus un jātic viņam, nevis jāpilda bauslības prasības. (Galatiešiem 2:16; 3:11.)

[Papildmateriāls/Attēls 23. lpp.]

”AIZBILDŅI” UN ”PĀRVALDNIEKI”

Pāvils ne tikai izmantoja audzinātāja tēlu, bet runāja arī par ”aizbildņiem” un ”pārvaldniekiem”. Vēstulē Galatiešiem, 4. nodaļas 1. un 2. pantā, ir sacīts: ”Kamēr mantinieks vēl nav pieaudzis, nav nekādas starpības starp viņu un kalpu, kaut arī visa manta viņam pieder. Bet viņš ir padots aizbildņiem un pārvaldniekiem, līdz tēva nospriestam laikam.” ”Aizbildņu” un ”pārvaldnieku” pienākumi atšķīrās no audzinātāja uzdevuma, bet doma, ko Pāvils gribēja paskaidrot, tos pieminēdams, būtībā bija tāda pati kā gadījumā, kad viņš bauslību salīdzināja ar audzinātāju.

Saskaņā ar romiešu likumiem aizbildnim, kas tika iecelts nepilngadīgam bārenim, bija jārūpējas par aizbilstamā labklājību un jāpārzina viņa naudas lietas, līdz bērns izauga. Tāpēc, kā rakstīja Pāvils, lai gan aizbildniecībā nodotais bērns formāli bija sava mantojuma īpašnieks, līdz pilngadībai viņa tiesības ar to rīkoties nebija lielākas kā kalpam.

Savukārt pārvaldnieks bija persona, kuras pārziņā bija kāda īpašuma finansiālo jautājumu kārtošana. Piemēram, ebreju vēsturnieks Josefs Flāvijs kādā no saviem darbiem piemin jaunekli, vārdā Hirkans, kurš lūdzis no tēva vēstuli ar rīkojumu, lai pārvaldnieks izsniegtu Hirkanam naudu vajadzīgo lietu iegādei.

Būt pakļautam aizbildnim vai pārvaldniekam pamatā nozīmēja to pašu, ko būt pakļautam audzinātājam: tas nozīmēja brīvības ierobežojumus līdz pilngadības sasniegšanai. Līdz tēva noliktajam laikam bērna dzīvi kontrolēja citi cilvēki.

[Attēls 21. lpp.]

Sengrieķu vāzes gleznojums, kurā attēlots audzinātājs ar spieķi

[Norāde par autortiesībām]

National Archaeological Museum, Athens

[Attēls 21. lpp.]

Audzinātājs (ar spieķi) vēro, kā zēns skolotāja vadībā mācās literatūru un mūziku. Apgleznotas keramikas fragments (5. gs. p.m.ē.)

[Norāde par autortiesībām]

Bildarchiv Preussischer Kulturbesitz/Art Resource, NY