Neļausim sarūgtinājumam laupīt mums prieku

KURŠ gan ne reizi mūžā nav piedzīvojis sarūgtinājumu un vilšanos? Pat mūsu debesu Tēvam, Dievam Jehovam, šīs sāpīgās izjūtas nav svešas. Piemēram, viņš atbrīvoja senos izraēliešus no verdzības Ēģiptē un bagātīgi tos svētīja, taču, kā Bībelē teikts, ”viņi kārdināja Dievu allaž no jauna un sāpināja Israēla Svēto”. (Psalms 78:41.) Tomēr Jehova nekad nezaudē prieku. (Psalms 104:31.)

Iemesli, kāpēc mēs jūtamies apbēdināti un vīlušies, mēdz būt daudzi un dažādi. Kā nepieļaut, lai sarūgtinājums mums laupītu spēju priecāties? Kā tikt galā ar situācijām, kas sagādā vilšanos? Ko mēs šajā ziņā varam mācīties no Dieva Jehovas?

Vilšanās iemesli

Bībelē ir atzīts, ka mēs visi esam atkarīgi no ”laika un apstākļiem”. (Salamans Mācītājs 9:11.) Pēkšņa nelaime — noziegums, nelaimes gadījums, slimība — vienā acumirklī var sāpīgi mūs satriekt. Bībelē arī teikts: ”Cerība, kas mazinās, grauž sirdi.” (Salamana Pamācības 13:12.) Ja mēs ceram uz kaut ko labu, mūsu sirdi pilda prieks, bet, ja cerības ilgi nepiepildās, mēs droši vien jūtamies vīlušies un sarūgtināti. Piemēram, Dankans *, kas daudzus gadus kopā ar sievu bija kalpojis par misionāru, no sirds cerēja, ka vēl ilgi varēs turpināt šo darbu, bet apstākļi mainījās, un viņi bija spiesti atgriezties mājās. ”Pirmo reizi mūžā es jutos tā, it kā būtu pazaudējis dzīvē visus orientierus,” saka Dankans. ”Man vairs nebija nekādu mērķu, un nekas vairs nelikās īsti svarīgs.” Kad sagrūst cerības, sāpes varbūt nepāriet vēl ilgi. To apstiprina kādas sievietes vārdi, kura par savām izjūtām stāstīja: ”Septītajā grūtniecības mēnesī es zaudēju savu bērniņu. Tas notika pirms daudziem gadiem, bet vēl tagad, kad redzu kādu zēnu, kas uzstājas uz skatuves, es skatos un domāju: ”Apmēram tik vecs tagad būtu mans dēls.””

Mēs jūtamies sāpināti arī daudzos citos gadījumos: ja kāds pieviļ mūsu uzticību, ja izjūk romantiskas attiecības, ja mūsu laulība ir  nelaimīga, ja mūsu bērns dumpojas, ja biedrs mūs nodod vai draugs ir nepateicīgs. Mēs dzīvojam grūtos laikos, un visi cilvēki ir nepilnīgi, tāpēc var rasties neskaitāmas situācijas, kurās nākas piedzīvot vilšanos.

Dažkārt mūs pārņem vilšanās sajūta pašiem savu neveiksmju un kļūdu dēļ. Ja gadās izkrist eksāmenā vai mēs nedabūjam darbu, ko esam gribējuši, vai mums neizdodas iekarot kāda cilvēka sirdi, mēs varbūt sākam uzskatīt sevi par neveiksminiekiem. Reizēm cilvēki jūtas vīlušies sevī, ja nepareizi ir rīkojies kāds, ko viņi mīl. To piedzīvoja kāda kristiete, kas stāstīja: ”Likās, ka mana meita ir izveidojusi labas attiecības ar Dievu. Es domāju, ka esmu rādījusi viņai labu paraugu. Bet, kad viņa novērsās no Dieva Jehovas un no mūsu ģimenes vērtībām, es sajutos tā, it kā visa mana dzīve būtu viena vienīga neveiksme. Nekādi panākumi citās dzīves jomās nevarēja to atsvērt. Es jutos briesmīgi.”

Kā pārvarēt šādu sarūgtinājumu? Apdomāsim, ko var mācīties no Jehovas parauga.

Koncentrēsimies uz risinājumu

Dievs Jehova ar mīlestību rūpējās par pirmajiem diviem cilvēkiem, bet viņi bija nepateicīgi un sacēlās pret Dievu. (1. Mozus, 2., 3. nodaļa.) Vēlāk viņu dēls Kains sāka lolot ļaunus nodomus. Viņš atstāja bez ievērības Jehovas brīdinājumus un nogalināja savu paša brāli. (1. Mozus 4:1—8.) Vai varat iedomāties, cik sarūgtināts jutās Jehova?

Kāpēc šie bēdīgie notikumi nelaupīja Dievam spēju priecāties un būt laimīgam? Tāpēc, ka viņš gribēja, lai pilnīgi cilvēki dzīvotu pa visu zemi, un viņš turpināja darboties, lai šo nodomu īstenotu. (Jāņa 5:17.) Lai tas būtu iespējams, Dievs sagādāja izpirkuma upuri par cilvēku grēkiem un izveidoja savu Valstību. (Mateja 6:9, 10; Romiešiem 5:18, 19.) Dievs Jehova galveno uzmanību pievērsa nevis problēmai, bet tās risinājumam.

Bībele mūs mudina vairāk domāt par to labo, kas ir un ko mēs varam darīt, nevis par to, kas būtu varējis būt vai ko mēs būtu varējuši darīt. Bībelē ir rakstīts: ”Kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet!” (Filipiešiem 4:8.)

Kā raudzīties uz vilšanos

Ar mums var gadīties kaut kas tāds, kas pilnīgi izmaina visu mūsu dzīvi, piemēram, mēs varam pēkšņi zaudēt darbu vai dzīvesbiedru, vai varbūt kādas priekšrocības, kas mums līdz šim bijušas. Mēs varam zaudēt veselību, mājas vai draugus. Kā neļaut tādām izmaiņām izsist mūs no sliedēm?

Pieredze liecina, ka ir noderīgi izvērtēt, kas mums dzīvē ir svarīgākais. Iepriekš pieminētais Dankans stāsta: ”Kad mēs ar sievu sapratām, ka mūsu dzīve nekad vairs nebūs tāda kā iepriekš, mēs bijām satriekti. Bet galu galā mēs izvirzījām sev divus galvenos mērķus: rūpēties par sievas māti un, ja vien iespējams, turpināt kalpot Dievam pilnu slodzi. Kad mums jāpieņem kāds lēmums, mēs vienmēr vispirms apsveram, kā tas ietekmēs šos divus galvenos uzdevumus. Tas padara dzīvi daudz vienkāršāku.”

Piedzīvojuši vilšanos, daudzi sliecas visu saskatīt pārspīlēti drūmās krāsās. Piemēram, ja pūles, ko esam ieguldījuši bērna audzināšanā, darba iemaņu apguvē vai labās vēsts sludināšanā svešā zemē, nenes cerētos rezultātus, varbūt prātā nāk doma: ”Es esmu nekam nederīgs.” Tomēr, kaut arī notikumi, kas risinājās cilvēces pirmsākumos, sagādāja Dievam sarūgtinājumu, tas, protams, nenozīmēja, ka viņš ir nekam nederīgs, un tāpat arī mēs neesam nederīgi tāpēc vien, ka mūsu pūliņi sākumā nav bijuši sekmīgi. (5. Mozus 32:4, 5.)

 Ja citi pieviļ mūsu cerības vai neattaisno mūsu uzticību, viegli var gadīties, ka mūs pārņem rūgts aizvainojums. Taču Jehova tādā situācijā reaģē citādi. Senās Izraēlas ķēniņš Dāvids sarūgtināja Dievu, pārkāpdams laulību ar cita vīra sievu un pēc tam noorganizēdams, lai šis vīrs tiktu nogalināts. Tomēr Jehova ņēma vērā Dāvida patieso nožēlu un arī turpmāk ļāva Dāvidam būt viņa kalpam. Arī cits Dievam uzticīgs ķēniņš, Jošafats, reiz izdarīja nopietnu pārkāpumu, noslēgdams savienību ar Dieva ienaidniekiem. Jehovas pravietis viņam paziņoja: ”Tādēļ pār tev[i] ir tā Kunga dusmība. Taču vēl kāds labums pie tev[is] ir atrasts.” (2. Laiku 19:2, 3, LB-1882.) Jehova saprata, ka viena kļūda vēl nepadara Jošafatu par nodevēju. Ja sekosim viņa paraugam un nereaģēsim pārlieku asi, kad mūsu draugi pieļauj kļūdas, mēs pārsteidzīgi nesarausim draudzības saites. Pat ja draugs mūs ir sarūgtinājis, viņam, visticamāk, joprojām ir arī labas īpašības. (Kolosiešiem 3:13.)

Mēs varam raudzīties uz vilšanās brīžiem kā uz neizbēgamiem, bet pārvaramiem posmiem ceļā uz sekmīgu iznākumu. Ja mēs paši esam izdarījuši grēku, mēs droši vien jūtamies neapmierināti un vīlušies sevī. Taču mēs varam tikt galā ar negatīvajām izjūtām, ja  mērķtiecīgi speram pareizus soļus, lai labotu, kas labojams, un dzīvojam tālāk. Kad ķēniņu Dāvidu mocīja sāpīgi pašpārmetumi izdarītā pārkāpuma dēļ, viņš rakstīja: ”Mani kauli panīka, un man bija jāvaid cauru dienu.. [..] Tad es atzinos Tev [Dievam] savos grēkos.. [..] Un Tu piedevi man manu grēka vainu.” (Psalms 32:3—5.) Ja mēs apzināmies, ka neesam rīkojušies tā, kā Dievs to būtu gribējis, mums jālūdz viņam piedošana, jālabo sava nepareizā rīcība un no sirds jācenšas turpmāk ciešāk turēties pie viņa normām. (1. Jāņa 2:1, 2.)

Ko mēs varam darīt jau tagad

Nav šaubu, ka mums visiem laiku pa laikam būs jāpiedzīvo vilšanās un sarūgtinājums. Ko mēs varam darīt jau tagad, lai tad, kad tāds brīdis pienāk, mēs būtu gatavi pārvarēt sāpīgās izjūtas? Interesantus vārdus teica kāds padzīvojis kristietis, kas pieredzēja smagu triecienu, kurš izmainīja visu viņa dzīvi. Viņš sacīja: ”Manā gadījumā pats svarīgākais bija tas, ka es turpināju darīt visu, ko jau biju darījis līdz tam, lai pastāvīgi stiprinātu savu ticību. Es zināju, kāpēc Dievs šai ļaunajai sistēmai joprojām ļauj pastāvēt. Daudzu gadu garumā es biju veidojis aizvien tuvākas attiecības ar Jehovu. Cik labi, ka es to biju darījis! Mierinošā apziņa, ka Jehova ir ar mani, man palīdzēja tikt pāri dziļajai nomāktībai.”

Ja domājam par nākotni, mēs varam būt droši: lai gan reizēm var gadīties, ka mēs jūtamies vīlušies sevī vai citos, Dievs nekad mums neliks vilties. Paskaidrodams, ko nozīmē viņa vārds Jehova, Dievs teica: ”ES BŪŠU, KAS ES BŪŠU.” (2. Mozus 3:14, LB-1825.) Tas mūsos vieš paļāvību, ka viņš kļūs par jebko, kas nepieciešams, lai piepildītu savus solījumus. Dievs ir apsolījis, ka ar viņa Valstības starpniecību viņa prāts notiks ”kā debesīs, tā arī virs zemes”. Tāpēc apustulis Pāvils rakstīja: ”Es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīve, ne eņģeļi, ne varas, ..ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū.” (Mateja 6:10; Romiešiem 8:38, 39.)

Mēs ar paļāvību varam gaidīt laiku, kad Dievs īstenos solījumu, ko pierakstījis pravietis Jesaja: ”Redzi, Es radīšu jaunas debesis un jaunu zemi, ka agrākās vairs nepieminēs un tās nevienam vairs nenāks prātā.” (Jesajas 65:17.) Tas būs brīnišķīgs laiks, kad pat visas atmiņas par vilšanos un sāpēm, ko kādreiz nācies pieredzēt, būs izzudušas bez pēdām.

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 15. lpp.]

Mēs neesam nekam nederīgi tāpēc vien, ka mūsu pūliņi uzreiz nav devuši cerētos rezultātus

[Izceltais teksts 16. lpp.]

Dieva Raksti mūs mudina galvenokārt domāt par to labo, kas ir, nevis par to, kas būtu varējis būt

[Attēli 17. lpp.]

Redzot cilvēku vājības un kļūdas, Dievs nezaudē prieku, jo viņš zina, ka viņa nodoms noteikti īstenosies

[Attēls 18. lpp.]

Lai spētu sekmīgi pārvarēt sarūgtinājumu, attiecībām ar Dievu jābūt galvenajam mūsu dzīvē