Vēstule no Austrālijas

”Es lasīšu to šovakar pie ugunskura”

JA RUNA ir par Austrālijas iekšzemi, prātā nāk saulē izdeguši tuksneši, svelme un nepārredzami, vientulīgi līdzenumi. Tomēr šajos nomaļajos apgabalos mīt ap 180 tūkstošiem cilvēku, apmēram viens procents no valsts iedzīvotāju skaita.

Mani vecāki ir Jehovas liecinieki, un bērnībā viņi ņēma mani līdzi sludināt mazapdzīvotajā iekšzemē. Grandiozie plašumi un apvidus skarbais skaistums saviļņoja manu iztēli, un es iemīļoju sīkstos un bezbēdīgos ļaudis, kas tur dzīvoja. Tagad man jau pašam ir sava ģimene, sieva un divi bērni, 10 un 12 gadu veci, un es gribēju kopā ar viņiem sarīkot līdzīgu sludināšanas pasākumu.

Ceļojuma plāni

Vispirms mēs ķērāmies pie ceļojuma plānošanas. Mums bija jāizdomā, cik tālu un uz cik ilgu laiku mēs varam atļauties doties. Kāds laulāts pāris un divas pilnas slodzes sludinātājas no mūsu draudzes vēlējās mums piebiedroties. Mēs vienojāmies, ka braucienu rīkosim gada vidū, kad skolā ir lielais brīvlaiks. Pēc tam mēs aizrakstījām Jehovas liecinieku Austrālijas filiālei Sidnejā vēstuli ar lūgumu piešķirt mums teritoriju, kur sludināt. Mūs uzaicināja doties uz nomaļu apvidu pie Gundivindi, mazas lauku pilsētiņas kādus 400 kilometrus uz rietumiem no mūsu dzīvesvietas Brisbenā.

Mēs uzzinājām, ka Gundivindi pilsētiņā ir neliela Jehovas liecinieku draudze, un izredzes satikties un iepazīties ar šiem kristīgajiem brāļiem un māsām mūs ļoti iepriecināja. Mēs sazinājāmies ar Gundivindi draudzi un paziņojām, ka grasāmies ierasties pie viņiem. Entuziasma pilnā atbilde, ko saņēmām, liecināja, ka viņi mūs ar nepacietību gaida.

Pirms izbraukšanas mēs visi sanācām kopā, lai apspriestos, kā vislabāk sludināt labo vēsti par Dieva Valstību tajās vietās, kurp mēs dodamies. Mēs jo īpaši vēlējāmies labi sagatavoties, lai prastu izturēties ar cieņu pret aborigēnu kultūru un paradumiem. Dažas ciltis, piemēram, savu zemi uzskata par savām kopējām mājām, un ir nepieklājīgi iet tur iekšā bez uzaicinājuma.

Iekšzemē

Beidzot lielā diena bija klāt. Divās automašīnās, kas bija pilnas ar cilvēkiem un mantām, mēs devāmies ceļā. Pamazām iekoptie lauki palika aiz muguras, un tos nomainīja zālaini līdzenumi, kuros vietumis slējās pa kādam eikaliptam. Siltā dienvidu puslodes ziemas saule spoži mirdzēja zilās debesīs, kur nemanīja ne mākonīša. Aizritēja stundas, līdz mēs ieradāmies Gundivindi, noīrējām  kempingā mājiņas un iekārtojāmies uz naktsguļu.

Nākamā diena bija svētdiena. Rīts uzausa saulains un spirgts — ideāls laiks sludināšanai. Vasarā gan te ir citādi apstākļi, jo temperatūra nereti uzkāpj virs 40 grādiem. Pirmā vieta, kur gribējām sludināt, bija aborigēnu kopiena, līdz kurai bija jābrauc kādi 30 kilometri. Vispirms mums bija jārunā ar kopienas vecāko, padzīvojušu sievieti, vārdā Dženija. Viņa uzmanīgi uzklausīja Bībeles vēsti, ko mēs stāstījām, un ar prieku paņēma grāmatu Mācieties no Izcilā Skolotāja *. Tad Dženija mūs aicināja iet un sludināt aborigēnu ciema iedzīvotājiem.

Ciema bērni skrēja mums pa priekšu, lai visiem paziņotu, ka ieradušies ciemiņi. Visās mājās, kur mēs satikām cilvēkus, viņi mūs ar cieņu klausījās un labprāt ņēma bībelisko literatūru. Drīz vien mūsu somas bija tukšas, un tad jau arī bija pienācis laiks braukt atpakaļ uz pilsētu, lai paspētu uz draudzes sapulci. Pirms prombraukšanas mēs vēl apsolījām ciema iemītniekiem, ka atgriezīsimies apmeklēt tos, kurus šajā reizē neizdevās satikt.

Tovakar Valstības zāle priecīgās sarunās zumēja kā bišu strops — mēs, atbraucēji, iepazināmies ar vietējiem brāļiem un māsām un drīz vien jutāmies kā starp tuviem draugiem. Gundivindi draudzē ir 25 Jehovas liecinieki, kas uzticīgi sludina labo vēsti apmēram 30 000 kvadrātkilometru lielā teritorijā, kur izkaisīti dzīvo 11 tūkstoši cilvēku. ”Paldies, ka atbraucāt mums palīdzēt,” teica kāds pateicīgs brālis. Pēc sapulces mēs ar draudzi ieturējām kopīgu maltīti. Pašā vakarā pirms gulētiešanas mēs vēl pabarojām vietējos dzīvnieciņus kuzu, kas klaiņāja kempinga teritorijā.

”Šovakar pie ugunskura”

Turpmākās divas dienas mēs braucām apmeklēt cilvēkus, kas izklaidus dzīvo Kvīnslendas un Jaundienvidvelsas robežas rajonā. Šajā lauku apvidū mājas atrodas tālu cita no citas, un visapkārt lielākoties plešas sausi eikaliptu krūmāji, ko dažviet pārtrauc zālaini klajumi, kur ganās aitas un govis. Pa ceļam mēs redzējām vairākus ķengurus, kas tramīgi raustīja ausis, pamanījuši mūsu klātbūtni. Tālumā pāri kādam putekļainam, iežogotam laukam stalti soļoja emu.

Otrdienas pievakarē mēs uz ceļa ieraudzījām lielu govju baru, kas lēni soļoja uz priekšu. Jau kopš seniem laikiem algoti lopu dzinēji mēdz pārdzīt ganāmpulkus cauri šim apvidum, galvenokārt sausuma laikā. Pēc brīža mēs pamanījām arī lopu dzinēju, kas sēdēja zirga mugurā. Es apturēju mašīnu ceļmalā un sveicināju dzinēju. ”Sveiks draugs,” vecais vīrs atsaucās un apstājās parunāt. Ganu suns, kas pavadīja saimnieku, turējās viņam pie sāniem.

Kad bijām brīdi runājušies par sausumu, es ievadīju sarunu par Bībeles vēsti. ”Padomā tikai, kopš bērnības gadiem neviens nav runājis ar mani par Bībeli!” vīrs izsaucās. Viņš uzskatīja, ka morāles pagrimums pasaulē ir reliģisko vadītāju vaina, taču viņš dziļi cienīja Bībeli. Mums izvērtās saturīga saruna, un es viņam piedāvāju grāmatu Ko patiesībā māca Bībele? *. Likdams grāmatu krekla kabatā, vecais vīrs teica: ”Ja no tās var uzzināt, ko māca Bībele, es lasīšu to šovakar pie ugunskura.”

Mājup

Vakarā mēs Valstības zālē stāstījām ticības biedriem, ko bijām pieredzējuši sludinot. Viņi apsolīja, ka apmeklēs mūsu satiktos cilvēkus, kas bija ieinteresējušies par Bībeli. Pēc sapulces, kad pienāca laiks atvadīties, mums bija grūti šķirties no vietējiem brāļiem un māsām, jo mēs bijām paspējuši viņiem pieķerties. Gan mēs, gan viņi jutām, ka esam guvuši lielu abpusēju stiprinājumu. (Romiešiem 1:12.)

Nākamajā dienā mēs devāmies mājup. Pārrunājot, ko esam pieredzējuši šajā braucienā, mēs visi bijām vienisprātis, ka Jehova ir bagātīgi svētījis mūsu pūles un mēs esam saņēmuši garīgu atspirdzinājumu. Kad ieradāmies mājās, es jautāju bērniem: ”Uz kurieni jūs nākamo reizi gribētu braukt brīvdienās? Varbūt uz kalniem?” ”Nē, tēt,” viņi teica, ”labāk brauksim atkal uz laukiem sludināt.” Sieva bērniem piebalsoja: ”Jā gan! Tas bija vislabākais atvaļinājums, kāds mums bijis.”

[Zemsvītras piezīmes]