Kā atbalstīt nedziedināmi slimus cilvēkus

”Kad es uzzināju, ka mammas slimība nav ārstējama, es vienkārši nespēju tam noticēt. Es biju šokēta un nevarēju pieņemt domu, ka manai mīļajai mammai ir jāmirst.” (Greisa, Kanāda.)

SAŅEMOT ziņu, ka tuvinieks vai draugs ir nedziedināmi slims, cilvēki jūtas satriekti un apjukuši. Dažiem varbūt ir grūti izšķirties, vai atklāt slimniekam, cik nopietns ir viņa veselības stāvoklis. Citi šaubās, vai spēs noskatīties, kā mīļotais cilvēks cieš sāpes un kā slimība tam varbūt pat grauj pašcieņu. Daudzi baidās, ka nezinās, ko teikt un darīt tuvinieka pēdējās dzīves stundās.

Kāda ir dabiskā reakcija uz ļauno ziņu, ka tuvam cilvēkam neizbēgami jāmirst? Un kā šajā smagajā laikā var sniegt slimniekam mierinājumu un atbalstu? (Salamana Pamācības 17:17.)

Dabiska reakcija

Ja kādu mums tuvu cilvēku ir piemeklējusi slimība, kas apdraud viņa dzīvību, ir gluži dabiski justies satriektiem un izmisušiem. Pat ārsti, kas savā darbā regulāri sastopas ar nāvi, redzot mirstošu pacientu fiziskās un emocionālās ciešanas, bieži vien izjūt lielu spriedzi un varbūt pat bezspēcības sajūtu.

Arī jums, visticamāk, ir ļoti grūti kontrolēt emocijas, ja jums jānoraugās mīļota cilvēka ciešanās. Hosa, kāda sieviete, kas dzīvo Brazīlijā, atceras savas māsas dzīves pēdējo posmu: ”Ir gandrīz neizturami noskatīties, kā cilvēku, ko tu no sirds mīli, pastāvīgi nomoka sāpes.”  Kad uzticīgais Dieva kalps Mozus redzēja, kādas ciešanas māsai sagādā lepra, viņš izsaucās: ”Ak Dievs, lūdzu dziedini viņu!” (4. Mozus 12:12, 13.)

Tuvu cilvēku ciešanas mums sagādā sāpes tāpēc, ka esam radīti pēc mūsu žēlsirdīgā Dieva Jehovas līdzības. (1. Mozus 1:27; Jesajas 63:9.) Kā Jehova jūtas, noraugoties cilvēku bēdās un sāpēs? Tā kā Jēzus pilnībā atspoguļoja sava debesu Tēva īpašības, par Dieva jūtām mēs varam spriest pēc Jēzus piemēra. (Jāņa 14:9.) Kad Jēzus saskārās ar cilvēkiem, kas cieta no dažādām kaitēm, viņam ”palika viņu žēl”. (Mateja 20:29—34; Marka 1:40, 41.) Kā bija stāstīts iepriekšējā rakstā, kad bija nomiris Jēzus draugs Lācars un Jēzus redzēja, cik izmisīgi Lācara nāvi pārdzīvo tuvinieki un draugi, viņš ļoti noskuma un ļāva vaļu asarām. (Jāņa 11:32—35.) Bībelē nāve ir saukta par ienaidnieku un ir apsolīts, ka drīzumā slimībām un nāvei tiks darīts gals. (1. Korintiešiem 15:26; Atklāsmes 21:3, 4.)

Cilvēkam, kuru ir satriekusi ziņa, ka tuviniekam vai draugam ir jāmirst, gluži dabiski, varbūt ir grūti apslāpēt vēlmi vainot tajā kādu vai pat visus pēc kārtas. Tomēr psiholoģe Marta Ortisa, kas ir rakstījusi zinātnisku darbu par neārstējami slimu cilvēku aprūpi, iesaka: ”Centieties nevienu — ne ārstus, ne medmāsas, ne sevi — nevainot tajā, ka cilvēks ir nonācis tik smagā stāvoklī. Pretējā gadījumā tas radīs tikai lielāku spriedzi attiecībās un novērsīs uzmanību no paša galvenā, proti, no neārstējami slimā cilvēka vajadzībām.” Tālāk būs aplūkoti daži praktiski ieteikumi, kā atvieglot nedziedināmi slima tuvinieka ciešanas.

Redzēt cilvēku, nevis slimību

Pirmām kārtām ir svarīgi redzēt cilvēku, nevis slimību, kas varbūt ir novājinājusi un pārvērtusi slimnieku. Kas šajā ziņā var palīdzēt? Kāda medmāsa dalās savā pieredzē: ”Es atvēlu laiku, lai aplūkotu fotoattēlus, kuros  pacients redzams spirgts un vesels. Es uzmanīgi klausos, kā cilvēks man stāsta par savu dzīvi. Tas palīdz turēt acu priekšā, kāds viņš ir bijis dzīves gaitā, nevis koncentrēties tikai uz viņa pašreizējo stāvokli.”

Kāda cita medmāsa, Anna Katrīna, skaidro, kas viņai palīdz nekoncentrēties tikai uz slimības izpausmēm: ”Es skatos cilvēkam acīs un galvenokārt domāju, kā pēc iespējas atvieglot viņa stāvokli.” Grāmatā The Needs of the Dying—A Guide for Bringing Hope, Comfort, and Love to Life’s Final Chapter (Mirstošu cilvēku vajadzības. Kā sniegt cerību, mierinājumu un mīlestību pēdējās dzīves dienās) atzīmēts: ”Ir dabiski justies briesmīgi, redzot, kā tuvu cilvēku ir izkropļojusi slimība vai nelaimes gadījumā gūtas traumas. Labākais, ko šajā situācijā var darīt, ir ieskatīties viņam acīs, raudzīties šajās brūnajās, zaļajās vai zilajās acīs, kas palikušas nemainīgas.”

Protams, šāda pieeja prasa lielu savaldību un apņēmību. Kāds draudzes vecākais, vārdā Žoržs, kas regulāri apciemo nedziedināmi slimus ticības biedrus, uzsver: ”Mūsu mīlestībai pret tuvāko ir jābūt stiprākai par slimību.” Ja neārstējami slima cilvēka draugi un tuvinieki koncentrējas uz pašu cilvēku, nevis uz viņa slimību, ieguvēji būs gan viņi paši, gan slimnieks. Ivonna, kas strādājusi ar vēzi slimu bērnu aprūpē, stāsta: ”Apziņa, ka tu palīdzi pacientiem saglabāt pašcieņu, palīdz kontrolēt emocijas, kas rodas, redzot viņu fizisko stāvokli.”

Gatavība uzklausīt

Dažkārt cilvēkiem ir grūti saņemties, lai apmeklētu mirstošu slimnieku pat tad, ja viņiem šis cilvēks ir ļoti dārgs. Varbūt viņi baidās, ka nezinās, ko šādā situācijā teikt. Tomēr Anna Katrīna, kura pirms neilga laika aprūpēja kādu neārstējami slimu draudzeni, ir pārliecinājusies, ka arī klusēšanai ir sava vieta. Viņa stāsta: ”Mierināt mēs varam ne vien ar saviem vārdiem, bet arī ar attieksmi. Ja mēs paņemam krēslu un apsēžamies līdzās, ja mēs saņemam slimnieka roku savējās, ja mēs neapslāpējam asaras, klausoties, kā viņš stāsta par savām izjūtām, mēs apliecinām, ka mums šis cilvēks ļoti daudz nozīmē.”

Neārstējami slimam cilvēkam parasti ir vajadzība atklāti izstāstīt par saviem pārdzīvojumiem. Tomēr bieži vien slimnieki saprot, ka viņu tuviniekiem nav viegli, un tāpēc vairās no smagu jautājumu apspriešanas. Varbūt arī draugi un ģimenes locekļi, vislabāko nodomu vadīti, cenšas neminēt faktus, kas skar slimnieku, varbūt pat noklusē informāciju, kas attiecas uz viņa veselības stāvokli. Kādas sekas ir šādai informācijas slēpšanai? Kā skaidro kāds ārsts, kam ir pieredze nedziedināmi slimu pacientu aprūpē, ja tiek slēpta patiesība, slimnieks nevar izprast savu stāvokli un atklāti par to izrunāties, savukārt draugi un radinieki iztērē enerģiju, ko daudz labāk būtu veltīt tam, lai palīdzētu tuviniekam izturēt. Tāpēc, ja vien slimnieks to vēlas, ir jāļauj viņam vaļsirdīgi izrunāties par savu stāvokli un varbūt arī par gaidāmo nāvi.

Kad senatnē Dieva kalpi uzzināja, ka viņiem būs jāmirst, viņi neslēpa savus pārdzīvojumus un vaļsirdīgi stāstīja par savām bažām Dievam Jehovam. Piemēram, kad 39 gadus vecais ķēniņš Hiskija izdzirdēja, ka viņam drīz būs jāmirst, viņš skaļi pauda savu izmisumu. (Jesajas 38:9—12; 18—20.) Arī mūsdienās nedziedināmiem slimniekiem ir jāļauj atklāti stāstīt, kā viņus sāpina doma, ka viņu dzīve drīz aprausies. Varbūt viņi pārdzīvo, ka vairs nespēs realizēt savus sapņus, piemēram, doties kādā ceļojumā, laist pasaulē bērnus, pieredzēt, kā mazbērni pieaug, vai darīt kaut ko vairāk kalpošanā Dievam. Varbūt viņi baidās, ka draugi un  ģimenes locekļi no viņiem atsvešināsies, jo nezinās, kā izturēties. (Ījaba 19:16—18.) Iespējams, viņus biedē doma, ka ir gaidāmas lielas ciešanas, ka viņi nespēs kontrolēt organisma funkcijas vai arī viņiem būs jānomirst vientulībā.

Anna Katrīna stāsta: ”Ļoti svarīgi ir atļaut cilvēkam izkratīt sirdi — nepārtraukt viņu, nenosodīt un nemēģināt iegalvot, ka viņa bailes ir pārspīlētas. Tā vislabāk var noskaidrot, kā slimnieks patiesībā jūtas, un saprast viņa vēlmes, bailes un gaidas.”

Izprast slimnieka pamatvajadzības

Slimnieka ciešanas, kuras varbūt vēl ir pastiprinājušas radikālas terapijas sekas, var tik ļoti nomākt tuviniekus, ka viņi varbūt aizmirst vienu no galvenajām slimnieka vajadzībām. Runa ir par cilvēka vajadzību pašam pieņemt lēmumus.

Dažās zemēs ģimenes locekļi, gribēdami pasargāt tuvinieku, dažkārt slēpj no viņa patiesību par reālo veselības stāvokli un pat nedod viņam iespēju pašam izvēlēties ārstēšanas metodes. Citās zemēs izplatīta ir problēma, uz kuru norāda kāda medmāsa: ”Reizēm apmeklētāji apspriež slimnieka stāvokli pie viņa gultas, it kā viņa paša tur nemaz nebūtu.” Šāda attieksme grauj pacienta cieņu.

Cilvēkiem, kam ir smaga slimība, kas apdraud dzīvību, ir nepieciešama arī cerība. Valstīs, kur ir pieejama kvalitatīva medicīniskā aprūpe, cerība bieži vien saistās ar izredzēm atrast maksimāli efektīvu ārstēšanu. Mišela, kuras māte ir pieredzējusi trīs audzēja recidīvus, skaidro: ”Ja māte vēlas izmēģināt citu ārstēšanas metodi vai vēlas konsultēties ar citu speciālistu, es viņai palīdzu meklēt šādas iespējas. Es esmu sapratusi, ka man ir jābūt reālistei savā sirdī, bet optimistei savos vārdos.”

Bet ko darīt tad, ja vairs nav nekādu izredžu izārstēties? Nedrīkst aizmirst, ka mirstošam cilvēkam ir vajadzība, neko nenoklusējot, izrunāties par gaidāmo nāvi. Kristiešu draudzes vecākais Žoržs, kura vārdi bija citēti jau iepriekš, stāsta: ”Nekādā gadījumā nedrīkst slēpt no slimnieka faktu, ka nāve ir tuvu. Tas cilvēkam ļaus nokārtot dažādas lietas un noskaņoties aiziešanai.” Tā cilvēks var rast zināmu mierinājumu apziņā, ka ir paspējis nokārtot visu, ko vēlējies, un neuztrauksies, ka kļūs citiem par nastu.

Protams, ir tikai dabiski, ka runāt par šādām tēmām ir smagi. Tomēr šādas sarunas paver iespēju vaļsirdīgi izteikt visdziļākās domas un jūtas. Mirstošais cilvēks varbūt vēlas nolīdzināt kādas nesaskaņas, izteikt par kaut ko nožēlu vai lūgt kādam piedošanu. Šāda savstarpēja uzticēšanās var radīt īpašas tuvības saites.

Kā sniegt atbalstu pēdējās dienās

Kā atbalstīt mirstošu cilvēku viņa dzīves pēdējās dienās? Psiholoģe M. Ortisa iesaka: ”Ļaujiet pacientam pastāstīt, kādas ir viņa pēdējās vēlēšanās. Uzmanīgi uzklausiet viņu. Ja ir iespējams, centieties izpildīt šīs vēlmes. Ja tas nav iespējams, godīgi to pasakiet.”

Visbiežāk mirstošs cilvēks vairāk nekā jebkad iepriekš vēlas būt kopā ar tiem cilvēkiem, kas viņam nozīmē visvairāk. Draudzes vecākais Žoržs stāsta: ”Palīdziet slimniekam sazināties ar šiem cilvēkiem, ja arī viņš ir pavisam vārgs un var notikt tikai īsas sarunas.” Pat tad, ja sarunāties var tikai pa telefonu, šādas sarunas uzmundrinās slimnieku un dos iespēju kopā ar tuviniekiem lūgt Dievu. Kristīna, kas dzīvo Kanādā, citu pēc cita ir zaudējusi trīs tuvus cilvēkus. Viņa atceras: ”Jo vairāk tuvojās nāve, jo vairāk viņiem nozīmēja kopīgi teiktās ticības biedru lūgšanas.”

Vai būtu jābaidās, ka mīļš cilvēks, kuram drīz jāmirst, redzēs mūs raudam? Nekādā gadījumā. Ja mēs neslēpjam asaras, mēs dodam slimniekam iespēju mūs mierināt. Grāmatā The Needs of the Dying atzīmēts: ”Ir neizsakāmi aizkustinoši pieredzēt, kā tevi mierina mirstošs cilvēks, un arī viņam tas var nozīmēt ārkārtīgi daudz.” Mierinot citus, cilvēks, kas pats ir kļuvis aprūpējams, no jauna var sajusties kā gādīgs draugs, tēvs vai māte.

 Var gadīties apstākļi, kas neļauj būt kopā ar tuvinieku viņa dzīves pēdējās stundās. Tomēr, ja vien ir iespējams būt līdzās draugam vai radiniekam slimnīcā vai mājās, centieties turēt viņa roku līdz pat pēdējam elpas vilcienam. Šādos brīžos rodas iespēja izteikt savas jūtas vārdos, kas parasti paliek nepateikti. Ja arī šķiet, ka slimnieks jūs nedzird, neļaujiet, ka tas jūs atturētu atvadīties no viņa, apliecināt savu mīlestību un izteikt cerību, ka tiksieties ar viņu atkal pēc augšāmcelšanās. (Ījaba 14:14, 15; Apustuļu darbi 24:15.)

Ja tuva cilvēka dzīves pēdējos brīžos jūs darīsiet visu, kas ir atkarīgs no jums, vēlāk nebūs iemeslu pašpārmetumiem. Pēc kāda laika doma, ka esat bijis līdzās tuviniekam šajā bēdu laikā, iespējams, kļūs par mierinājuma avotu. Jūs būsiet apliecinājis, ka esat īsts atbalsts ”likstas gadījumā”. (Salamana Pamācības 17:17.)

[Izceltais teksts 27. lpp.]

Ja neārstējami slima cilvēka draugi un tuvinieki koncentrējas uz pašu cilvēku, nevis uz viņa slimību, ieguvēji būs gan viņi paši, gan slimnieks

[Papildmateriāls/Attēls 29. lpp.]

Kā parūpēties, lai tiktu respektēta slimnieka pašcieņa

Daudzās valstīs ir veikti pasākumi, lai neārstējami slimiem cilvēkiem tiktu nodrošinātas tiesības mirt mierīgos apstākļos un ar cieņu. Rakstiski noformēta veselības aprūpes direktīva palīdz panākt, lai tiktu respektētas šīs tiesības un slimnieks varētu nomirt mājas apstākļos vai hospisā.

Kādu labumu dod direktīva?

• Atvieglo komunikāciju starp ārstiem un slimnieka radiniekiem

• Atbrīvo radiniekus no atbildības lēmumu pieņemšanā

• Mazina varbūtību, ka tiks īstenota negribēta, neiedarbīga, radikāla un dārga terapija

Direktīvā būtu jāiekļauj vismaz tālāk minētā informācija

• Jāuzraksta pārstāvja vārds, kurš ir pilnvarots pieņemt lēmumus par pacienta veselības aprūpi

• Jānorāda, kādas medicīniskas procedūras pacientam ir pieņemamas un kādas nav pieņemamas, ja nāve ir nenovēršama

• Ja iespējams, jāuzraksta ārsta vārds, kurš ir lietas kursā, kāda ārstēšana pacientam ir pieņemama

[Attēls 26. lpp.]

Koncentrējieties uz to, kāds cilvēks ir bijis dzīves gaitā, nevis tikai uz viņa pašreizējo stāvokli