Ticība man palīdzēja pārciest zaudējuma sāpes

Pastāstījusi Soledada Kastiljo

Man dzīvē vairākkārt ir nācies pieredzēt brīžus, kad mani viegli būtu varējusi pārņemt vientulības un pamestības sajūta, tomēr tā nenotika. Kad man bija 34 gadi, nomira mans vīrs, ko es ļoti mīlēju. Sešus gadus vēlāk es zaudēju tēvu, un astoņus mēnešus pēc tēva nāves es uzzināju, ka mans vienīgais dēls ir nedziedināmi slims.

MANI sauc Soledada, un tas nozīmē ”vientulība”. Tomēr, lai gan tas varbūt izklausās savādi, es nekad neesmu jutusies pilnīgi viena un atstāta. Arī saskārusies ar traģēdijām, es nešaubīgi ticēju, ka Dievs Jehova ir ar mani. Es jutos tā, it kā viņš ”satvertu [manu] labo roku” un teiktu: ”Nebīsties, es tev palīdzu.” (Jesajas 41:13, LB-26.) Es gribētu pastāstīt, kā man izdevās izturēt zaudējuma sāpes un kā šis smagais laiks mani vēl vairāk ir tuvinājis Jehovam.

Laimīga, bezrūpīga dzīve

Es piedzimu 1961. gada 3. maijā Spānijas pilsētā Barselonā un saviem vecākiem, Hosē un Soledadai, biju vienīgais bērns. Kad man bija deviņi gadi, mana māte uzzināja Bībeles patiesību. Viņa bija meklējusi atbildes uz reliģiskas dabas jautājumiem, bet savā baznīcā nebija tās atradusi. Kādu dienu pie mātes atnāca divas Jehovas liecinieces un, pamatojoties uz Svētajiem Rakstiem, atbildēja uz visiem viņas jautājumiem. Māte ar prieku piekrita mācīties Bībeli.

Pēc neilga laika māte kļuva par kristītu Jehovas liecinieci, un dažus gadus vēlāk tēvs sekoja viņas piemēram. Eljana, kas mācīja mātei Bībeli, drīz vien ievēroja, ka arī mani ļoti interesē Bībele. Kaut gan es vēl biju maza, Eljana ierosināja, ka man varētu mācīt Bībeli atsevišķi. Pateicoties Eljanas palīdzībai un mammas atbalstam, 13 gadu vecumā es kristījos.

Jau pusaudzes gados es bieži vērsos lūgšanā pie Jehovas, it īpaši tad, kad man bija jāpieņem lēmumi. Patiesību sakot, tajā laikā man problēmu tikpat kā nebija. Draudzē man bija daudz draugu, un arī ar vecākiem man bija tuvas attiecības. 1982. gadā es apprecējos ar Felipi, Jehovas liecinieku, kas, tāpat kā es, tiecās pēc garīgiem mērķiem.

Mācām dēlam mīlēt Jehovu

Pēc pieciem gadiem mums piedzima dēls, kuru mēs nosaucām par Saulu. Mēs ar Felipi bijām ļoti priecīgi, ka mums tagad ir bērns. Mēs cerējām, ka Sauls augs vesels un laimīgs un mācīsies mīlēt Dievu. Mēs ar vīru veltījām  dēlam ļoti daudz laika — stāstījām viņam par Jehovu, kopā ieturējām maltītes, pastaigājāmies un spēlējāmies ar viņu. Saulam patika kopā ar tēvu doties pie cilvēkiem, lai stāstītu viņiem Bībeles patiesību. Felipe ņēma Saulu līdzi sludināšanā jau no pavisam mazām dienām un mācīja viņam zvanīt pie durvīm un piedāvāt cilvēkiem bukletus.

Mums bija prieks redzēt, kā Sauls atsaucās uz mūsu mīlestības pilnajām rūpēm un audzināšanu. Sešu gadu vecumā Sauls jau regulāri gāja sludināt kopā ar mums. Viņam patika klausīties Bībeles stāstus, un viņš ar nepacietību gaidīja mūsu ģimenes Bībeles nodarbības. Neilgi pēc tam, kad Sauls sāka iet skolā, viņš pamazām pats mācījās pieņemt lēmumus, balstoties uz savām zināšanām par Bībeli.

Kad Sauls sasniedza septiņu gadu vecumu, mūsu dzīve krasi izmainījās. Felipe saslima ar kādu vīrusinfekciju, kas skāra plaušas. Mēnešiem ilgi viņš nevarēja strādāt un bieži vien bija spiests palikt gultā. Pēc vienpadsmit mēnešu ilgas cīņas ar slimību mans vīrs nomira. Viņam bija tikai 36 gadi.

Atceroties šo smago gadu, es joprojām nespēju novaldīt asaras. Es redzēju, kā manam vīram kļūst arvien sliktāk, bet nekādi nespēju palīdzēt. Es centos atbalstīt Felipi, kā vien spēju, bet sirds dziļumos jutu, ka mani sapņi un plāni grūst un irst. Es lasīju vīram priekšā uz Bībeli balstītus rakstus, un tā mēs smēlāmies garīgus spēkus, kad nevarējām apmeklēt draudzes sapulces. Kad Felipe nomira, mani pārņēma neaprakstāma tukšuma sajūta.

Tomēr Jehova mani atbalstīja. Es pastāvīgi lūdzu, lai viņš mani stiprinātu ar savu svēto garu, pateicos par laimīgajiem gadiem, ko biju nodzīvojusi kopā ar Felipi, un par cerību satikt viņu no jauna, kad viņš tiks celts augšā. Es lūdzu, lai es spētu novērtēt to, ka man ir gaišas atmiņas par manu vīru un kopā pavadītajiem gadiem, kā arī lūdzu, lai Jehova man dotu gudrību, kas ļautu izaudzināt dēlu par īstu kristieti. Zaudējuma sāpes joprojām smeldza, tomēr es jutu atvieglojumu.

Vecāki un draudzes locekļi man sniedza ļoti lielu atbalstu, taču es pati biju atbildīga par to, lai palīdzētu Saulam apgūt zināšanas par Bībeli un mācītu viņam kalpot Jehovam. Kāds no maniem agrākajiem darba devējiem man piedāvāja izdevīgu darbu birojā, bet es izlēmu strādāt telpu uzkopšanā, jo šis darbs man ļāva pavadīt vairāk laika ar Saulu un sagaidīt viņu mājās, kad viņš atgriezās no skolas.

Viens no Bībeles pantiem man īpaši lika domāt par to, cik svarīgi ir mācīt Saulam veidot tuvas attiecības ar Dievu. Tas ir Salamana Pamācību grāmatas 22. nodaļas 6. pants: ”Māci savam bērnam viņa ceļu, no tā viņš neatstājas arī tad, kad viņš jau vecs kļuvis.” Šis pants man iedvesa pārliecību, ka tad, ja es no sirds centīšos mācīt dēlam Jehovas normas un principus, viņš svētīs manas pūles. Protams, man bija no kaut kā jāatsakās materiālā ziņā, taču es sapratu, ka man ir jāvelta laiks dēlam,  un tas man bija daudz svarīgāk par materiālu labklājību.

Kad Saulam bija 14 gadi, nomira mans tēvs. Saulam tas bija sevišķi smags trieciens, jo vectēva nāve atdzīvināja sāpīgās atmiņas, ko Sauls bija izcietis, zaudējot savu tēvu. Mans tēvs ļoti mīlēja Jehovu un bija mums labs piemērs. Sauls pēc vectēva nāves nosprieda, ka, tā kā viņš mūsu ģimenē ir palicis vienīgais vīrietis, tagad viņš ir tas, kuram jārūpējas par savu mammu un vecmāmiņu.

Cīņa ar leikēmiju

Astoņus mēnešus pēc tēva nāves mūsu ģimenes ārsts ieteica ievietot Saulu slimnīcā, lai tur pārbaudītu viņa veselības stāvokli, jo viņš sūdzējās par ārkārtīgu nogurumu. Pēc izmeklēšanas ārsti man pateica, ka Saulam ir leikēmija *.

Nākamos divarpus gadus Sauls cīnījās ar slimību, periodiski uzturēdamies slimnīcā, kur viņam bija jāiztur ķīmijterapijas kursi. Pirmais no tiem ilga sešus mēnešus, un pēc tam iestājās apmēram pusotra gada ilgs remisijas periods. Tomēr vēzis parādījās no jauna, un Saulam bija jāiziet vēl viens ķīmijterapijas kurss, kas viņu stipri novājināja. Vēzi izdevās apturēt tikai uz neilgu laiku, un Saula stāvoklis bija pārāk smags, lai viņš izturētu trešo ķīmijterapijas kursu. Sauls bija veltījis savu dzīvi Dievam un izteicis vēlēšanos kļūt par kristītu Jehovas liecinieku, bet viņš nomira, tikko sasniedzis septiņpadsmit gadu vecumu.

Lai atvieglinātu slimniekiem atlabšanu pēc ķīmijterapijas, ārsti parasti iesaka pārliet asinis. Protams, uzvarēt vēzi ar asins pārliešanu nav iespējams. Kad ārsti diagnosticēja Saulam leikēmiju, mums abiem bija viņiem jāizskaidro, ka mums nav pieņemama asins pārliešana, jo mēs vēlamies rīkoties saskaņā ar Jehovas norādījumu ”sargāties no.. asinīm”. (Apustuļu darbi 15:29.) Vairākas reizes, kad manis nebija klāt, Saulam bija jāpārliecina ārsti, ka šāda attieksme pret asins pārliešanu ir viņa personiskā nostāja. (Skat. informāciju 31. lappusē.)

Galu galā ārsti nonāca pie secinājuma, ka Sauls ir pietiekami nobriedis, lai pats pieņemtu nopietnus lēmumus, un ka viņš skaidri saprot, ar kādām slimības sekām ir jārēķinās. Ārsti bija ar mieru ņemt vērā mūsu nostāju asins pārliešanas jautājumā un piedāvāja bezasins terapiju, tomēr viņi pastāvīgi mūs mudināja mainīt savu lēmumu. Es ļoti lepojos ar Saulu, dzirdot, kā viņš skaidro, kāpēc nevēlas pieņemt asins pārliešanu. Nepārprotami bija redzams, ka viņš ir izveidojis tuvas attiecības ar Jehovu.

Tajā vasarā, kad mēs uzzinājām, ka Saulam ir leikēmija, apgabala kongresā, kuru mēs apmeklējām Barselonā, tika paziņots par grāmatas Tuvojieties Jehovam izdošanu. Šī grāmata mums kļuva par nenovērtējamu dārgumu, kas mums palīdzēja saglabāt līdzsvaru nedrošās un biedējošās nākotnes priekšā. Mēs kopā to lasījām garajās stundās, ko pavadījām slimnīcā. Daudzos grūtos brīžos, ar kuriem bija jāsaskaras vēlāk, mēs bieži atgādinājām viens otram domas, ko bijām izlasījuši šajā grāmatā. 13. pants no Jesajas grāmatas 41. nodaļas (LB-26) mūsu acīs ieguva īpašu nozīmi. Tur ir teikts: ”Es tas Kungs, tavs Dievs, satveru tavu labo roku, es, kas uz tevi saku: nebīsties, es tev palīdzu.”

Saula ticība aizkustina sirdis

Saula briedums un optimisms spēcīgi ietekmēja Valdebronas slimnīcas ārstus un medmāsas. Viņu iemīļoja viss medicīniskais personāls, kas gādāja par viņu. Galvenais hematologs kopš tā laika ir uzņēmies ārstēt arī citus Jehovas liecinieku bērnus, kas cieš no leikēmijas, un viņš izturas pret tiem ar lielu cieņu. Šis  ārsts atceras, cik pārliecinoši Sauls aizstāvēja savu ticību, atceras viņa drosmi un dzīvesprieku. Medmāsas sacīja Saulam, ka viņš ir labākais pacients, kāds viņām jebkad ir bijis. Viņas stāstīja, ka Sauls nekad nežēlojās un nekad nezaudēja humora izjūtu — pat pirms pašas nāves.

Kāda psiholoģe man teica, ka daudziem nedziedināmiem Saula vecuma bērniem sliktās pašsajūtas un nomāktības dēļ ir tendence dumpoties pret ārstiem un vecākiem. Viņa bija ievērojusi, ka Sauls tā nerīkojās, un bija ļoti pārsteigta, redzot, ka Sauls saglabā mieru un optimismu. Tā mums radās iespēja pastāstīt šai psiholoģei par savu ticību.

Man ir arī iespiedies atmiņā, kā Sauls neviļus palīdzēja kādam ticības biedram no mūsu draudzes. Šim kristietim kādus sešus gadus bija depresija, un nevienas zāles viņam nebija palīdzējušas. Vairākas reizes šis mūsu kristīgais brālis palika pie Saula slimnīcā pa nakti. Viņš man sacīja, ka viņu dziļi iespaidoja Saula attieksme pret dzīvi un apkārtējiem cilvēkiem. Viņš bija ievērojis, ka, par spīti tam, ka smagā slimība Saulam atņēma tik daudz spēka, Sauls centās uzmundrināt visus, kas viņu apmeklēja. ”Saula piemērs man deva drosmi cīnīties ar depresiju,” sacīja šis kristietis.

Kopš Saula nāves ir pagājuši jau trīs gadi, bet sāpes joprojām nav rimušas. Es pati nebūt neesmu stipra, bet Dievs man dod ”spēka pārpilnību”. (2. Korintiešiem 4:7.) Es esmu sapratusi, ka pat vissmagākajās un sāpīgākajās situācijās var iemācīties kaut ko vērtīgu. Pēc vīra, tēva un dēla nāves es esmu kļuvusi nesavtīgāka un vairāk jūtu līdzi citu cilvēku ciešanām. Taču pats svarīgākais — šis grūtais laiks mani ir tuvinājis Jehovam. Es nebaidos no nākotnes, jo mans debesu Tēvs man palīdz, viņš joprojām tur manu roku.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls/Attēls 31. lpp.]

Vai jūs esat domājuši?

Jūs droši vien esat dzirdējuši, ka Jehovas liecinieki atsakās no asins pārliešanas. Vai esat domājuši, kāpēc viņi tā rīkojas?

Šī uz Bībeli balstītā nostāja nereti tiek pārprasta. Dažkārt cilvēkiem šķiet, ka Jehovas liecinieki atsakās no jebkādas ārstēšanas vai arī ka viņi neciena dzīvību. Taču šāds priekšstats ir pilnīgi aplams. Jehovas liecinieki vēlas, lai gan viņi paši, gan viņu tuvinieki saņemtu vislabāko medicīnisko palīdzību. Tomēr kāpēc viņi izvēlas tikai bezasins terapiju?

Jehovas liecinieku nostājas pamatā ir kāds būtisks likums, ko Dievs deva jau senos laikos. Tūlīt pēc Noas laika plūdiem Dievs Noam un viņa ģimenei atļāva lietot uzturā dzīvniekus. Taču Dievs noteica, ka cilvēki nedrīkst lietot uzturā asinis. (1. Mozus 9:3, 4.) Visi cilvēki ir cēlušies no Noas, tāpēc šis likums attiecas uz visu cilvēci. Dievs šo likumu nekad nav atcēlis. Vairāk nekā astoņus gadsimtus pēc plūdiem Dievs to atkārtoja izraēliešiem, paskaidrodams, ka asinis ir svētas un simbolizē dvēseli jeb dzīvību. (3. Mozus 17:14.) Pēc tam, kad bija pagājuši vairāk nekā 1500 gadi, kristiešu apustuļi ticības biedriem deva norādījumu ”sargāties no.. asinīm”. (Apustuļu darbi 15:29.)

Jehovas liecinieki ir pārliecināti, ka nav iespējams sargāties no asinīm, ja tās tiek uzņemtas organismā asins pārliešanas ceļā. Tāpēc viņi izvēlas bezasins terapiju. Turoties pie šīs bībeliskās nostājas, Jehovas liecinieki bieži vien saņem kvalitatīvāku medicīnisko aprūpi nekā citi pacienti. Nav brīnums, ka bezasins ārstēšanas metodes izvēlas arī daudzi cilvēki, kas nav Jehovas liecinieki.

[Attēls 29. lpp.]

Kopā ar vīru Felipi un dēlu Saulu

[Attēls 29. lpp.]

Kopā ar vecākiem, Hosē un Soledadu

[Attēls 30. lpp.]

Sauls mēnesi pirms nāves