”Mans laiks vēl nebija pienācis”

Atkritumu vedēja šoferis zaudēja kontroli pār stūri, un milzīgā automašīna, pārbraukusi pāri apmalei, notrieca trīs gājējus — kādu pāri vidējos gados un 23 gadus vecu vīrieti. Kā bija stāstīts kādā Ņujorkas laikrakstā (ASV), pāris mira notikuma vietā, bet jaunais vīrietis palika guļam bezsamaņā. Kad viņš atjēdzās un ieraudzīja, kas noticis, viņa pirmā doma bija: ”Nevar būt, ka tā ir īstenība. Dievs, lūdzu, palīdzi man!” Vīrietis izdzīvoja, un vēlāk viņš teica: ”Mans laiks vēl nebija pienācis.”

DROŠI vien jums ir gadījies dzirdēt līdzīgus stāstus. Ja kāds par mata tiesu izglābjas no drošas nāves, daži saka: tātad vēl nebija pienācis viņa laiks. Savukārt tad, ja cilvēks aiziet bojā kādā dīvainā nelaimes gadījumā, daudzi spriež, ka tāds acīmredzot ir bijis likteņa lēmums vai pat Dieva griba. Vienalga, vai notikumu iznākumu piedēvē liktenim vai Dievam, domu gaita pamatā ir viena un tā pati: daudzi tic, ka tas, kas ar viņiem dzīvē notiek, ir iepriekš nolemts un ka viņi paši neko nevar mainīt. Ticība iepriekšnolemtam, nenovēršamam liktenim bieži izpaužas ne tikai kritiskos brīžos, bet arī pavisam ikdienišķās situācijās, un tā ir izplatīta jau no seniem laikiem.

Piemēram, senie babilonieši ticēja, ka cilvēku dzīvi ietekmē zvaigznes, tāpēc viņi vēroja debesis un meklēja tajās zīmes, pēc kurām vadīties. Senie grieķi un romieši pielūdza likteņa dievietes, kuru varā bija piešķirt laimi vai nelaimi. Pēc grieķu un romiešu priekšstatiem, šīs dievības bija tik varenas, ka to lēmumiem dažkārt bija lielāks spēks nekā galveno dievu, Zeva un Jupitera, gribai.

Austrumos hinduisti un budisti uzskata, ka notikumi cilvēka dzīvē ir atkarīgi no tā, ko viņš ir darījis iepriekšējā dzīvē, un ka pašreizējā dzīve savukārt nosaka to, kāda būs nākamā. Citās reliģijās, tostarp daudzās kristīgās konfesijās, pastāv mācība par predestināciju, kas arī mudina ticēt iepriekšējai nolemtībai.

Ņemot to visu vērā, nav brīnums, ka arī mūsu laikos, kaut gan tos mēdz uzskatīt par izglītības un informācijas laikmetu, daudzi joprojām tic, ka apstākļus un notikumus viņu dzīvē un viņu darbības iznākumu nosaka liktenis un ka no viņiem pašiem nekas daudz nav atkarīgs. Vai tiešām varētu būt, ka mūsu dzīves gājums — dažādas situācijas un gadījumi, veiksmes un neveiksmes, dzimšana un nāve — ir izlemts jau iepriekš un mēs neesam noteicēji pār savu dzīvi? Pievērsīsim uzmanību, kas Bībelē teikts par šo jautājumu.

[Norāde par attēla autortiesībām 3. lpp.]

Ken Murray/New York Daily News