Vēstule no Īrijas

Vai meklējumi bija veltīgi?

KĀ IERASTS, smidzināja smalks lietutiņš, un sīkās lāsītes uz automašīnas stikla aizmigloja skatu uz apkārtni. Nobraucis kādus 16 kilometrus, es sasniedzu paugura virsotni, no kuras jau bija saredzama nelielā Īrijas rietumu piekrastes pilsētiņa Vestporta. Beidzot saule izkliedēja dūmaku, un no miglas iznira desmitiem zaļu saliņu, kas izkaisītas zilajos līča ūdeņos. Lielākā daļa salu ir neapdzīvotas, bet uz dažām no tām vietējie zemnieki ved ganīties savus lopus.

Gar krastu uz rietumiem stiepjas pakalnu virkne. Noauguši papardēm, sūnām un viršiem, tie pēcpusdienas saulē laistījās kā pulēts varš. Pāri visiem pakalniem pret debesīm iezīmējās Kroupatrika kalna koniskā virsotne, ko vietējie dēvē par Rīku. Es izlīkumoju pa Vestportas šaurajām ieliņām, pabraucu garām Rīkam un devos tālāk uz nomaļu vietu, kur reti ir sludinājuši Jehovas liecinieki.

Vīrietis, kuru es vēlējos apmeklēt, nezināja, ka es šodien pie viņa braucu. Viņš bija rakstījis vēstuli, ka nesen ir pārcēlies uz šo apkaimi un vēlas turpināt iepriekšējā dzīvesvietā uzsāktās sarunas par Bībeli ar Jehovas lieciniekiem. Šī ziņa bija nodota man, un tagad es braucu viņu satikt. Es prātoju: ”Interesanti, cik viņš varētu būt vecs? Vai viņš ir precējies? Kādas ir viņa intereses?” Pametu acis uz savu somu un vēlreiz apdomāju, vai esmu atcerējies paņemt Bībeli un bībelisku literatūru. Es arī apsvēru, ko varētu teikt, lai vairotu vīrieša interesi par Bībeles vēsti.

Rīks jau bija palicis aiz muguras, un līdz pat jūrai sniedzās tukši, akmeņu krāvuma mūriem apjozti lauki. Daudzi no šiem mūriem ir sakrauti lielā bada gados 19. gadsimtā. Vientuļa kaija riņķoja virs galvas, un pamalē, vējam spītējot, slējās biezi un ķeburaini vilkābeļu un dzeloņplūmju brikšņi.

Šajā lauku apvidū nav ne ielu nosaukumu, ne māju numuru, un vīrieša adresi veidoja tikai pasta iecirkņa un mājas nosaukums. Mans pirmais mērķis bija uzmeklēt cilvēku, kurš pavisam noteikti zina, kur katrs dzīvo, — proti, pastnieku. Pēc pusstundas es atradu ciema pastu, kas bija iekārtots kādā rindu mājā. Uzraksts uz durvīm vēstīja, ka pasts ir slēgts. Tomēr es neatlaidos un vaicāju ceļu vietējā veikalā, kur man ieteica, kādā virzienā doties un pēc kādām pazīmēm orientēties.

Nobraucu vēl astoņus kilometrus, līdz ieraudzīju meklēto orientieri — asu pagriezienu pa labi un šauru lauku ceļu, kas atzarojas pa  kreisi. Netālu bija kāda māja, un es pieklauvēju pie tās. Durvis atvēra padzīvojusi sieviete. Viņa ar lepnumu teica, ka dzīvo šajā vietā visu mūžu, tomēr bija spiesta atzīt, ka viņa diemžēl nezina, kur mājo vīrietis, kuru es meklēju. Sieviete teica, ka piezvanīs kādam un apjautāsies par viņu, un ieaicināja mani iekšā.

Kamēr sieviete runāja pa telefonu, viņa ik pa brīdim uzmeta man pētīgu skatienu. Bija skaidrs, ka viņa lauza galvu, kas es tāds īsti esmu un ko man vajag. Es biju pamanījis nelielu jaunavas Marijas statueti pie durvīm un istabā pie sienas lielu Kristus attēlu. Virtuvē uz galda gulēja rožukronis. Lai sievieti nomierinātu, es paskaidroju, ka man jānodod šim vīrietim svarīgas ziņas no draugiem.

Mums piebiedrojās mājas saimnieces vīrs un sāka stāstīt man apkaimes vēsturi. Tā kā pirmais zvans neko nebija devis, sieviete uzstāja, lai es pagaidu, kamēr viņa apzvanīs citus kaimiņus. Tomēr, šķiet, neviens neko nebija dzirdējis ne par pašu vīrieti, ne par māju, kuras nosaukums bija norādīts viņa adresē. Paskatījies pulkstenī, es sapratu, ka ir jau pievakare un man būs jāmēģina satikt šo vīrieti kādā citā reizē. Pateicos laipnajiem saimniekiem par palīdzību un sēdos mašīnā, lai dotos tālajā mājupceļā.

Es atgriezos nākamajā nedēļā, un šoreiz man izdevās satikt pastnieku un saņemt precīzus norādījumus. Jau pēc piecpadsmit minūtēm es biju atradis krustojumu, kur man bija jānogriežas pa kreisi. Nākamais orientieris bija vecs akmens tilts, un es kādu brīdi braukāju pa lauku ceļu turp un šurp, bet tiltu tā arī neatradu. Visbeidzot es gluži negaidīti ieraudzīju pēdējo orientieri, ko bija minējis pastnieks. Turpat kalna galā slējās māja, ko es tik neatlaidīgi biju meklējis, — vismaz tā man likās.

Es apdomāju, kā labāk ievadīt sarunu par Bībeles labo vēsti, un tad pieklauvēju pie durvīm. Tās atvēra kāds kungs gados un, uzzinājis mana apmeklējuma mērķi, teica: ”Piedodiet, bet tā māja, ko jūs meklējat, ir tur tālāk.” Viņš norādīja uz citu māju, ko slēpa koki. Cerībā beidzot satikt ilgi meklēto vīrieti es gāju turp un pieklauvēju. Tikai pārsimt metru attālumā no mājas jau bija Atlantijas okeāna krasts. Vējš bija pieņēmies, un baltas bangas šķīda pret krastu, ko varēja pārredzēt kilometriem tālu. Gaidīdams, līdz kāds atsauksies uz manu klauvējienu, es vēroju skaisto, vientulīgo piekrastes ainavu. Apkārt nemanīja neviena cilvēka, un arī mājā neviena nebija.

Vēl divas reizes es braucu uz turieni, līdz izdevās sastapt mājās kādu jaunu vīrieti. ”Jā, šī ir īstā māja,” viņš man sacīja, ”bet cilvēks, ko jūs meklējat, ir iepriekšējais īrnieks, kas te vairs nedzīvo, un es nezinu, uz kurieni viņš ir pārcēlies.” Kad es izskaidroju, kāpēc esmu atbraucis, izrādījās, ka jaunais mājas iemītnieks nekad vēl nav runājis ar Jehovas lieciniekiem. Pirms kāda laika viņš bija kļuvis par laupīšanas upuri, un viņam bija radies jautājums, kāpēc Dievs ir pieļāvis šo netaisnību un citas nelaimes. Jaunais cilvēks ar prieku paņēma žurnālus Sargtornis un Atmostieties!, kur bija runa tieši par šo tēmu.

Dieva Rakstos ir dots uzdevums cītīgi meklēt taisnprātīgus cilvēkus. Diemžēl man neizdevās satikt to vīrieti, kuru es meklēju, tomēr es nekādā ziņā neuzskatu, ka mani pūliņi bija veltīgi. Īrijā daudzi vēlas uzzināt Bībeles vēsti par Dieva Valstību, un ar Jehovas svētību tās patiesības sēklas, kas sētas manis sastaptā jaunā cilvēka sirdī, iespējams, ar laiku nesīs augļus.