Kā es atradu prieku par spīti grūtībām

Pastāstījusi Polete Gaspara

Kad es piedzimu, es svēru apmēram trīs kilogramus, tomēr ārsts uzreiz saprata, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Dzemdību laikā man bija lūzuši vairāki kauli. Izrādījās, ka man ir nepilnīgā osteoģenēze — smaga kaulu trausluma forma. Ārsti mani tūlīt sāka gatavot operācijai, kaut gan viņi īpaši necerēja, ka es varētu nodzīvot ilgāk par diennakti.

ES PIEDZIMU 1972. gada 14. jūnijā Austrālijas galvaspilsētā Kanberā. Par spīti drūmajām prognozēm, es nenomiru savas dzīves pirmajā dienā, tomēr man sākās plaušu karsonis. Ārsti domāja, ka es neizdzīvošu, tāpēc viņi nolēma man nedot nekādas zāles un ļaut, lai daba pati dara savu. Daba darīja savu, un es izdzīvoju.

Varu vienīgi iztēloties, cik daudz toreiz pārcieta mani vecāki. Tā kā manas izredzes izdzīvot nebija lielas, slimnīcas personāls vecākiem ieteica pārāk stipri man nepieķerties. Pirmos trīs mēnešus ārsti vecākiem pat neļāva man pieskarties, jo viņi nejauši varēja mani traumēt. Kad kļuva skaidrs, ka manai dzīvībai briesmas vairs nedraud, ārsti vecākiem ieteica ievietot mani speciālā aprūpes iestādē.

Vecāki tomēr izlēma ņemt mani uz mājām. Māte pirms neilga laika bija sākusi mācīties Bībeli ar Jehovas lieciniekiem, un Bībeles mācību ietekmē bija augusi viņas atbildības sajūta. Taču viņai acīmredzot nebija viegli iemīlēt mani, jo rūpes par mani atņēma visus viņas emocionālos un fiziskos spēkus. Man ļoti bieži bija jāguļ slimnīcā, un mani kauli bija tik trausli, ka tie varēja lūzt pat parastas vannošanas laikā. Dažkārt kārtējais lūzums radās tāpēc vien, ka es nošķaudījos.

Ieslīgstu nomāktībā

Par to, ka es varētu iemācīties staigāt, nebija ne runas — es varēju pārvietoties vienīgi ar ratiņkrēsla palīdzību. Neraugoties uz grūtībām, vecāki darīja manā labā, ko varēja.

Māte ne vien gādāja par manām fiziskajām vajadzībām, bet arī ieguldīja daudz pūļu, lai mācītu man mierinošo Bībeles vēsti. Piemēram, viņa man stāstīja, ka nākotnē Dievs izveidos uz zemes paradīzi, kur visi cilvēki būs gan emocionāli, gan fiziski veseli. (Psalms 37:10, 11; Jesajas 33:24.) Taču viņa atzina — viņai ir grūti iztēloties, ka līdz tam laikam man varētu izdoties dzīvot laimīgu un pilnvērtīgu dzīvi.

 Es sāku iet skolā, kurā mācījās bērni ar īpašām vajadzībām. Skolotāji mani nemudināja tiekties ne pēc kādiem mērķiem, un arī es pati sev tādus neizvirzīju. Skola jau pati par sevi man bija īsts pārbaudījums. Daudzi bērni pret mani izturējās ļoti cietsirdīgi. Vēlāk es pārgāju uz citu, parastu skolu. Kontaktēšanās ar cilvēkiem man prasīja visus fiziskos, emocionālos un garīgos spēkus, tomēr es biju stingri izlēmusi pabeigt vidusskolu.

Vidusskolas gados es sāku domāt par to, cik tukša un bezmērķīga ir manu klasesbiedru dzīve. Es arī pārdomāju, ko man māte bija mācījusi no Bībeles. Ar prātu es sapratu, ka tas, ko viņa man bija stāstījusi, ir patiesība. Tomēr tajā laikā Bībeles mācības neaizkustināja manu sirdi. Es izlēmu, ka priecāšos un baudīšu dzīvi, nedomājot par rītdienu.

Astoņpadsmit gadu vecumā es aizgāju no vecākiem un sāku dzīvot kopā ar vairākiem draugiem, kam bija fiziski ierobežojumi tāpat kā man. Mana jaunā dzīve no vienas puses bija aizraujoša, bet no otras — sagādāja vilšanos. Man ļoti patika, ka es varu būt neatkarīga un pavadīt laiku ar draugiem. Taču daudzi no viņiem ar laiku apprecējās. Arī es ilgojos pēc mīlestības un ģimenes. Tomēr es sapratu, ka man ir mazas izredzes piedzīvot, kā šis sapnis piepildās, un tas mani ļoti nomāca.

Par spīti vilšanās sajūtai, es nekad savās problēmās nevainoju Dievu. Es biju iemācījusies par Dievu pietiekami daudz, lai zinātu, ka viņš nekad nerīkojas netaisnīgi. (Ījaba 34:10.) Kaut gan es centos pieņemt dzīvi, kāda tā ir, es ieslīgu dziļā nomāktībā.

Kā es pamazām atguvos

Mana māte bija uzzinājusi, kā es jūtos. Viņa sazinājās ar kādu draudzes vecāko no Jehovas liecinieku draudzes, kas pulcējās netālu no manas dzīvesvietas, un viņš man piezvanīja un uzaicināja uz draudzes sapulci. Kāda kristiete no šīs draudzes sāka apmeklēt mani katru nedēļu un mācīt man Bībeli.

Bībeles patiesība, ko man kopš mazotnes bija mācījusi māte, pamazām atdzīvojās manā prātā un sirdī, un mana attieksme pret dzīvi sāka mainīties. Man patika būt kopā ar citiem kristiešiem, tomēr man bija grūti atklāt kādam, kā es jūtos, jo es baidījos, ka tikšu sāpināta, kā to biju pieredzējusi agrāk. Šķiet, tieši tāpēc man arī bija grūti no visas sirds iemīlēt Dievu. Taču es sapratu, ka ir pareizi veltīt savu dzīvi Dievam, un tāpēc 1991. gada decembrī es kristījos.

Es atstāju māju, kurā es dzīvoju kopā ar saviem draugiem, un pārcēlos uz atsevišķu dzīvokli. Tas bija labs lēmums, tomēr tam bija arī sava ēnas puse. Es jutos ļoti vientuļa un baidījos, ka manā dzīvoklī kāds varētu ielauzties. Drīz vien es atkal iegrimu depresijā. Kaut gan cilvēkos es centos smaidīt un izturēties tā, it kā viss būtu kārtībā, patiesībā nekas nebija kārtībā. Es izmisīgi vēlējos, lai man būtu kāds labs, uzticams draugs.

Dievs Jehova man sagādāja tieši šādu draugu. Draudzes vecākie bija palūguši, lai kāda precēta kristiete, vārdā Sūzija, turpinātu mācīt man Bībeli. Sūzija kļuva par kaut ko daudz vairāk nekā tikai manu Bībeles skolotāju — viņa man kļuva par tuvu, mīļu draudzeni.

Sūzija man iemācīja, kā prasmīgi sludināt Bībeles vēsti gan pa mājām, gan citās situācijās. Pamazām es sāku dziļāk izprast Dieva īpašības, taču, kaut gan es jau biju kristījusies, es nebiju spējusi tā īsti iemīlēt Dievu. Reiz es pat apsvēru, vai man neatstāt kalpošanu Dievam. Es pastāstīju Sūzijai, kā jūtos, un ar viņas atbalstu es pārvarēju šo grūto posmu.

Sūzija man arī palīdzēja saprast, ka viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc es jūtos  tik nelaimīga, ir tas, ka es pavadu laiku ar cilvēkiem, kas nemīl Jehovu no visas sirds. Kopš tā laika es sāku meklēt garīgi nobriedušus draugus, it īpaši gados vecāku kristiešu vidū. Tā kā man bija diezgan saspīlētas attiecības ar māti, es nolēmu veltīt pūles, lai tās uzlabotu, un tāpat es centos veidot labas attiecības ar savu brāli. Vēl nekad dzīvē es nebiju jutusies tik gandarīta. Mans prieka un spēka avots ir mani ticības biedri, ģimenes locekļi un, protams, pats Jehova. (Psalms 28:7.)

Jauns mērķis

Kādā Jehovas liecinieku kongresā es noklausījos runu, kurā bija uzsvērts, kādu prieku daudzi kristieši gūst pilnas slodzes kalpošanā. Es nodomāju, ka arī es gribētu to pamēģināt. Protams, es sapratu, ka manas veselības dēļ tas nebūs viegls uzdevums. Tomēr es šo jautājumu nopietni apdomāju, vērsos pie Jehovas lūgšanās pēc atbalsta un vadības un galu galā izlēmu kļūt par pilnas slodzes Bībeles skolotāju. 1998. gada aprīlī es sāku kalpot Dievam pilnu slodzi.

Man bija jāatrod veids, kā es varētu sludināt daudz stundu. Pēc dabas es esmu ļoti neatkarīgs cilvēks, un es neciešu, ja es esmu kādam par nastu. Man nepatīk būt atkarīgai no citu cilvēku palīdzības, piemēram, kad man kaut kur jānokļūst. Sūzija un viņas vīrs Maikls ierosināja, ka es varētu nopirkt motociklu. Protams, parasts motocikls man nederēja. Attēlā var redzēt braucamrīku, kas man tika izgatavots pēc speciāla pasūtījuma. Sveru es tikai 19 kilogramus, bet iesēsties motociklā man nemaz nav grūti, jo man pat nav jāatstāj ratiņkrēsls, lai to izdarītu.

Pārvietojoties ar motociklu, man ir iespēja apmeklēt cilvēkus un mācīt viņiem Bībeli tādā laikā, kas ir ērts gan viņiem, gan man. Jāatzīst, man ļoti patīk braukt ar motociklu un just, kā sejā brāžas vējš, — tie ir manas dzīves nelielie prieki.

Man patīk ielās sarunāties ar cilvēkiem par Bībeles tēmām, un kopumā viņi pret mani ir laipni un izturas ar cieņu. Man ir gandarījums, ka es varu palīdzēt cilvēkiem uzzināt vairāk par Bībeli. Atceros, reiz es sludināju pa mājām ar kādu gara auguma ticības biedru. Viņš sasveicinājās ar sievieti, kas atvēra durvis, bet viņa tikai pārsteigta skatījās uz mani un tad pajautāja manam sludināšanas partnerim: ”Vai viņa arī runā?” Tad mēs vairs nespējām valdīt smieklus. Kad es sāku sludināt šai sievietei, viņa varēja pārliecināties, ka es protu runāt.

Es esmu atradusi dzīvē prieku un iemācījusies mīlēt Dievu Jehovu. Es esmu ļoti pateicīga savai mātei, ka viņa man mācīja Bībeli. Esmu pārliecināta, ka drīzā nākotnē Dievs visu darīs jaunu un arī mans trauslais augums pieredzēs lielas pārvērtības. (Atklāsmes 21:4, 5.)

[Izceltais teksts 30. lpp.]

”Kaut gan es centos pieņemt dzīvi, kāda tā ir, es ieslīgu dziļā nomāktībā.”