VECĀKIEM, kuru bērns ir sasniedzis pusaudža vecumu, ir iespēja vērot vienu no aizraujošākajiem posmiem viņa attīstībā. Taču šis periods mēdz sagādāt arī vislielākās raizes. Daudziem vecākiem ir labi pazīstamas tālāk aprakstītās izjūtas.

• Kad dēls bija mazāks, viņš turējās pie jums kā krastā pietauvota laiva. Bet tagad viņš cenšas atrauties no jums, lai pilnās burās dotos plašajā jūrā.

• Kad meita bija maza, viņa jums uzticēja visus noslēpumus. Bet tagad, kad viņa ir pusaudze, viņa kontaktējas tikai ar saviem draugiem, un, šķiet, viņas draugu ”klubiņā” jums diemžēl ieeja ir liegta.

Ja arī jūsu bērns pret jums izturas līdzīgi, nesteidzieties secināt, ka viņš ir kļuvis par dumpinieku. Bet kā tad lai uztver šādu uzvedību? Lai atrastu atbildi uz šo jautājumu, apskatīsim, cik nozīmīgs posms cilvēka attīstībā ir pusaudža gadi.

Kopš bērna nākšanas pasaulē ar viņu visu laiku kaut kas notiek pirmo reizi. Pienāk brīdis, kad viņš sper pirmos soļus, izrunā pirmo vārdu, pirmo reizi dodas uz skolu utt. Vecāki ir ļoti priecīgi, redzot, kā bērns iemācās kaut ko jaunu, jo šie bērna sasniegumi liecina par viņa attīstību.

Arī pusaudža vecums bērna dzīvē ir īpašs posms, kas ir saistīts ar jauniem sasniegumiem, taču daudzi vecāki to neuztver ar sajūsmu, un viņu bažas ir saprotamas. Vecāki, protams, pārdzīvo, ievērojot, ka viņu paklausīgais bērns pārvēršas par kaprīzu pusaudzi. Tomēr, kaut gan šis laiks nav viegls, pusaudža gadiem cilvēka attīstībā ir ļoti liela nozīme.

Bībelē ir sacīts, ka pienāks diena, kad ”vīrs atstās tēvu un māti”. (1. Mozus 2:24.) Pusaudža gadi ir laiks, kad cilvēkam ir jāsagatavojas šim izšķirīgajam solim, kas parasti saistās ar pretrunīgām jūtām. Atstājot vecāku mājas, jaunajam cilvēkam būtu jābūt pietiekami nobriedušam, lai teiktu to pašu, ko savulaik sacīja apustulis Pāvils: ”Kad biju bērns, es runāju kā bērns, man bija bērna tieksmes un bērna prāts, bet, kad kļuvu vīrs, tad atmetu bērna dabu.” (1. Korintiešiem 13:11.)

Tieši tas notiek pusaudža gados — jaunietis mācās atmest bērna dabu un cenšas kļūt par cilvēku, kas ir spējīgs uzņemties atbildību un ir pietiekami nobriedis un patstāvīgs, lai sāktu  dzīvot atsevišķi no vecākiem. Kādā grāmatā pusaudža gadi trāpīgi ir nosaukti par ”ilgām atvadām”.

Tiesa, varbūt šobrīd jums ir grūti iedomāties, ka jūsu bērns varētu kļūt neatkarīgs un pats rūpēties par sevi. Varbūt jūs domājat:

• ”Ja mans dēls pat savu istabu nespēj sakārtot, kā viņš spēs uzturēt kārtībā atsevišķu dzīvokli?”

• ”Ja uz manu meitu nevar paļauties, ka viņa atnāks mājās norunātajā laikā, kā viņa iemācīsies laikā ierasties darbā?”

Ja jūs māc līdzīgas bažas, paturiet prātā, ka neviens nekļūst patstāvīgs un neatkarīgs vienā mirklī — tas ir ilgstošs process, kas prasa gadus. Iespējams, jūsu līdzšinējie novērojumi liecina, ka pagaidām ”muļķīgas blēņas mīt bērna sirdī”. (Salamana Pamācības 22:15.)

Taču, ja pusaudzis saņem pienācīgu vadību, viņš izveidosies par nobriedušu, atbildīgu pieaugušo, kam ”prāti vingrināti izšķirt labu un ļaunu”. (Ebrejiem 5:14.)

Lai sagatavotu pusaudzi neatkarīgai dzīvei, vecākiem ir jāpalīdz savam bērnam attīstīt spriestspēju, lai viņš iemācītos pieņemt saprātīgus lēmumus. (Romiešiem 12:1, 2.) Tālāk būs apskatīti daži Bībeles principi, kas šajā ziņā ir ļoti noderīgi.

Filipiešiem 4:5: ”Jūsu lēnība lai kļūst zināma.” Iedomājieties situāciju, ka jūs esat noteicis bērnam laiku, kad viņam jābūt mājās, bet viņš lūdz atļauju pārrasties mājās vēlāk. Daudz nedomādams, jūs noraidāt šo lūgumu. Pusaudzis protestē: ”Tu pret mani izturies kā pret zīdaini!” Nesteidzieties norādīt: ”Bet tu taču uzvedies kā bērns!” Pirms izsakāt šādas frāzes, padomājiet par šādu būtisku faktu: pusaudži parasti pieprasa lielāku brīvību, nekā tas viņiem nāktu par labu, bet vecāki bieži vien sliecas ierobežot bērnus mazliet par daudz. Varbūt laiku pa laikam jūs varat piekāpties un ņemt vērā jaunieša lūgumu pēc lielākas brīvības. Katrā ziņā būtu vērts mēģināt saprast, kā jūtas jūsu bērns.

Kolosiešiem 3:21: ”Tēvi, nekaitinait savus bērnus, lai tie netop bailīgi.” Dažkārt vecāki cenšas kontrolēt katru sava bērna soli. Viņi nosaka, ar ko bērns drīkst draudzēties, un slepus noklausās telefona sarunas. Taču iznākums šādai rīcībai ir bieži pilnīgi pretējs cerētajam. Nekur nelaizdami savu pusaudzi, vecāki viņu tikai pamudinās aizlavīties bez vecāku ziņas; pastāvīgi kritizēdami viņa draugus, vecāki panāks vienīgi to, ka draugi jaunietim liksies vēl pievilcīgāki; izspiegodami bērnu, vecāki tikai pamudinās viņu meklēt veidus, kā sazināties ar draugiem vecākiem aiz muguras. Jo dzelžaināk jūs centīsieties kontrolēt bērnu, jo sliktāk tas izdosies. Turklāt, ja pusaudzis tā arī neiemācīsies pieņemt lēmumus, kamēr viņš dzīvo pie vecākiem, viņam būs daudz grūtāk to darīt, kad viņš sāks dzīvot atsevišķi.

Efeziešiem 6:4: ”Nekaitinait savu bērnus, bet audzinait un pamācait tos būt paklausīgiem tam Kungam.” Šajā pantā ir runa ne  tikai par faktu izklāstīšanu, bet arī par to, ka ir jācenšas ietekmēt bērna sirdi, lai tā viņu mudinātu uz pareizu rīcību. Īpaši liela nozīme šādai audzināšanai ir tajā laikā, kad bērns sasniedz pusaudža gadus. Kāds tēvs atzīmēja: ”Jo vecāks bērns kļūst, jo vairāk ir jādomā, kā viņam pielāgoties, lai atrastu ar viņu kontaktu un palīdzētu viņam spriest.” (2. Timotejam 3:14.)

Galatiešiem 6:7: ”Ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus.” Ja nepareizi ir rīkojies mazs bērns, vecāki cenšas viņu mācīt ar soda palīdzību, piemēram, liekot viņam doties uz savu istabu vai neļaujot darīt kaut ko tādu, kas viņam patīk. Bet, ja bērns ir jau pusaudzis, vecākiem lielākā mērā būtu jāliek viņam izjust un saprast savas rīcības sekas. (Salamana Pamācības 6:27.)

Vecāki, protams, vēlas, lai pusaudža gadi bērnam paietu viegli un bez sarežģījumiem, bet parasti viss nenotiek tik gludi, kā mēs vēlētos. Tomēr pusaudžu vecākiem ir brīnišķīga iespēja ”mācīt savam bērnam viņa ceļu”. (Salamana Pamācības 22:6.) Bībeles principi šajā ziņā ir drošs pamats, uz kura balstīt savas ģimenes laimi.