Vai Dievs prasa izsūdzēt grēkus?
Vai Dievs prasa izsūdzēt grēkus?
Daudzās baznīcās joprojām pastāv tāds rituāls kā personiska grēksūdze, kurā ticīgais izstāsta savus pārkāpumus garīdzniekam. Bet vai mūsdienu pasaulē ar tās vaļīgajām normām un iecietību pret visdažādāko uzvedību ir vieta kaut kam tādam kā atzīšanās grēkos? Vai mums ir jāizsūdz grēki?
ŠAJĀ jautājumā domas dalās. Piemēram, Kanādas laikrakstā National Post izskanēja viedoklis, ka izstāstīt citam par savu aplamo rīcību nenoliedzami ir grūti, tomēr ”tas ir milzīgs atvieglojums, ja kāds tevi uzklausa, lūdzas kopā ar tevi un pasaka, kas tev ir jādara”. Savukārt grāmatā Bless Me, Father, for I Have Sinned (Svētī mani tēvs, jo es esmu grēkojis) bija citēti vārdi, kas pauž pilnīgi pretēju uzskatu: ”Grēksūdze ir viens no postošākajiem baznīcas rituāliem, kas padara cilvēkus neirotiskus.” Bet kas par šo tēmu ir teikts Bībelē?
Ko saka Bībele?
Senajiem izraēliešiem Dievs deva bauslību, kurā bija konkrēti norādīts, kas jādara, ja kāds grēko. Piemēram, ja cilvēks bija grēkojis pret otru cilvēku vai pārkāpis kādu no Dieva likumiem, viņam bija jāizstāsta par savu nodarījumu priesterim no Levija cilts, kurš pēc tam nesa pārkāpēja labā upuri Dievam, lai panāktu grēka izlīdzināšanu un piedošanu. (3. Mozus 5:1—6.)
Bija aizritējuši vairāki gadsimti, kopš izraēlieši bija saņēmuši bauslību, kad pravietis Nātans izteica nosodījumu ķēniņam Dāvidam, kas bija smagi grēkojis. Kā Dāvids reaģēja? Viņš tūlīt pat atzinās: ”Es esmu grēkojis pret to Kungu!” (2. Samuēla 12:13.) Viņš arī lūdza Dievu, lai tas viņam parāda žēlastību. Vēlāk Dāvids rakstīja, kāds bija iznākums: ”Es atzinos Tev [Dievam] savos grēkos un neapslēpu savas vainas. Es sacīju: ”Es izsūdzēšu tam Kungam savus pārkāpumus!” Un Tu piedevi man manu grēka vainu.” (Psalms 32:5; 51:3—6.)
Dieva prasība atzīties grēkos bija spēkā arī kristiešu draudzē, kas tika nodibināta mūsu ēras pirmajā gadsimtā. Jēzus pusbrālis Jēkabs, kas bija viens no Jeruzalemes draudzes vecākajiem, aicināja kristiešus: ”Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti.” (Jēkaba 5:16.) Kādi grēki kristiešiem ir jāizstāsta, un pie kā viņiem jāvēršas?
Kādi grēki ir jāizstāsta?
Mēs esam nepilnīgi cilvēki, tāpēc mēs bieži runājam un rīkojamies neapdomāti un tā grēkojam cits pret citu. (Romiešiem 3:23.) Vai tas nozīmē, ka mums katrs savs aplamais solis ir jāizstāsta kādam īpaši pilnvarotam cilvēkam?
Kaut gan Dievam nav patīkams neviens grēks, viņš žēlsirdīgi ņem vērā, ka iedzimtās nepilnības dēļ mums piemīt dažādas vājības. Vienā no Bībeles psalmiem ir atzīts: ”Ja Psalms 130:3, 4.) Kā tad mums būtu jārīkojas, ja esam kādam nodarījuši pāri, iespējams, pavisam netīšām? Lūgšanā, ko mēdz dēvēt par tēvreizi, Jēzus saviem sekotājiem mācīja lūgt Dievu: ”Piedodi mums mūsu grēkus, jo arī mēs piedodam katram, kas mums ir parādā.” (Lūkas 11:4.) Dievs neliegs mums savu piedošanu, ja Jēzus vārdā to viņam lūgsim. (Jāņa 14:13, 14.)
Tu, Kungs, gribi noziegumus pielīdzināt, kas gan, ak Kungs, lai pastāv? Bet pie Tevis ir piedošana, lai Tevi bīstas.” (Taču pievērsiet uzmanību nosacījumam, ko minēja Jēzus: mums pašiem ir jāpiedod tiem, kas ”mums ir parādā”. Apustulis Pāvils saviem ticības biedriem atgādināja: ”Esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis.” (Efeziešiem 4:32.) Ja piedodam citiem viņu pārkāpumus, mēs varam gaidīt, ka arī Dievs mums piedos mūsējos.
Bet ja nu runa ir par tādiem smagiem grēkiem kā zagšana, ļaunprātīgi meli, netiklība, piedzeršanās utt.? Ikviens, kas dara tādus grēkus, pārkāpj Dieva likumus un grēko pret Dievu. Ko darīt tādos gadījumos?
Kam atzīties grēkos?
Dievs nav piešķīris cilvēkiem pilnvaras piedot grēkus, kas izdarīti pret viņu, — vienīgi viņš pats ir tiesīgs to darīt. Bībelē skaidri ir teikts: ”Ja atzīstamies savos grēkos, tad viņš [Dievs] ir uzticīgs un taisns, ka viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1. Jāņa 1:9.) Bet kam mums ir jāizstāsta šādi grēki?
Tā kā piedot var vienīgi Dievs, mums savos grēkos ir jāatzīstas viņam. Kā redzējām, tieši tā rīkojās ķēniņš Dāvids. Bet uz kāda pamata piedošana tiek dāvāta? Bībelē sacīts: ”Nožēlojiet savus grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki tiek izdeldēti un tas Kungs liktu nākt atspirgšanas laikiem.” (Apustuļu darbi 3:19, 20.) Lai saņemtu piedošanu, vainīgajam ne tikai ir jāapzinās savs grēks un jāatzīstas tajā, bet arī ir jāatstāj aplamais ceļš. To izdarīt nav viegli, taču pārkāpējam ir pieejama palīdzība.
Atcerēsimies jau citētos Jēkaba vārdus: ”Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti.” Jēkabs tālāk rakstīja: ”Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā.” (Jēkaba 5:16.) Šāds ”taisns cilvēks” varētu būt kāds no ”draudzes vecajiem”, ko Jēkabs pieminēja 14. pantā. Kristiešu draudzēs ir iecelti šādi ”vecaji” jeb draudzes vecākie — pieredzējuši, garīgi nobrieduši kristieši, kuru uzdevums ir palīdzēt tiem, kas vēlas saņemt Dieva piedošanu. Tiesa gan, nav viņu varā atlaist kādam grēkus, jo cilvēki nav pilnvaroti piedot grēkus, kas izdarīti pret Dievu. * Taču viņi var atgriezt uz pareiza ceļa cilvēku, kurš ir vainīgs smagā grēkā, palīdzēdami tam saprast izdarītā grēka nopietnību un apzināties vajadzību pēc grēku nožēlas. (Galatiešiem 6:1.)
Kāpēc ir jāatzīstas grēkos?
Vienalga, vai grēks būtu liels vai mazs, tas grauj pārkāpēja attiecības ar cilvēkiem Romiešiem 2:14, 15.) Kā atvieglot smago sirdi?
un Dievu, un tāpēc viņu, iespējams, moka nemiers un raizes. Tā darbojas sirdsapziņa, ar ko Radītājs mūs ir apveltījis. (Ielūkosimies vēlreiz Jēkaba vēstulē, kur var lasīt šādus uzmundrinošus vārdus: ”Ja kāds starp jums ir [garīgā ziņā] nevesels, lai viņš ataicina draudzes vecajus, un tie lai lūdz Dievu par viņu, to svaidīdami ar eļļu tā Kunga vārdā. Un ticīga lūgšana izglābs slimo, un tas Kungs viņu uzcels. Un ja viņš grēkus būtu darījis, viņam tiks piedots.” (Jēkaba 5:14, 15.)
Šajos pantos ir runa par to, ka draudzes vecāko uzdevums ir gādāt par draudzes locekļu vajadzībām. Vai pietiek ar to, ka viņi uzklausa atzīšanos grēkos? Nē, ir vajadzīgs kaut kas vairāk. Tā kā cilvēks grēkodams ir sabojājis attiecības ar Dievu, var teikt, ka viņš garīgā ziņā ir nevesels, un draudzes vecākajiem ir jāsniedz viņam palīdzība, lai ”izglābtu slimo”. Jēkabs pieminēja divus šādas palīdzības aspektus.
Viens no tiem ir ”svaidīšana ar eļļu”. Šie vārdi norāda uz Dieva Rakstu dziedinošo spēku. Apustulis Pāvils paskaidroja, ka ”Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs.. un ir domu un sirds prāta tiesnesis” — tas spēj dziļi ietekmēt mūsu prātu un sirdi. (Ebrejiem 4:12.) Prasmīgi izmantodami Bībeli, vecākie var palīdzēt garīgā ziņā atslābušajam cilvēkam saskatīt problēmas sakni un darīt visu nepieciešamo, lai atgūtu labas attiecības ar Dievu.
Otrs Jēkaba pieminētais aspekts ir ”ticīga lūgšana”. Vecāko lūgšanas gan nevar mainīt Dieva taisnīgos spriedumus, taču Dievs ņem tās vērā, jo viņš uz Kristus izpirkuma upura pamata labprāt piedod cilvēkiem viņu grēkus. (1. Jāņa 2:2.) Dievs ir gatavs palīdzēt ikvienam grēciniekam, kurš no sirds nožēlo savu aplamo rīcību un dara ”darbus, kas grēku nožēlas cienīgi”. (Apustuļu darbi 26:20.)
Pats galvenais iemesls, kāpēc ir jāatzīstas grēkā, vienalga, vai esam grēkojuši pret Dievu vai cilvēkiem, ir tas, ka citādi nav iespējams atgūt Dieva labvēlību. Kā norādīja Jēzus Kristus, lai ar tīru sirdsapziņu pielūgtu Dievu, vispirms mums ir jāatrisina domstarpības ar saviem līdzcilvēkiem un jāizlīgst ar viņiem. (Mateja 5:23, 24.) Salamana Pamācību grāmatas 28. nodaļas 13. pantā ir sacīts: ”Kas noliedz savu ļauno darbu, tam tas neizdodas, bet kas tajā atzīstas un turpmāk tā vairs nedara, tas izpelnīsies žēlastību.” Ja pazemīgi tuvosimies Dievam Jehovam un lūgsim piedošanu par saviem grēkiem, viņš būs mums labvēlīgs un mūs ”paaugstinās savā laikā”. (1. Pētera 5:6.)
[Zemsvītras piezīme]
^ 16. rk. Daži uzskata, ka Jēzus vārdos, kas lasāmi Jāņa 20:22, 23, ir rodams pamatojums cilvēku tiesībām atlaist grēkus. Šis jautājums sīkāk aplūkots Sargtorņa 1996. gada 15. aprīļa numurā, 28., 29. lappusē (angļu un krievu val.).
[Izceltais teksts 23. lpp.]
Dievs piedos mums kļūdas, ja Jēzus vārdā to viņam lūgsim
[Attēls 24. lpp.]
Izdarītā grēkā pirmām kārtām ir jāatzīstas tāpēc, ka tikai tā ir iespējams atgūt Dieva labvēlību