Sekosim viņu ticībai

Viņš nepadevās grūtībās, kas lika izjust vilšanos

SAMUĒLS redzēja, ka Šilo ir pārņēmušas dziļas bēdas. Pilsēta mirka asarās. Visās malās bija dzirdams, kā vaimanā sievietes un raud bērni, sērojot par tēviem, vīriem, dēliem un brāļiem, kas vairs nepārnāks mājās. Izraēlieši bija cietuši smagu sakāvi kaujā ar filistiešiem un zaudējuši 30 tūkstošus vīru, turklāt neilgi pirms tam no filistiešu rokas bija krituši aptuveni četri tūkstoši izraēliešu karavīru. (1. Samuēla 4:1, 2, 10.)

Tas bija tikai viens no daudziem traģiskiem notikumiem, kas risinājās cits pēc cita. Augstā priestera Ēļa bezdievīgie dēli Hofnus un Pinehass bija aizveduši no Šilo svēto derības šķirstu, kas simbolizēja Dieva klātbūtni un tika glabāts saiešanas telts vissvētākajā vietā. Izraēlieši paņēma šķirstu līdzi kaujā, aplami domādami, ka tas būs kā amulets, kas nesīs viņiem uzvaru, bet filistieši sagrāba šķirstu un nogalināja Hofnu un Pinehasu. (1. Samuēla 4:3—11.)

Derības šķirsts vairākus gadsimtus bija stāvējis saiešanas teltī Šilo, bet nu šis svētums bija projām. Uzzinājis ļauno vēsti, 98 gadus vecais Ēlis nokrita atmuguriski no krēsla un nomira. Ēļa vedekla, kas tajā pašā dienā bija kļuvusi par atraitni, mira dzemdībās, pirms nāves pateikusi: ”Godība ir atņemta nost no Israēla!” Bija skaidrs, ka Šilo vairs nekad nebūs tāda kā agrāk. (1. Samuēla 4:12—22.)

Kā Samuēls izturēja šos smagos triecienus? Vai viņa ticība bija gana stipra, lai viņš palīdzētu ļaudīm, kas bija zaudējuši Jehovas aizsardzību un labvēlību? Mēs visi varam pieredzēt grūtības un sāpīgus vilšanās un sarūgtinājuma brīžus, kas pārbauda mūsu ticību, tāpēc pārdomāsim, ko mēs varam mācīties no Samuēla.

Viņš darīja ”taisnus darbus”

Tālāk Bībelē ir aprakstīts, kas notika ar svēto derības šķirstu: kādas nelaimes filistieši cieta tādēļ, ka bija to paņēmuši, un kā viņi bija spiesti atdot to atpakaļ. Kad Bībelē atkal ir pieminēts Samuēls, kopš šiem notikumiem ir pagājuši jau kādi 20 gadi. (1. Samuēla 7:2.) Ko viņš bija darījis divus gadu desmitus? Mums nav jānododas minējumiem, jo Bībele ļauj izdarīt skaidru secinājumu.

No Bībeles var redzēt, ka pirms tam, kad sākās šis periods, Samuēls regulāri paziņoja ”Dieva atklāsmi visam Israēlam”. (1. Samuēla 3:21.) Pēc 20 gadiem par Samuēlu ir stāstīts, ka viņam bija paradums katru gadu apmeklēt trīs izraēliešu pilsētas, lai risinātu strīdus un kārtotu citas lietas, un pēc tam viņš ikreiz atgriezās savā dzimtajā Rāmā. (1. Samuēla 7:15—17.) Nav nekādu šaubu, ka visu šo laiku Samuēls bija rosīgi darbojies, un darba viņam netrūka.

Ēļa dēlu nekrietnība bija iedragājusi tautas ticību. Šķiet, daudzi tāpēc bija sākuši kalpot elkiem. Pēc 20 gadu darba Samuēls tautai paziņoja šādu vēsti: ”Ja jūs no visas savas sirds gribat atgriezties pie tā Kunga, tad izmetiet ārā no sava vidus šos svešo tautu dievus un it īpaši šos Aštartes attēlus, pievērsiet savu sirdi tam Kungam un kalpojiet vienīgi Viņam,  tad Viņš jūs izglābs no filistiešu rokas.” (1. Samuēla 7:3.)

”Filistiešu roka” smagi gūlās uz tautu. Sagrāvuši izraēliešu karaspēku, filistieši domāja, ka var nesodīti apspiest Dieva tautu. Bet Samuēls sacīja ļaudīm, ka viss mainīsies, ja vien viņi atgriezīsies pie Jehovas. Vai tauta bija gatava paklausīt? Samuēls noteikti priecājās, redzot, ka izraēlieši atmet savus elkus un sāk ”kalpot vienīgi tam Kungam”. Viņš sasauca sapulci Micpas pilsētā, kas atradās kalnainā apvidū ziemeļos no Jeruzālemes. Izraēlieši sanāca vienkopus, gavēja un nožēloja daudzos grēkus, ko bija darījuši, nododamies elkdievībai. (1. Samuēla 7:4—6.)

Uzzinājuši par lielo sapulci, filistieši nolēma izmantot izdevību un sūtīja savus karapulkus uz Micpu, lai sakautu Jehovas kalpus. Kad ziņa par draudošajām briesmām sasniedza izraēliešus, viņi izbijās un lūdza, lai Samuēls piesauc viņu labā Jehovu. Tad Samuēls lūdza Jehovu un nesa viņam upuri. Kamēr Samuēls upurēja, filistiešu armija bija nonākusi līdz Micpai un uzbruka izraēliešiem, bet tajā brīdī Jehova atbildēja uz Samuēla lūgšanu. Viņš ”lika lielam negaisam ar briesmīgiem pērkona grāvieniem iet pāri filistiešiem”. (1. Samuēla 7:7—10.)

Filistieši nebija mazi bērni, kas, tiklīdz nogrand pērkons, skrien glābties pie mammas. Tie bija skarbi, kaujās rūdīti karotāji. Acīmredzot pērkona dārdi, kas toreiz atskanēja, bija pavisam citādi, nekā viņi jebkad bija dzirdējuši. Vai viņus satrieca ”briesmīgo grāvienu” skaļums? Vai pērkons nāca no skaidrām debesīm? Varbūt troksnis atbalsojās kalnos, samulsinot karavīrus? Lai kā tas būtu bijis, filistiešus pārņēma panika. Karaspēkā izcēlās sajukums, un vienā mirklī viņi no uzbrucējiem paši pārvērtās par uzbrukuma mērķi. Izraēlieši devās laukā no Micpas, sakāva filistiešus un vajāja tos kilometriem tālu līdz pat vietai, kas atradās dienvidrietumos no Jeruzālemes. (1. Samuēla 7:11.)

Šī kauja kļuva par pavērsiena punktu. Turpmākajos gados, kamēr Samuēls tiesāja Dieva tautu, filistieši nemitīgi bija spiesti atkāpties, un izraēlieši atguva vienu pilsētu pēc otras. (1. Samuēla 7:13, 14.)

Pēc daudziem gadsimtiem apustulis Pāvils Samuēlu nosauca starp uzticīgajiem soģiem un praviešiem, kas ”taisnus darbus darījuši”. (Ebrejiem 11:32, 33.) Samuēls patiešām ļoti daudz darīja, lai sekmētu visu, kas ir taisns Dieva acīs. Viņa pūlēm bija labi augļi, jo viņš pacietīgi gaidīja uz Jehovu un uzticīgi darīja savu darbu, nenolaizdams rokas arī tad, kad nācās piedzīvot vilšanos. Turklāt Samuēla sirds bija pateicības pilna pret Jehovu. Pēc uzvaras pie Micpas Samuēls uzstādīja akmeni par piemiņu tam, kā Jehova bija palīdzējis savai tautai. (1. Samuēla 7:12.)

Vai arī jūs vēlaties darīt ”taisnus darbus”? Ja tā ir, mācieties no parauga, ko rādīja Samuēls ar savu pacietību, pazemību un pateicīgo sirdi. Mums visiem ir vajadzīgas šīs īpašības. Samuēls tās bija attīstījis jau jaunībā, un vēlāk  tās viņam ne reizi vien noderēja, lai pārvarētu sāpīgu vilšanos.

”Tavi dēli nestaigā tavos ceļos”

Nākamo reizi Samuēls ir pieminēts tad, kad viņš ”jau bija kļuvis vecs”. Viņam bija divi pieauguši dēli, Joēls un Abija, un viņš tos bija iecēlis par soģiem, lai tie viņam palīdzētu tiesāt izraēliešus. Diemžēl dēli neattaisnoja Samuēla uzticību. Lai cik godīgs un taisnīgs būtu pats Samuēls, viņa dēli izmantoja savu stāvokli savtīgiem mērķiem, sprieda netaisnu tiesu un ņēma kukuļus. (1. Samuēla 8:1—3.)

Kādu dienu izraēliešu vecaji nāca pie Samuēla un sūdzējās: ”Tavi dēli nestaigā tavos ceļos.” (1. Samuēla 8:4, 5.) Bībelē nav teikts, vai Samuēls jau pirms tam zināja, ko dara viņa dēli. Tomēr atšķirībā no Ēļa viņš nekādā gadījumā nebija bezatbildīgs tēvs. Jehova bija tiesājis un sodījis Ēli par to, ka Ēlis bija izturējies pieļāvīgi pret dēlu pārkāpumiem un bija tos vairāk godājis nekā Dievu. (1. Samuēla 2:27—29.) Samuēlam Jehova neko tādu nepārmeta.

Bībelē nav aprakstīts, kādu kaunu, bēdas un vilšanos Samuēls izjuta, uzzinājis, cik slikti ir rīkojušies viņa dēli. Taču daudzi vecāki labi var iedomāties, ko viņš pārdzīvoja. Šajos smagajos laikos nepaklausība vecākiem un necieņa pret viņu padomiem ir plaši izplatīta. (2. Timotejam 3:1—5.) Vecāki, kas ir pieredzējuši šādu sāpīgu sarūgtinājumu, var atrast zināmu mierinājumu, pārdomājot paraugu, ko rādīja Samuēls, un mācoties no viņa. Samuēls nepieļāva, ka dēlu nekrietnā rīcība kaut mazākajā mērā iedragātu viņa apņēmību iet taisnu ceļu. Pat ja bērna sirds ir nocietināta un ne ar vārdiem, ne pārmācību neizdodas to ietekmēt, vecāku piemēram joprojām ir liels spēks. Turklāt vecāki ar savu pareizo rīcību vienmēr var iepriecināt savu Tēvu, Dievu Jehovu, tāpat kā to darīja Samuēls.

”Iecel mums tagad ķēniņu”

Samuēla dēli nebija varējuši iedomāties, cik nopietnas sekas būs viņu alkatībai un savtīgumam. Izteikuši savu sūdzību, izraēliešu vecaji Samuēlam prasīja: ”Iecel mums tagad ķēniņu,  kas lai mūs tiesā, kā tas ir visām tautām.” Vai šī prasība Samuēlam lika justies atraidītam? Viņš taču gadu desmitiem bija tiesājis šo tautu Jehovas vārdā, bet nu ļaudis vairs negribēja, lai viņus tiesātu pravietis, kāds bija Samuēls, — viņi gribēja, lai viņiem būtu ķēniņš tāpat kā apkārtējām tautām. Kā Samuēls reaģēja? Bībelē sacīts: ”Tas Samuēlam nepatika.” (1. Samuēla 8:5, 6.)

Kad Samuēls lūgšanā bija runājis ar Jehovu par visu šo lietu, Jehova viņam atbildēja: ”Paklausi tautas balsi, dari visu, ko tie tev sacīs! Nav jau viņi tevi nicinājuši, bet tie ir gan Mani atmetuši, lai Es vairs nebūtu viņu ķēniņš.” Samuēlam Jehovas vārdi noteikti bija liels mierinājums, bet bija skaidrs, ka ļaužu prasība ir klajš apvainojums Visvarenajam Dievam. Jehova lika savam pravietim brīdināt izraēliešus, kādas sekas būs tam, ka pār viņiem valdīs ķēniņš. Samuēls atstāstīja tautai Jehovas vārdus, tomēr tā vienalga uzstāja: ”Nē, lai tikai ķēniņš būtu pār mums!” (1. Samuēla 8:7—19.)

Ar kādu attieksmi Samuēls paklausīja Jehovam un izpildīja tautas prasību? Vai viņš to darīja ar nepatiku vai pavirši? Vai viņš ļāva, lai pieredzētās vilšanās dēļ viņa sirdi saindētu rūgtums? Nē, nekā tamlīdzīga! Samuēls svaidīja par ķēniņu Saulu un atzina, ka šo vīru ir izraudzījies pats Jehova. Viņš sveica jauno valdnieku ar skūpstu, apliecinādams tam savu padevību, un paziņoja tautai: ”Vai jūs redzat, kādu tas Kungs ir izredzējis? Tiešām, nav neviena cita visā tautā, kas būtu tāds kā viņš!” (1. Samuēla 10:1, 24.)

Samuēls koncentrēja uzmanību uz Jehovas izraudzītā ķēniņa labajām īpašībām, nevis trūkumiem. Savukārt, ja runa bija par Samuēlu pašu, laba slava Dieva acīs viņam bija daudz svarīgāka par svārstīgu cilvēku atzinību. (1. Samuēla 12:1—4.) Viņš uzticīgi turpināja darīt savu darbu, brīdinādams izraēliešus no garīgām briesmām, kas tiem draudēja, un mudinādams tos saglabāt uzticību Jehovam. Samuēla padomi sasniedza ļaužu sirdi, un viņi lūdza, lai Samuēls viņu labā vēršas pie Jehovas lūgšanās. Tad pravietis atbildēja ar šādiem aizkustinošiem vārdiem: ”Es nekad tik tālu neapgrēkošos pret to Kungu, ka mitētos par jums aizlūgt un lai vairs nemācītu jūs staigāt labo un taisno ceļu.” (1. Samuēla 12:21—24.)

Vai jums kādreiz ir nācies izjust vilšanos tāpēc, ka jūsu vietā kāds cits ir izraudzīts atbildīgam uzdevumam vai ir saņēmis kādu priekšrocību? Samuēla piemērs ir spēcīgs atgādinājums, ka mums ir jāuzmanās, lai mūsu sirdī nekad neiesakņotos skaudība vai rūgtums. Dievam pietiek darāmā, lai viņš ikvienam no saviem kalpiem uzticētu svarīgu darbu, kas sagādā gandarījumu.

”Cik ilgi tu būsi noskumis par Saulu?”

Samuēlam bija taisnība, kad viņš cildināja Saulu, jo Saulam tiešām piemita daudz labu īpašību. Šis izskatīgais gara auguma vīrs bija gan drosmīgs un attapīgs, gan arī vienkāršs un pazemīgs. (1. Samuēla 10:22, 23, 27.) Tāpat kā visi cilvēki, viņš bija apveltīts ar dārgu dāvanu — brīvu gribu, spēju pieņemt pats savus lēmumus un izvēlēties savu dzīves ceļu. (5. Mozus 30:19.) Kā Sauls izmantoja šo dāvanu?

Diemžēl tad, kad cilvēks tiek pie varas, bieži vien pirmais, ko viņš zaudē, ir pazemība. Drīz Sauls sāka kļūt augstprātīgs. Viņš tīši nepakļāvās Jehovas pavēlēm, kuras viņam nodeva Samuēls. Reiz Sauls, zaudējis pacietību, nesa upuri, kaut gan tiesības veikt šo upurēšanu bija tikai Samuēlam. Samuēls izteica valdniekam stingru nosodījumu un pravietoja, ka Saula dzimta nepaliks pie varas, taču Sauls nevis ņēma vērā pravieša vārdus un labojās, bet turpmāk rīkojās vēl ļaunāk. (1. Samuēla 13:8, 9, 13, 14.)

Jehova ar Samuēla starpniecību lika Saulam doties karā pret amalekiešiem un nonāvēt viņu ļauno ķēniņu Agagu, bet Sauls pasaudzēja Agagu un labāko daļu no laupījuma, kas pēc Jehovas pavēles arī bija jānodod iznīcībai. Kad Samuēls norādīja valdniekam uz viņa  pārkāpumu, Saula reakcija atklāja, cik ļoti viņš bija mainījies uz slikto pusi. Sauls nevis pazemīgi centās labot savas kļūdas, bet sāka aizbildināties un meklēt sev attaisnojumus, viņš mēģināja mainīt sarunas tēmu un novelt vainu uz tautu. Kad Sauls, gribēdams izvairīties no soda, apgalvoja, ka daļa laupījuma ir pataupīta tādēļ, lai to upurētu Jehovam, Samuēls sacīja pazīstamos vārdus: ”Redzi, paklausība ir labāka nekā upuris.” Viņš drosmīgi izteica valdniekam asu nosodījumu un paziņoja tam Jehovas spriedumu: Saulam atņems ķēniņa varu, un to piešķirs citam, labākam vīram. (1. Samuēla 15:1—33.)

Samuēls bija dziļi noskumis, ka Sauls ir izraudzījies tik aplamu ceļu. Sāpīgā satraukumā pravietis veselu nakti piesauca Jehovu lūgšanās, un viņš sēroja Saula dēļ. Samuēls bija daudz gaidījis no Saula un saskatījis viņā daudz laba, bet nu viņa cerības bija pieviltas. Tas vairs nebija agrākais Sauls — viņš bija zaudējis savas labākās īpašības un nostājies pret Jehovu. Samuēls atteicās turpmāk satikties ar neuzticīgo valdnieku. Tomēr pēc kāda laika Jehova savam pravietim saudzīgi aizrādīja: ”Cik ilgi tu būsi noskumis par Saulu, ka Es esmu to atmetis, lai viņš vairs ilgāk nebūtu ķēniņš pār Israēlu? Pildi savu ragu ar eļļu un sataisies ceļam; Es tevi sūtīšu pie Isaja, šī betlēmieša, jo no viņa dēliem Es esmu izraudzījis sev ķēniņu.” (1. Samuēla 15:34, 35; 16:1.)

Jehovas nodoma īstenošana nav atkarīga no nepilnīgiem cilvēkiem, kas ne vienmēr saglabā uzticību viņam. Ja kāds no viņa novēršas, Jehova atradīs citu, kas pildīs viņa gribu. Tāpēc Samuēls pārstāja sērot par Saulu un, sekodams Jehovas norādījumiem, gāja uz Betlēmi pie Isaja, kas pēc kārtas veda viņa priekšā savus staltos dēlus. Taču jau pašā sākumā, kad Samuēls ieraudzīja vecāko dēlu, Jehova viņam piekodināja: ”Neskaties uz viņa ārējo izskatu nedz uz viņa garumu, nedz uz viņa augumu.., jo Dievs neskatās tā, kā redz cilvēki; cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet tas Kungs uzlūko sirdi.” (1. Samuēla 16:7.) Pēdējais Samuēla priekšā nostājās Isaja jaunākais dēls Dāvids, un tieši viņš bija tas, kuru bija izvēlējies Jehova.

Mūža nogalē Samuēls aizvien skaidrāk varēja pārliecināties, cik pareizs ir bijis Jehovas lēmums aizstāt Saulu ar Dāvidu. Sauls grima aizvien dziļāk, padevās zemiskai skaudībai un atkrita no Jehovas. Turpretī Dāvida rīcībā izpaudās tādas izcilas īpašības kā drosme, godīgums, dievbijība un uzticība. Samuēla dzīve tuvojās beigām, bet viņa ticība tikai auga. Pravietis redzēja, ka nav tādas vilšanās, kuru ar Jehovas palīdzību nebūtu iespējams pārvarēt, un nav tik smagas situācijas, lai Jehova nespētu to atrisināt un varbūt pat pārvērst par svētību. Samuēls mira gandrīz simt gadu vecumā, nodzīvojis apbrīnojamu mūžu. Visa tauta apraudāja uzticīgo Dieva pravieti. Arī mūsu dienās Jehovas kalpiem ir vērts padomāt, vai viņi cenšas sekot paraugam, ko Samuēls rādīja ar savu nelokāmo ticību.

[Attēls 25. lpp.]

Kā Samuēls varēja palīdzēt ļaudīm pārciest smagu zaudējumu un vilšanos?

[Attēls 26. lpp.]

Kā Samuēls pārvarēja vilšanos, ko viņam sagādāja dēli?