IR AGRS ziemas rīts. Mēs mazliet paveram aizkarus, lai paskatītos, kāds ārā ir laiks. Debesis ir skaidras, un tas mūs iepriecina, jo mēs plānojam trīs dienas sludināt Finnmarksvidā — plakankalnē, kas atrodas aiz Ziemeļu polārā loka.

Norvēģijā ziemas ir aukstas, tāpēc mēs nedaudz bažījamies par mūsu braucienu uz šo ziemeļu apgabalu. Par laimi, ar mums kopā brauc trīs Jehovas liecinieki, kas dzīvo šajā reģionā, un viņi labi zina, uz ko ir jābūt gataviem, un ir devuši mums labus padomus.

Ceļu šeit nav daudz. Tāpēc vislabākais pārvietošanās līdzeklis, lai nokļūtu pie cilvēkiem, kas dzīvo nomaļās vietās, ir sniega motocikls. Mēs saliekam drēbes, pārtiku un degvielu uz sniega motocikliem un ragavās. Cik vien tālu skatiens sniedzas, plešas balti sniega klajumi, un sniegs vizuļo spožajā saulē. Vērojot šo skaisto ainavu, mums aizraujas elpa.

Finnmarksvidā mīt ziemeļbrieži, aļņi, lūši, zaķi, lapsas, tiņi, kā arī lāči. Taču visvairāk mēs gaidām, kad satiksim cilvēkus, kas dzīvo šajā zemes nostūrī, īpaši sāmus, kuru iztikas avots ir ziemeļbriežu audzēšana vai darbs viesu mājās.

Pie pirmā kalnu namiņa mēs satiekam vairākus jauniešus, kas ar savu klasi ir atbraukuši slēpot. Viņi apstājas, lai ar mums aprunātos, un jautā, ko mēs šeit darām. Mēs, protams, labprāt viņiem to paskaidrojam. ”Lai jums labi veicas jūsu darbā!” novēl viens no jauniešiem, kad dodamies prom. Mēs uz sniega motocikliem braucam tālāk, šķērsojot lielus aizsalušus ezerus un tuksnesīgus sniega klajumus. Vai mēs ieraudzīsim kādu ziemeļbriežu ganāmpulku?

Kad piebraucam pie nelielas mājas, mūs laipni sveicina kāds vīrs. Viņš ir viens no retajiem, kas šeit dzīvo pastāvīgi. Pamanījis, ka mūsu ragavas ir salūzušas, viņš piedāvājas tās salabot. Saimnieks it nemaz nesteidzas. Dzīve šeit rit rāmi un nesteidzīgi, un līdzīgs miers pārņem arī mūs. Kad ragavas ir salabotas, mēs pateicamies šim izpalīdzīgajam cilvēkam un pastāstām viņam dažas domas no Bībeles par  to, kāpēc Dievs pieļauj ciešanas. Viņš uzmanīgi klausās mūsos un labprāt paņem grāmatu Ko patiesībā māca Bībele? un žurnālus Sargtornis un Atmostieties!. Viņš pasmaida un saka: ”Paldies, ka apciemojāt mani!”

Mums izdodas satikt vēl dažus cilvēkus, un tad jau sāk krēslot. Nu ir laiks doties uz namiņu, kur mums ir paredzēts nakšņot. Pēkšņi mēs ieraugām lapsu. Rudais kažoks spilgti kontrastē ar balto sniegu. Lapsa uz mirkli apstājas, ziņkārīgi paskatās uz mums un tad aizdodas savās gaitās. Sāk snigt, un mums ir grūti saskatīt, kur jābrauc. Beidzot, par lielu atvieglojumu, mēs sasniedzam namiņu. Mēs iekuram krāsni un jūtam, kā istaba palēnām iesilst. Lai arī pēc garās dienas, kas pavadīta uz sniega motocikla, esam pārguruši, mēs jūtamies gandarīti.

Rīts pienāk ļoti ātri. Mēs sakravājam mantas un, iebraukuši ielejā, turamies līdztekus kādai upei. Mēs nonākam pie vēl kādas mājas, kur satiekam jaunu vīrieti, kuram pastāstām uzmundrinošas domas no Bībeles. Viņš mums parāda, kā visvieglāk nokļūt atpakaļ, lai varam turpināt ceļu.

Pienāk mūsu brauciena pēdējā diena. Kad iebraucam Stabušdālenes nacionālā parka teritorijā, mums visapkārt paveras brīnišķīga ainava ar sniegotām kalnu virsotnēm, kas tālumā laistās saulē. Tad mēs pamanām lielu ziemeļbriežu ganāmpulku. Ziemeļbrieži mierīgi ganās, ar saviem lielajiem nagiem kārpīdami sniegu, lai zem tā sameklētu ķērpjus un sūnas. Nedaudz tālāk ieraugām arī kādu sāmu. Sēdēdams uz sniega motocikla, viņš klusām vēro savu ganāmpulku. Viņa suns modri uzmana ziemeļbriežus, lai tie neizklīstu. Uz brīdi suns apstājas un paošņā gaisu mūsu virzienā, bet pēc mirkļa tas jau atkal pilda savu pienākumu. Mēs šim ganam pastāstām labo vēsti. Viņš ir draudzīgs un mūs uzklausa.

Atceļā mēs domās kavējamies pie cilvēkiem, ko esam satikuši 300 kilometru garajā braucienā. Mēs jūtamies pagodināti, ka mums ir bijusi iespēja ieguldīt savu artavu, lai labā vēsts izskanētu arī šajā polārajā apgabalā.

[Norāde par attēla autortiesībām 15. lpp.]

© Norway Post