Bībele maina cilvēku dzīvi

KAS pamudināja kādu puisi atgriezties pie ticības, kurā viņš bija audzināts, bet no kuras viņš bija novērsies? Kā kāds jauns cilvēks ieguva tēvu, pēc kura viņš vienmēr bija ilgojies? Ļausim viņiem pašiem to pastāstīt.

”Man bija jāatgriežas pie Jehovas.” ELIJS KHALILS

DZIMŠANAS GADS: 1976

VALSTS: KIPRA

AGRĀK BIJIS PAZUDUŠAIS DĒLS

MANA PAGĀTNE. Es piedzimu Kiprā, bet uzaugu Austrālijā. Mani vecāki ir Jehovas liecinieki, un viņi ļoti centās ieaudzināt manī mīlestību pret Dievu Jehovu un viņa vārdiem — Bībeli. Taču pusaudža gados es kļuvu dumpīgs. Es mēdzu pa naktīm izlavīties no mājām, lai satiktos ar citiem pusaudžiem. Mēs zagām automašīnas un izdarījām arī daudzus citus pārkāpumus.

Sākumā es to visu darīju slepus, jo baidījos sarūgtināt vecākus. Bet pakāpeniski šīs bailes pazuda. Es sadraudzējos ar cilvēkiem, kas par mani bija krietni vecāki un kas nemīlēja Jehovu, un viņi mani slikti ietekmēja. Beigu beigās es vecākiem pateicu, ka vairs nevēlos būt saistīts ar viņu ticību. Vecāki pacietīgi mēģināja man palīdzēt, bet es noraidīju visus viņu centienus. Mana attieksme viņus dziļi sāpināja.

Kad biju aizgājis no mājām, es sāku lietot narkotikas un vairumā audzēju un pārdevu marihuānu. Es dzīvoju izlaidīgi un daudz laika pavadīju naktsklubos. Man bija strauja daba — ja kāds pateica vai izdarīja kaut ko tādu, kas man nepatika, es momentā aizsvilos un bieži vien sāku kliegt uz cilvēku vai pat sāku kauties. Kopumā var teikt, ka es darīju visu, kas bija pretēji man bērnībā mācītajiem kristīgajiem principiem.

KĀ BĪBELE MAINĪJA MANU DZĪVI. Es sadraudzējos ar kādu puisi, kas, tāpat kā es, lietoja narkotikas. Viņš bērnībā bija zaudējis tēvu. Mēs bieži aizrunājāmies līdz vēlai naktij, un vienā no šādām nakts sarunām viņš man atklāja, cik ļoti viņam trūkst tēva. Tā kā es jau no mazotnes zināju par cerību uz augšāmcelšanu, es drīz vien savam draugam sāku stāstīt par Jēzu, par to, ka Jēzus cēla augšā mirušos un ka viņš ir apsolījis atkal to darīt nākotnē. (Jāņa 5:28, 29.) ”Iedomājies: tu atkal satiksi savu tēvu!” es teicu. ”Mums visiem ir iespēja dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes.” Šie vārdi dziļi saviļņoja mana drauga sirdi.

Citreiz viņš uzdeva jautājumus par tādām tēmām kā pēdējās dienas vai trīsvienības doktrīna.  Es paņēmu viņa Bībeli un parādīju viņam vairākus Bībeles pantus, kuros teikts, kas ir Dievs Jehova un kas ir Jēzus, un kuros ir runāts par pēdējām dienām. (Jāņa 14:28; 2. Timotejam 3:1—5.) Jo vairāk es stāstīju draugam par Jehovu, jo biežāk es pats domāju par Jehovu.

Pamazām Bībeles patiesības sēklas, kas bija snaudušas manā sirdī, — sēklas, ko vecāki tik ļoti bija pūlējušies iesēt, — sāka dīgt. Piemēram, reizēm, kad es biju kādā ballītē, kur kopā ar draugiem lietoju narkotikas, es pēkšņi iedomājos par Jehovu. Daudzi mani draugi apgalvoja, ka mīl Dievu, taču viņu dzīvesveids liecināja par pretējo. Es negribēju būt tāds kā viņi, un man kļuva skaidrs, kas man jādara. Man bija jāatgriežas pie Jehovas.

Protams, zināt, kas jādara, un to darīt nav viens un tas pats. Ar dažām izmaiņām man gāja viegli — piemēram, es bez īpašām grūtībām pārstāju lietot narkotikas. Es arī sarāvu saites ar vecajiem draugiem un sāku mācīties Bībeli — tajā man palīdzēja kāds kristiešu draudzes vecākais.

Tomēr bija tādas izmaiņas, kuras nebija tik viegli veikt. Jo sevišķi grūti man bija savaldīt dusmas. Bija brīži, kad man izdevās sevi kontrolēt, bet citreiz es atkal uzliesmoju dusmās. Pēc tam mani mocīja vainas apziņa un es domāju, ka esmu pilnīgs neveiksminieks. Sašļucis es vērsos pie vecākā, kas man mācīja Bībeli. Viņš vienmēr bija pacietīgs un laipns un sniedza man patiesu uzmundrinājumu. Reiz viņš man ieteica izlasīt kādu Sargtorņa rakstu par to, cik svarīgi ir nepadoties. * Mēs pārrunājām, ko es varētu darīt, kad jutīšu, ka manī kāpj dusmas. Turot prātā domas no raksta un bieži lūdzot Jehovu, man ar laiku izdevās iegrožot savu ātro dabu. Visbeidzot 2000. gada aprīlī es kristījos un kļuvu par Jehovas liecinieku. Lieki piebilst, ka mani vecāki bija bezgala priecīgi.

KO ES ESMU IEGUVIS. Tagad es izjūtu iekšēju mieru un man ir tīra sirdsapziņa, jo es vairs nebojāju savu organismu ar narkotikām un neaptraipu sevi ar izlaidīgu dzīvesveidu. Lai ko es darītu — vai strādātu, vai apmeklētu kristiešu sapulces, vai atpūstos —, es izjūtu daudz vairāk prieka nekā agrāk. Man ir pozitīvs skats uz dzīvi.

Es pateicos Jehovam par saviem vecākiem, kas nekad mani neaizmirsa. Es arī domāju par Jēzus vārdiem, kas lasāmi Jāņa 6:44: ”Neviens nevar atnākt pie manis, ja viņu nevelk Tēvs, kas mani sūtījis.” Mani ļoti aizkustina šī doma: es varēju atgriezties pie Jehovas tāpēc, ka viņš mani vilka pie sevis.

 ”Es ļoti ilgojos pēc tēva.” MARKO ANTONIO ALVARESS SOTO

DZIMŠANAS GADS: 1977

VALSTS: ČĪLE

AGRĀK BIJIS NĀVES METĀLA GRUPAS DALĪBNIEKS

MANA PAGĀTNE. Es uzaugu Puntaarenasā, skaistā pilsētā pie Magelāna šauruma, netālu no Dienvidamerikas dienvidu gala. Mani audzināja tikai māte, jo tad, kad man bija pieci gadi, vecāki izšķīrās. Tas manī izraisīja pamestības sajūtu, un es ļoti ilgojos pēc tēva.

Manai mātei Jehovas liecinieki mācīja Bībeli, un viņa ņēma mani līdzi uz sapulcēm valstības zālē, kā sauc Jehovas liecinieku sapulču namus. Bet man ļoti nepatika iet uz šīm sapulcēm, un pa ceļam es bieži niķojos. Kad man palika 13 gadi, es vispār pārtraucu apmeklēt sapulces.

Mani bija sākusi saistīt mūzika, un es apjautu, ka man piemīt zināmas dotības. 15 gadu vecumā es spēlēju smagā metāla un nāves metāla mūziku festivālos, bāros un privātos pasākumos. Es tikos ar talantīgiem mūziķiem, tāpēc man radās interese par klasisko mūziku, un es iestājos Puntaarenasas konservatorijā. Kad man bija 20 gadi, es pārcēlos uz galvaspilsētu Santjago, lai turpinātu mācības. Es joprojām spēlēju arī smagā metāla un nāves metāla grupās.

Bet visu šo laiku mani māca tukšuma sajūta. Lai aizmirstos, es daudz dzēru un lietoju narkotikas kopā ar pārējiem mūziķiem, ko uzskatīju par savu ģimeni. Es biju dumpīgi noskaņots, un tas izpaudās manā ārējā izskatā. Es nēsāju tumšas drēbes, biju uzaudzējis bārdu un izaudzējis matus gandrīz līdz viduklim.

Daudzreiz savas dumpīgās nostājas dēļ es iesaistījos kautiņos un man bija nepatikšanas ar likumu. Reiz alkohola reibumā es uzbruku vairākiem narkodīleriem, kas nelika mieru man un maniem draugiem. Viņi mani smagi piekāva un salauza man žokli.

Taču visvairāk mani sāpināja paši tuvākie cilvēki. Kādu dienu es atklāju, ka mana draudzene gadiem ilgi mani ir krāpusi ar manu labāko draugu, un visi citi draugi to no manis bija slēpuši. Es biju pilnīgi satriekts.

Es atgriezos Puntaarenasā, kur pelnīju iztiku, pasniegdams mūzikas stundas un spēlēdams čellu. Tāpat es turpināju spēlēt smagā metāla un nāves metāla grupās un piedalīties to mūzikas ierakstos. Es iepazinos ar simpātisku meiteni, vārdā Susana, un drīz vien mēs sākām dzīvot kopā. Pēc kāda laika Susana uzzināja, ka viņas māte tic trīsvienībai, bet es ne. ”Kā tad ir patiesībā?” viņa man vaicāja. Es teicu, ka trīsvienības mācība ir aplama, taču es nemāku to pierādīt ar Bībeli. Bet es zināju, kas to prot, un sacīju Susanai, ka Jehovas liecinieki viņai var parādīt, kas par šo jautājumu ir rakstīts Bībelē. Pēc tam es darīju kaut ko tādu, ko nebiju darījis jau daudzus gadus, — griezos lūgšanā pie Dieva un lūdzu viņa palīdzību.

Pāris dienas vēlāk es ieraudzīju vīrieti, kas man likās pazīstams, un pavaicāju, vai viņš nav Jehovas liecinieks. Lai gan mana āriene viņu nepārprotami darīja tramīgu, viņš laipni atbildēja uz maniem jautājumiem par sapulcēm  valstības zālē. Es biju pārliecināts, ka šī tikšanās ir atbilde uz manu lūgšanu. Aizgājis uz valstības zāli, es apsēdos pēdējā rindā un cerēju, ka neviens mani nepamanīs. Tomēr daudzi klātesošie mani atcerējās vēl no tā laika, kad bērnībā biju nācis uz sapulcēm. Viņi silti sasveicinājās ar mani un tik sirsnīgi mani apskāva, ka es sajutu lielu iekšēju mieru. Es jutos tā, it kā būtu atgriezies mājās. Kad es ieraudzīju to vīrieti, kas man bērnībā bija mācījis Bībeli, es palūdzu, lai viņš atsāktu to darīt.

KĀ BĪBELE MAINĪJA MANU DZĪVI. Kādu dienu es izlasīju Salamana Pamācības 27:11, kur ir teikts: ”Ņemies prātu, mans dēls, tad mana sirds priecāsies.” Mani ļoti iespaidoja doma, ka mirstīgs cilvēks var iepriecināt Visuma Radītāju. Es atskārtu, ka Jehova ir tas Tēvs, pēc kura es visu dzīvi biju ilgojies!

Es vēlējos iepriecināt savu debesu Tēvu un pildīt viņa gribu, bet jau daudzus gadus es biju atkarīgs no narkotikām un alkohola. Es sāku saprast, ko nozīmē Jēzus vārdi, kas lasāmi Mateja 6:24: ”Neviens nevar kalpot diviem kungiem.” Kad es pūlējos veikt savā dzīvē izmaiņas, man kļuva skaidrs, ka jāņem vērā princips no 1. Korintiešiem 15:33: ”Slikta sabiedrība sabojā labus ieradumus.” Es apzinājos, ka nespēšu atbrīvoties no sliktiem paradumiem tikmēr, kamēr apmeklēšu tās pašas vietas, kur esmu uzturējies agrāk, un tikšos ar cilvēkiem, ar kuriem draudzējos iepriekš. Bībeles padoms bija nepārprotams: man bija jāsper stingri soļi un jāatsakās no visa tā, kas man bija par iemeslu grēkam. (Mateja 5:30.)

Tā kā mūzika man nozīmēja ļoti daudz, pats grūtākais bija pārvarēt savu aizraušanos ar smago metālu. Bet ar draudzes locekļu palīdzību man beigu beigās tas izdevās. Es pārstāju dzert un lietot narkotikas, kā arī nogriezu matus, nodzinu bārdu un vairs nenēsāju tikai melnas drēbes. Kad es pateicu Susanai, ka vēlos nogriezt matus, viņā pamodās ziņkāre, un viņa sacīja, ka atnāks man līdzi uz valstības zāli, lai redzētu, kas tur īsti notiek. Viņai ļoti patika redzētais, un drīz vien arī viņa sāka mācīties Bībeli. Pēc kāda laika mēs ar Susanu apprecējāmies. 2008. gadā mēs kristījāmies un kļuvām par Jehovas lieciniekiem. Mēs esam priecīgi, ka esam pievienojušies manai mātei kalpošanā Jehovam.

KO ES ESMU IEGUVIS. Es esmu izkļuvis no pasaules, kur laime nav īsta un kur draugi var tevi nodot. Man joprojām patīk mūzika, bet tagad es rūpīgi izvēlos, ko klausīties. Es izmantoju savu dzīves pieredzi, lai palīdzētu ģimenes locekļiem un citiem, jo īpaši jauniešiem. Es vēlos, lai viņi saprastu, ka daudz kas no tā, ko piedāvā pasaule, var likties pievilcīgs, bet, kā vēlāk izrādās, tie ir tikai ”atkritumi”. (Filipiešiem 3:8.)

Es esmu atradis uzticamus draugus kristiešu draudzē, kur valda patiesa mīlestība un miers. Un, pats galvenais, veidojot ciešas attiecības ar Jehovu, es beidzot esmu ieguvis Tēvu.

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 13. lpp.]

”Es varēju atgriezties pie Jehovas tāpēc, ka viņš mani vilka pie sevis”