JĀZEPS uzkrāva ēzelim mugurā vēl vienu saini. Varam iztēloties, kā viņš palūkojās apkārt uz satumsušo Betlēmes ciemu un uzplikšķināja izturīgajam nastu nesējam pa sāniem. Viņš noteikti domāja par tālo ceļu, kas stāvēja priekšā. Viņam ar ģimeni bija jāiet uz Ēģipti. Sveša tauta, sveša valoda, svešas paražas! Kā viņiem izdosies pielāgoties tādām pārmaiņām?

Jāzepam nebija viegli pastāstīt savai mīļajai sievai Marijai satraucošās ziņas, tomēr viņš to darīja. Sapnī eņģelis viņam bija nodevis vēsti no Dieva Jehovas: ķēniņš Hērods grib nogalināt viņu bērnu! Viņiem tūlīt pat jādodas prom. (Mateja 2:13, 14.) Marija bija dziļi noraizējusies. Kāpēc lai kāds gribētu nogalināt viņas nevainīgo dēliņu? Ne Marija, ne Jāzeps to nespēja saprast. Bet viņi paļāvās uz Jehovu un uzreiz posās ceļā.

Pār Betlēmi bija nolaidusies nakts, un neviens pat nenojauta par gaidāmajiem dramatiskajiem notikumiem. Jāzeps, Marija un Jēzus tumsā atstāja ciemu. Kamēr viņi devās dienvidu virzienā un austrumos debesis sāka sārtoties, Jāzeps droši vien prātoja par nākotni. Kā viņš, vienkāršs namdaris, spēs aizsargāt savu ģimeni no tik vareniem ienaidniekiem? Vai viņš vienmēr būs spējīgs to apgādāt? Vai viņš varēs izpildīt svarīgo pienākumu, ko viņam uzticējis Dievs, proti, rūpēties par ļoti īpašu bērnu un to audzināt? Apskatīsim, kā Jāzeps tika galā ar šiem grūtajiem uzdevumiem, un uzzināsim, kāpēc mums visiem, īpaši tēviem, būtu jāseko viņa ticībai.

Jāzeps sargāja savu ģimeni no briesmām

Vairāk nekā pirms gada Jāzepa dzīve bija krasi mainījusies. Savā dzimtajā pilsētā Nācaretē Jāzeps bija saderinājies ar Ēļa meitu Mariju, ko pazina kā dievbijīgu jaunavu, taču tad viņš uzzināja, ka viņa saderinātā ir stāvoklī. Lai pasargātu Mariju no negoda, viņš grasījās no tās slepus šķirties. * Bet eņģelis Jāzepam sapnī paskaidroja, ka Marija ir ieņēmusi bērnu Jehovas svētā gara spēkā. Eņģelis arī teica, ka dēls, kas viņai piedzims, ”izglābs savu tautu no grēkiem”, un iedrošināja Jāzepu: ”Nebaidies vest Mariju, savu sievu, pie sevis.” (Mateja 1:18—21.)

Būdams taisns un Dievam paklausīgs vīrs, Jāzeps tā arī darīja. Viņš uzņēmās lielu atbildību: audzināt dēlu, kas nebija viņa miesīgais bērns un kas bija sevišķi dārgs Dievam, kā arī rūpēties par to. Pēc kāda laika, paklausot imperatora rīkojumam par reģistrēšanos, Jāzeps kopā ar sievu devās uz Betlēmi reģistrēties, un tieši tur bērns piedzima. *

Jāzeps ar ģimeni neatgriezās Nācaretē, bet apmetās uz dzīvi turpat Betlēmē, tikai dažus kilometrus no Jeruzālemes. Viņiem nekas daudz nepiederēja, bet Jāzeps darīja visu, kas bija viņa spēkos, lai Mariju un Jēzu pasargātu  no trūkuma un ciešanām. Drīz vien viņi dzīvoja vienkāršā mājoklī. Kad Jēzus vairs nebija zīdainis — iespējams, viņš bija vairāk nekā gadu vecs —, Jāzepa ģimene atkal pieredzēja pārmaiņas.

Pie viņiem ieradās vairāki vīri, astrologi, kas bija atceļojuši no austrumiem — visticamāk, no tālās Babilonas. Viņi bija sekojuši zvaigznei, kas viņus bija aizvedusi līdz Jāzepa un Marijas mājai, un tagad vēlējās redzēt bērnu, kam bija jākļūst par jūdu ķēniņu. Šie vīri izturējās ar dziļu cieņu.

Vai astrologi to apzinājās vai ne, viņi mazo Jēzu pakļāva lielām briesmām. Zvaigzne sākumā viņus bija aizvedusi nevis uz Betlēmi, bet uz Jeruzālemi. Kad viņi tur pastāstīja ķēniņam Hērodam, ka meklē bērnu, kam jākļūst par jūdu ķēniņu, Hērodu sagrāba skaudība un naids. (Skat. rakstu ”Kas sūtīja ”zvaigzni”?” rubrikā ”Lasītāji jautā” 29. lpp.)

Taču visam sekoja līdzi kāds daudz varenāks par Hērodu, kā par to liecināja tālākie notikumi. Astrologi atnesa dāvanas, negaidot neko pretī. Jāzeps un Marija droši vien bija ļoti pārsteigti, ka pēkšņi ir ieguvuši kaut ko tik vērtīgu kā ”zeltu, vīraku un mirres”. Pēc tam astrologi grasījās darīt zināmu Hērodam, kur viņi bija atraduši meklēto bērnu. Bet tad iejaucās Jehova. Viņš astrologiem sapnī deva norādījumu atgriezties savā zemē pa citu ceļu. (Mateja 2:1—12.)

Neilgi pēc tam, kad astrologi bija aizgājuši, Jehovas eņģelis Jāzepam teica: ”Celies, ņem bērnu un tā māti un bēdz uz Ēģipti! Paliec tur, līdz es tev došu ziņu, jo Hērods grib atrast bērnu, lai to nogalinātu.” (Mateja 2:13.) Kā jau bija minēts raksta sākumā, Jāzeps nekavējoties paklausīja. Viņam bērna drošība bija svarīgāka par visu citu, un viņš ar ģimeni devās uz Ēģipti. Tā kā astrologi viņiem bija uzdāvinājuši dārgas dāvanas, viņiem bija līdzekļi, ko izmantot, dzīvojot svešatnē.

Apokrifiskajos mītos un leģendās Jāzepa ģimenes ceļojums uz Ēģipti ir romantizēts: mazais Jēzus brīnumainā veidā esot saīsinājis ceļojumu, novērsis laupītāju uzbrukumu un pat licis dateļpalmām noliekties Marijas priekšā, lai viņa varētu noplūkt augļus. * Bet patiesībā tas bija garš, nogurdinošs ceļojums pretī nezināmajam.

Vecāki no Jāzepa var daudz ko mācīties. Viņš bija gatavs atstāt savu darbu un upurēt personiskās ērtības, lai pasargātu ģimeni no  briesmām. Nav šaubu, ka viņš savu ģimeni uzskatīja par svētu un dārgu Jehovas dāvanu. Mūsdienās vecāki audzina bērnus ļaunā pasaulē, kur tos daudz kas apdraud un var kaitīgi ietekmēt vai pat var laupīt tiem dzīvību. Tēvi un mātes, kas rīkojas tikpat izlēmīgi kā Jāzeps un pūlas pasargāt savus bērnus no ļaunuma, ir pelnījuši uzslavu.

Jāzeps gādāja par ģimeni

Acīmredzot Jāzepa ģimene nepalika ilgi Ēģiptē, jo drīz vien eņģelis viņam paziņoja, ka Hērods ir miris. Jāzeps ar ģimeni devās atpakaļ uz dzimteni. Kādā senā pravietojumā bija paredzēts, ka Jehova ataicinās savu dēlu ”no Ēģiptes”. (Mateja 2:15.) Ar Jāzepa palīdzību šis pravietojums īstenojās. Bet kur viņš ar ģimeni domāja apmesties?

Jāzeps bija piesardzīgs. Viņš gluži pamatoti baidījās no Hēroda pēcteča Arhelava, jo arī tas bija ļauns un nežēlīgs valdnieks. Sekojot Dieva vadībai, Jāzeps veda savu ģimeni uz ziemeļiem, prom no galvaspilsētas un visām tās intrigām, uz savu dzimto pilsētu Nācareti, kas atradās Galilejā. Tur viņš ar Mariju iekārtojās uz dzīvi. (Mateja 2:19—23.)

Viņi dzīvoja vienkārši, bet nevar teikt, ka viņu dzīve bija viegla. Kā rakstīts Bībelē, Jāzeps bija namdaris. Oriģinālvalodas vārds, kas tulkots ”namdaris”, attiecās uz cilvēku, kurš veica dažādus koka darbus, sākot ar koku ciršanu, transportēšanu un apstrādāšanu un beidzot ar māju, laivu un nelielu tiltu būvniecību, kā arī ratu, riteņu, nēšu, jūgu un visādu lauksaimniecības rīku izgatavošanu. (Mateja 13:55.) Tas bija fiziski smags darbs. Bībeles laikos namdari lielākoties strādāja savas mājas pagalmā vai darbnīcā blakus mājai.

Jāzeps izmantoja visdažādākos instrumentus — daļu no tiem viņš droši vien bija mantojis no tēva. Iespējams, viņš lietoja stūreni, svērteni, iezīmēšanas auklu, cirvi, zāģi, tesli, dzelzs āmuru, koka āmuru, kaltus, lokurbi, ar ko urba, velkot loku uz priekšu un atpakaļ, dažādas līmes un varbūt arī naglas, kas gan maksāja dārgi.

Iztēlojieties, kā Jēzus mazotnē vēroja savu audžutēvu strādājam. Ar plaši ieplestām acīm viņš uzmanīgi sekoja līdzi katrai Jāzepa kustībai, apbrīnodams spēku, kāds bija jaušams audžutēva platajos plecos un muskuļotajās rokās, kā arī Jāzepa prasmi un vērīgumu. Iespējams, Jāzeps jau sāka ierādīt savam dēlam tādus vienkāršus darbus kā koka virsmas slīpēšana ar kaltētu zivs ādu. Viņš droši vien mācīja Jēzum, ar ko atšķiras dažādas koksnes, piemēram, sikomore, ozols un olīvkoks.

Jēzus zināja, ka audžutēva stiprās rokas, kas gāza kokus, tēsa baļķus un ar sparu cilāja āmuru, bija arī tādas, kas maigi apskauj un samīļo gan viņu, gan māti, gan pārējos bērnus. Ar laiku Jāzepa un Marijas ģimene kļuva aizvien kuplāka: pēc Jēzus tajā piedzima vēl vismaz seši bērni. (Mateja 13:55, 56.)  Jāzepam nācās smagi strādāt, lai uzturētu savu lielo ģimeni.

Taču Jāzeps saprata, ka pats svarīgākais ir rūpēties par ģimeni garīgā ziņā. Tāpēc viņš veltīja laiku tam, lai mācītu bērniem par Dievu Jehovu un Dieva likumiem. Viņš ar Mariju tos regulāri ņēma līdzi uz sinagogu, kur tika lasīta priekšā un paskaidrota bauslība. Visticamāk, Jēzum pēc tam bija daudz jautājumu un Jāzeps centās remdēt zēna garīgās slāpes. Tāpat Jāzeps ar ģimeni devās uz Jeruzālemi atzīmēt reliģiskus svētkus. Lai svinētu ikgadējos Pashas svētkus, viņiem bija jāmēro aptuveni 110 kilometru tāls ceļš, un pēc svētkiem tikpat liels gabals bija jāiet mājup — kopumā šāds ceļojums varēja prasīt divas nedēļas.

Mūsdienās kristīgie tēvi rīkojas līdzīgi. Viņi pašaizliedzīgi gādā par saviem bērniem, un rūpes par bērnu garīgumu viņiem ir svarīgākas par visu citu, arī par dzīves ērtībām. Viņi ņem līdzi bērnus uz kristiešu sapulcēm un kongresiem, lai gan tas prasa ne mazums pūļu. Tāpat kā Jāzeps, viņi apzinās, ka tas ir pats vērtīgākais, ko viņi var darīt savu bērnu labā.

”Mēs.. tevi izmisīgi meklējām”

Kad Jēzum bija 12 gadu, Jāzeps, kā parasti, ar ģimeni devās uz Jeruzālemi svinēt Pashu. Daudzas lielas ģimenes uz svētkiem ceļoja kopā, šķērsodamas laukus, kas bija tērpušies pavasara zaļumā. Kad ceļinieki tuvojās Jeruzālemei, kas atradās augstākā, klinšainākā apvidū, daudzi dziedāja psalmus, ko sauc par ”svētceļnieku dziesmām”. (120.—134. psalms.) Pilsētā varēja būt sanākuši simtiem tūkstošu cilvēku, un tā bija ļaužu pārpilna. Pēc svētkiem ģimenes posās mājup. Jāzeps un Marija, kam, iespējams, bija daudz darāmā, domāja, ka Jēzus iet kopā ar citiem, varbūt ar tuviniekiem. Tikai pēc tam, kad viņi veselu dienu bija nogājuši, viņi sev par izbīli atklāja, ka Jēzus ir pazudis. (Lūkas 2:41—44.)

 Jāzeps un Marija steidzās atpakaļ uz Jeruzālemi, izmisīgi meklējot Jēzu. Iedomājieties, cik tukša un savāda pēc svētkiem viņiem šķita pilsēta, kad viņi staigāja pa ielām, saukdami dēlu. Kur gan viņu zēns varētu būt? Kad trešajā dienā Jēzus vēl nebija atradies, Jāzeps varbūt sāka sev pārmest, ka nav pratis nosargāt svēto dāvanu, ko viņam bija uzticējis Jehova. Visbeidzot viņi devās uz templi. Arī templī viņi visur izmeklējās, līdz kamēr nonāca kādā telpā, kur bija sapulcējušies daudzi mācīti vīri, bauslības zinātāji. To vidū sēdēja Jēzus! Nav šaubu, ka Jāzeps un Marija izjuta milzīgu atvieglojumu. (Lūkas 2:45, 46.)

Jēzus klausījās mācītajos vīros un ar lielu interesi tos iztaujāja. Vīri brīnījās par zēna sapratni un atbildēm. Bet Marija un Jāzeps bija ļoti pārsteigti. Bībelē nav minēts, ka Jāzeps kaut ko būtu teicis, taču Marijas sacītajā spilgti izpaudās viņu abu pārdzīvojumi: ”Bērns, kāpēc tu pret mums tā esi izturējies? Mēs ar tēvu tevi izmisīgi meklējām.” (Lūkas 2:47, 48.)

Šie nedaudzie vārdi reālistiski atspoguļo, kas reizēm ir jāizjūt vecākiem. Pat ja bērns ir nevainojams, tēvs un māte var pieredzēt ne mazums raižu. Mūsdienās vecākiem jāaudzina bērni briesmu pilnā pasaulē, tāpēc dažkārt viņus var pārņemt izmisums. Taču viņiem var sagādāt mierinājumu apziņa, ka Bībelē ir atzīts: bērnu audzināšana patiešām ir grūts uzdevums.

Jēzus bija palicis vietā, kur viņš jutās vistuvāk savam debesu Tēvam Jehovam, un bija kāri uzņēmis jaunas zināšanas. Tāpēc viņš no tīras sirds vecākiem vaicāja: ”Kāpēc jūs mani meklējāt? Vai tad jūs nezinājāt, ka man jābūt sava Tēva namā?” (Lūkas 2:49.)

Jāzeps noteikti daudz reižu pārdomāja šos vārdus, un varbūt tie viņam lika starot aiz lepnuma, jo viņš ļoti bija centies mācīt savu audžudēlu, lai tam būtu ciešas attiecības ar Dievu Jehovu. Jēzum jau zēna gados vārds ”tēvs” saistījās ar mīlestību un sirsnību, un ievērojams nopelns tajā bija Jāzepam.

Tēviem ir lieliska iespēja palīdzēt bērniem saprast, kādam jābūt mīlošam un gādīgam tēvam. Ja jūs audzināt bērnus, kas nav jūsu miesīgie bērni, paturiet prātā Jāzepa piemēru un izturieties pret katru bērnu kā pret kaut ko īpašu un dārgu. Palīdziet viņiem veidot ciešas attiecības ar viņu debesu Tēvu — Dievu Jehovu!

 Jāzeps — uzticības paraugs

Par Jāzepa dzīvi Bībelē vēl var uzzināt pavisam nedaudz, bet ir vērts tam pievērst uzmanību. Bībelē ir teikts, ka Jēzus arī turpmāk ”bija tiem [proti, vecākiem] paklausīgs” un ka ”Jēzus auga, viņa gudrība vairojās un viņš iemantoja aizvien lielāku Dieva un cilvēku labvēlību”. (Lūkas 2:51, 52.) Ko šie vārdi atklāj par Jāzepu? Viņa pilnīgais audžudēls labprāt viņam pakļāvās un klausīja, līdz ar to var secināt, ka Jāzeps turpināja pildīt ģimenes galvas pienākumus.

Turklāt vairojās Jēzus gudrība, un liela nozīme tajā noteikti bija Jāzepam. Tolaik pazīstamā ebreju sakāmvārdā bija apgalvots, ka īsti gudri var kļūt tikai tie, kam nav jāstrādā fizisks darbs, bet darba cilvēki, kā namdari, zemnieki un kalēji, ”nedz taisnību un tiesu zina iznest, nedz gudras mācības izstāstīt”. Jēzus apliecināja, cik nepatiess ir šis sakāmvārds. Bērnībā viņš bieži bija dzirdējis, kā viņa audžutēvs, kaut arī vienkāršs namdaris, prasmīgi māca par Jehovas ”taisnību un tiesu”.

Tāpat ir skaidrs, ka Jāzeps labi rūpējās par savu audžudēlu fiziskā ziņā, jo Jēzus izauga par spēcīgu cilvēku. Vēl Jāzeps mācīja dēlam lietpratīgi veikt savu darbu. Jēzus bija pazīstams ne vien kā namdara dēls, bet arī kā namdaris. (Marka 6:3.) Tātad Jāzeps bija sekmīgi nodevis Jēzum savas amata prasmes. Tēvi rīkojas gudri, ja, tāpat kā Jāzeps, rūpējas par bērniem praktiskā ziņā un gādā, lai tie nākotnē spētu sevi uzturēt.

Runājot par laiku, kad Jēzus 30 gadu vecumā tika kristīts, Jāzeps Bībelē vairs nav pieminēts. Ir pamats uzskatīt, ka tad, kad Jēzus sāka savu kalpošanu, Marija jau bija kļuvusi atraitne. (Skat. ”Kad Jāzeps nomira?” 27. lpp.) Tomēr tam, ko paveica Jāzeps, bija paliekoša vērtība. Viņš bija lielisks tēvs, kas aizsargāja savu ģimeni, gādāja par to un bija uzticīgs Dievam līdz pat mūža galam. Visiem kristiešiem, jo īpaši tēviem, būtu jāseko Jāzepa ticībai.

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls 27. lpp.]

Kad Jāzeps nomira?

Ir zināms, ka Jāzeps bija dzīvs, kad Jēzum bija 12 gadi. Tajā vecumā daudzi ebreju zēni sāka apgūt sava tēva amatu, bet 15 gadu vecumā kļuva par mācekļiem. Jāzeps acīmredzot nodzīvoja pietiekami ilgi, lai iemācītu Jēzum namdara arodu. Vai Jāzeps vēl bija dzīvs, kad Jēzus apmēram 30 gadu vecumā sāka savu kalpošanu? Tas šķiet ļoti apšaubāmi. Stāstot par Jēzus kalpošanas laiku, Bībelē ir minēta Jēzus māte, brāļi un māsas, bet nekas nav teikts par Jāzepu. Reiz Jēzu pat nosauca par ”Marijas dēlu”, nevis par Jāzepa dēlu. (Marka 6:3.) Kā var lasīt, Marija pati pieņēma lēmumus un rīkojās, neko neprasot vīram. (Jāņa 2:1—5.) Ja viņa nebūtu atraitne, tāda rīcība Bībeles laikos būtu ļoti neparasta. Īsi pirms savas nāves Jēzus uzticēja rūpes par māti apustulim Jānim. (Jāņa 19:26, 27.) Ja Jāzeps joprojām būtu dzīvs, tas nebūtu vajadzīgs. Tātad Jāzeps droši vien nomira, kad Jēzus vēl bija diezgan jauns. Būdams vecākais dēls, Jēzus noteikti turpināja tēva darbu un gādāja par ģimeni līdz tam laikam, kad kristījās.

[Attēls 24. lpp.]

Lai pasargātu savu bērnu, Jāzeps rīkojās izlēmīgi un pašaizliedzīgi

[Attēls 25. lpp.]

Jāzeps smagi strādāja, lai uzturētu savu ģimeni

[Attēls 26. lpp.]

Jāzeps regulāri veda ģimeni uz garīgiem pasākumiem Jeruzālemes templī

[Attēls 28. lpp.]

Jāzeps mācīja dēlam namdara amatu