Jehova ir atvēris man acis

Pastāstījis Patriss Ojeka

Bija vēla pēcpusdiena. Vēl viena drūma diena bija gandrīz pagājusi. Būdams akls un juzdamies vientuļš, es nesaskatīju nekādu jēgu savai nožēlojamajai eksistencei. Fonā nemitīgi skanēja radio, un es paņēmu glāzi ūdens, iebēru tajā indīgu pulveri un noliku sev priekšā uz galda. Es nolēmu pēdējo reizi nomazgāties vannā, pēc tam uzvilkt vislabākās drēbes un tad izdzert indes glāzi. Es vēlos pastāstīt vairāk par to, kāpēc es biju izšķīries darīt sev galu un kāpēc es tomēr esmu dzīvs.

ES ESMU dzimis 1958. gada 2. februārī Kongo Demokrātiskajā Republikā, Austrumkasai provincē. Kad man bija deviņi gadi, mans tēvs nomira, un mani uzaudzināja vecākais brālis.

Pēc skolas beigšanas es sāku strādāt kaučukaugu plantācijā. 1989. gadā kādu dienu, kad es savā kabinetā gatavoju pārskatu, es pēkšņi konstatēju, ka mani apņem melna tumsa. Sākumā es nodomāju, ka ir pazudusi elektrība, bet tad es sadzirdēju, ka ģenerators darbojas, un galu galā bija vēl priekšpusdiena. Ar šausmām es aptvēru, ka esmu kļuvis akls un vairs neko neredzu, pat papīrus sev priekšā uz galda!

Es tūlīt pat pasaucu vienu no padotajiem un lūdzu, lai viņš mani aizvestu uz ambulanci pie ārsta. Apskatījis mani, ārsts secināja, ka man abās acīs ir plīsusi tīklene un ka mans stāvoklis ir nopietns, tāpēc viņš ieteica vērsties pie kāda pieredzējuša speciālista galvaspilsētā Kinšasā.

Veltīgi meklēju palīdzību

Kinšasā es griezos pie daudziem oftalmologiem, bet neviens man nespēja palīdzēt. Pēc 43 slimnīcā pavadītām dienām ārsti man paziņoja, ka es būšu akls līdz mūža galam. Tad radinieki sāka mani vest uz dažādām baznīcām, cerēdami, ka es brīnumainā kārtā izveseļošos, bet viņu pūliņi bija veltīgi.

Beigās es atmetu cerības, ka jebkad spēšu atkal redzēt. Viss manā dzīvē šķita tumšs un drūms. Es biju zaudējis redzi un darbu. Es biju zaudējis arī sievu, jo viņa aizgāja no manis, turklāt viņa paņēma līdzi visu, kas mums bija piederējis. Man bija kauns iziet cilvēkos. Es pilnīgi norobežojos no apkārtējiem un vairs nespēru ne soli ārpus mājas. Man bija sajūta, ka nevienam neesmu vajadzīgs.

Divas reizes es mēģināju izdarīt pašnāvību. Otrā reize bija tā, par kuru es stāstīju sākumā. Mani izglāba kāda radinieka mazais dēlēns. Kamēr es biju vannā, viņš paņēma glāzi un netīšām izlēja tās saturu uz grīdas. Par laimi, viņš pats no tās neiedzēra. Iznācis no vannas istabas, es izmisīgi meklēju glāzi, bet nekur nevarēju atrast. Tad man nācās atzīties radiniekiem, kāpēc es meklēju šo glāzi un ko es biju nodomājis darīt.

Tagad es pateicos Dievam, ka man neizdevās īstenot savu nodomu. Turpmāk radinieki mani pieskatīja, un es esmu viņiem par to ļoti pateicīgs.

 Atkal rodu dzīvē prieku

1992. gadā kādā svētdienā, kad es sēdēju mājās un smēķēju, pie manis atnāca divi Jehovas liecinieki, kas sludināja pa mājām. Ievērojuši, ka esmu neredzīgs, viņi man nolasīja no Bībeles Jesajas 35:5: ”Tad aklo acis atvērsies, un kurlo ausis atdarīsies.” Kad es izdzirdēju šos vārdus, man sirdī ielija prieks. Atšķirībā no tā, kas man bija solīts baznīcās, Jehovas liecinieki manī nemodināja veltas cerības uz kaut kādu brīnumainu izdziedināšanu. Viņi paskaidroja, ka tad, ja es iepazīšu Dievu, es atgūšu redzi Dieva apsolītajā jaunajā pasaulē. (Jāņa 17:3.) Es tūlīt pat piekritu viņu piedāvātajai iespējai mācīties Bībeli, izmantojot grāmatu Tu vari dzīvot mūžīgi paradīzē uz Zemes. Tāpat es sāku apmeklēt Jehovas liecinieku sapulces un veicu izmaiņas savā dzīvē, lai tā būtu saskaņā ar Bībeles normām. Piemēram, es atmetu smēķēšanu.

Taču es nevarēju pats lasīt, un tas mani kavēja sekmīgi apgūt Bībeli. Tāpēc es pabeidzu neredzīgajiem domātus kursus, kuros mācīja lasīt un rakstīt Braila rakstā. Pēc tam es varēju pilnvērtīgi piedalīties Jehovas liecinieku sapulcēs, kurās tiek mācīts, kā sludināt Bībeles labo vēsti. Drīz vien es pats sāku sludināt cilvēkiem, kas dzīvoja manā apkaimē. Es sajutu, ka manā dzīvē atgriežas prieks. Mana garīgā izaugsme turpinājās, un es izlēmu atdot savu dzīvi Dievam Jehovam. 1994. gada 7. maijā es kristījos.

Es izjutu arvien lielāku mīlestību pret Jehovu un cilvēkiem, tāpēc manī radās vēlēšanās vairāk laika veltīt sludināšanai. 1995. gada 1. decembrī es kļuvu par pionieri, kā sauc Jehovas liecinieku pilnas slodzes sludinātājus. No 2004. gada februāra es esmu draudzes vecākais. Reizēm mani aicina uzstāties ar runām par Bībeli tuvākās apkaimes draudzēs. Tas viss man sagādā neizsakāmu prieku un nostiprina manu pārliecību, ka nekādi fiziski trūkumi cilvēkam nevar būt par šķērsli, ja viņš no sirds vēlas kalpot Dievam Jehovam.

Jehova man ir dāvājis ”acis”

Kā jau minēju, sieva mani pameta, kad es kļuvu akls. Bet Jehova man ir dāvājis kaut ko ļoti īpašu. Tā ir Annija Mavambu — viņa piekrita apprecēties ar mani, kaut gan esmu neredzīgs, un kopš tā laika viņa ir manas ”acis”. Arī Annija ir pilnas slodzes sludinātāja, un viņa vienmēr mani pavada sludināšanā. Tāpat viņa lasa man priekšā materiālu, kas man jāizmanto, gatavojot runas, un es pierakstu vajadzīgo informāciju Braila rakstā. Pateicoties savai mīļajai sievai, es esmu sapratis, cik patiesi ir vārdi, kas lasāmi Salamana Pamācībās 19:14: ”Namu un mantu manto no vecākiem, bet sapratīgu sievu no tā Kunga.”

Mums ar Anniju ir piedzimuši divi jauki bērni: dēls un meita. Es tā ilgojos ieraudzīt viņu sejas Jehovas apsolītajā paradīzē! Vēl lielu prieku man sagādā tas, ka mans vecākais brālis, kas mums laipni ļauj dzīvot pie viņa, ir pieņēmis Bībeles patiesību un kristījies. Mēs visi piederam pie vienas draudzes.

Kaut arī man ir fiziski ierobežojumi, es dedzīgi vēlos pēc iespējas vairāk kalpot Dievam, jo viņš mani ir tik bagātīgi svētījis. (Maleahija 3:10.) Es ik dienu lūdzu, lai nāk viņa valstība un dara galu visām ciešanām uz zemes. Kopš es esmu iepazinis Jehovu, es no savas pieredzes varu teikt: ”Tā Kunga svētīšana, tā dara bagātu, un viņš tai nepieliek nekādas mokas.” (Salamana Pamācības 10:22, Bībeles 1882. gada izdevums.)

[Attēli 13. lpp.]

Uzstājos ar runu par Bībeli; mana ģimene, mans brālis un es