Bībele maina cilvēku dzīvi

KAS palīdzēja kādai sievietei Filipīnās atbrīvoties no alkohola atkarības un uzlabot attiecības ar ģimenes locekļiem? Kāpēc kāds austrālietis, kas bija aizrāvies ar karatē, nolēma pamest šo cīņas sporta veidu un kļūt par labās vēsts sludinātāju? Ļausim viņiem pašiem to pastāstīt.

”Izmaiņas nenotika vienā mirklī.” KARMENA ALEGRE

DZIMŠANAS GADS: 1949

VALSTS: FILIPĪNAS

AGRĀK BIJA ATKARĪGA NO ALKOHOLA

MANA PAGĀTNE. Es piedzimu Sanfernando pilsētā, kas atrodas Dienvidkamarinesas provincē. Bet lielāko mūža daļu es esmu pavadījusi Risalas provinces pilsētā Antipolo. Kad es pārcēlos uz dzīvi Antipolo, tā bija klusa pilsētiņa kalnainā apvidū un to ieskāva meži un pļavas. Pēc tumsas iestāšanās ielās reti varēja redzēt cilvēkus. Bet tagad Antipolo ir kļuvusi par lielu, biezi apdzīvotu pilsētu.

Antipolo es iepazinos ar Bendžaminu, un pēc kāda laika mēs apprecējāmies. Laulības dzīve izrādījās daudz grūtāka, nekā es biju iedomājusies. Lai aizmirstu savas problēmas, es sāku pamatīgi dzert. Mana personība mainījās uz slikto pusi, un to izjuta vīrs un bērni. Es biju ļoti nesavaldīga un nepacietīga ar viņiem un nemaz necienīju savu vīru. Lieki piebilst, ka mūsu ģimenes dzīvi nekādi nevarēja nosaukt par laimīgu.

KĀ BĪBELE MAINĪJA MANU DZĪVI. Mana vīra māsa Edīta ir Jehovas lieciniece, un viņa Bendžaminam un man ieteica mācīties Bībeli. Mēs piekritām mācīties Bībeli ar Jehovas liecinieku palīdzību, cerēdami, ka tas palīdzēs uzlabot mūsu attiecības.

Bībeles patiesība, ko mēs pakāpeniski apguvām, mums likās brīnišķīga. Īpaši mūs saviļņoja vārdi no Atklāsmes grāmatas 21. nodaļas 4. panta. Runājot par tiem, kas dzīvos paradīzē uz zemes, kad valdīs Dieva valstība, šajā pantā ir teikts, ka Dievs ”noslaucīs visas asaras no viņu acīm, un nāves vairs nebūs, arī bēdu, vaimanu un sāpju vairs nebūs”. Es vēlējos būt starp tiem cilvēkiem, kas pieredzēs šīs svētības.

Es sapratu, ka man ir krasi jāmaina sava domāšana un paradumi. Izmaiņas nenotika vienā mirklī, bet galu galā es tomēr spēju pārvarēt alkohola atkarību. Es arī iemācījos izturēties laipni un pacietīgi pret ģimenes locekļiem. Turklāt es iemācījos cienīt savu vīru un atbalstīt viņu kā ģimenes galvu.

Kad mēs ar Bendžaminu sākām apmeklēt Jehovas liecinieku sapulces, mūs dziļi iespaidoja tas, ko mēs redzējām. Jehovas liecinieki  nešķiro cilvēkus pēc ārienes vai stāvokļa un pret visiem izturas laipni un ar cieņu. Viņi nespēlē azartspēles un nepiedzeras. Mēs bijām pārliecināti, ka esam atraduši patieso reliģiju. (Jāņa 13:34, 35.)

KO ES ESMU IEGUVUSI. Mūsu ģimenes dzīve ir pilnīgi mainījusies. Mēs ar Bendžaminu esam laimīgi, un mēs ar prieku mācām Bībeli citiem. Mūsu abi dēli, kas jau ir pieauguši un precējušies, kopā ar savām sievām arī ir sākuši mācīties Bībeli. Mēs ceram, ka ar laiku viņi pievienosies mums kalpošanā Dievam Jehovam, jo tas patiešām ir pats labākais dzīves ceļš.

”Es jutos neuzveicams.” MAIKLS BLUNSDENS

DZIMŠANAS GADS: 1967

VALSTS: AUSTRĀLIJA

AGRĀK NODARBOJĀS AR KARATĒ

MANA PAGĀTNE. Es uzaugu Olberi — skaistā, plaukstošā pilsētā Jaundienvidvelsas štatā. Kopumā tā ir mierīga un droša pilsēta, bet, kā jau visās lielās pilsētās, arī tajā ir noziedzība.

Mani vecāki izšķīrās, kad man bija septiņi gadi, tomēr viņi rūpējās, lai man, manam brālim un abām māsām nekad nekā netrūktu. Es saņēmu lielisku izglītību, jo mani sūtīja vislabākajā privātskolā. Tēvs vēlējās, lai pēc skolas beigšanas es iesaistītos uzņēmējdarbībā. Taču mani vairāk interesēja sports — es guvu labus panākumus riteņbraukšanā un karatē. Es sāku strādāt automobiļu remontdarbnīcā, lai man paliktu vairāk laika sportam.

Es lepojos ar to, ka esmu teicamā fiziskā formā, un brīžiem jutos neuzveicams. Es viegli būtu varējis likt lietā savu spēku, lai izmantotu citus. Karatē treneris zināja, ka es cīnos ar šādu noslieci, tāpēc viņš man mācīja disciplīnu un morāles vērtības. Viņš pastāvīgi uzsvēra, cik svarīga ir uzticība un paklausība.

KĀ BĪBELE MAINĪJA MANU DZĪVI. Kad es sāku mācīties Bībeli, es uzzināju, ka Jehova ienīst vardarbību. (Psalms 11:6.) Sākumā es spriedu, ka karatē nav nekā kopīga ar vardarbību un tas ir drošs sporta veids. Es uzskatīju, ka augstās normas un vērtības, ko māca karatē, lielā mērā atbilst Bībeles principiem. Jehovas liecinieki, kas man palīdzēja apgūt Bībeles mācības, bija ļoti pacietīgi un ne reizi neteica, ka man būtu jāpamet karatē. Viņi vienkārši turpināja man mācīt Bībeli.

Kad manas Bībeles zināšanas pieauga un attiecības ar Dievu Jehovu kļuva ciešākas, es  uz visu sāku raudzīties citādi. Mani iespaidoja Dieva Dēla Jēzus piemērs. Kaut arī Jēzus bija ļoti spēcīgs, viņš nekad nerīkojās vardarbīgi. Mani dziļi ietekmēja Jēzus vārdi, kas lasāmi Mateja evaņģēlija 26. nodaļas 52. pantā: ”Visi, kas ņem zobenu, no zobena arī ies bojā.”

Jo vairāk es iepazinu Jehovu, jo vairāk es viņu iemīlēju un jo lielāku cieņu pret viņu izjutu. Doma, ka mūsu Radītājs, kam piemīt tik liela gudrība un spēks, interesējas par mani personiski, mani aizkustināja. Dažreiz es ar savu rīcību apbēdināju Jehovu un man gribējās atmest visam ar roku, bet mani stiprināja apziņa, ka tad, ja es nepadošos, viņš mani nekad neatstās. Mani mierināja viņa teiktie vārdi: ”Es tas Kungs, tavs Dievs, daru stipru tavu labo roku, Es, kas tev saku: ”Nebīsties, Es tev palīdzu!”” (Jesajas 41:13.) Kad es aptvēru, ka Jehova man parāda tādu mīlestību, es negribēju pieļaut, ka kaut kāda iemesla dēļ es to zaudētu.

Es zināju, ka visgrūtāk man būs atteikties no karatē. Bet es arī apzinājos, ka tas iepriecinās Jehovu, un biju pārliecināts, ka kalpošana viņam ir jebkādu upuru vērta. Man šķiet, izšķirošie bija Jēzus vārdi, ko es izlasīju Mateja evaņģēlija 6. nodaļas 24. pantā: ”Neviens nevar kalpot diviem kungiem.” Es sapratu, ka es nespēšu nodoties kalpošanai Jehovam un vienlaikus nodarboties ar karatē, jo karatē neizbēgami atkal kļūs par galveno manā dzīvē. Man bija pienācis laiks izvēlēties savu ”kungu”.

Pamest karatē nebija viegli. Mani plosīja pretrunīgas jūtas. No vienas puses, es priecājos, ka sagādāju prieku Jehovam, bet, no otras puses, man likās, ka es nododu savu karatē treneri. Tie, kas nodarbojas ar cīņas mākslu, nodevību parasti uzskata par nepiedodamu grēku. Daži ir gatavi labāk izdarīt pašnāvību nekā paciest tādu kaunu.

Es tā arī nesadūšojos paskaidrot trenerim, kāpēc es gribu pamest karatē. Es pārstāju iet uz treniņiem un vairs neuzturēju nekādus kontaktus ne ar viņu, ne ar citiem karatistiem. Es zināju, ka esmu rīkojies pareizi, atsakoties no karatē, bet mani mocīja vainas apziņa par to, ka neesmu izmantojis iespēju pastāstīt citiem par savu jauniegūto ticību. Man šķita, ka esmu apbēdinājis Jehovu, vēl nesācis viņam kalpot. Tas viss mani nomāca, tāpēc daudz reižu, kad es centos lūgt Jehovu, es sāku raudāt.

Acīmredzot Jehova saskatīja manī kaut ko labu, jo viņš mudināja brāļus un māsas no mūsu draudzes mani atbalstīt, kad tas bija nepieciešams. Man ļoti daudz nozīmēja viņu mīlestība, mierinājums un draudzība. Tāpat es guvu mierinājumu, lasot Bībelē par Dāvidu un Batsebu. Kaut arī Dāvids bija izdarījis smagus grēkus, Jehova viņam piedeva, kad viņš tos patiesi bija nožēlojis. Pārdomas par šo notikumu man palīdzēja pareizi raudzīties uz savām kļūdām.

KO ES ESMU IEGUVIS. Pirms es sāku mācīties Bībeli, man īpaši nerūpēja citi, es dzīvoju tikai sev. Bet Jehova man iemācīja iejūtību, un tāpat šajā ziņā man palīdzēja mana mīļā sieva, ar kuru es esmu precējies jau septiņus gadus. Mums ar sievu ir brīnišķīga iespēja mācīt Bībeli vairākiem cilvēkiem, to vidū tādiem, kam ir bijis daudz kas jāizcieš. Redzot, kā Jehovas mīlestība ietekmē cilvēku dzīvi, es izjūtu tik lielu prieku, kādu man nebūtu varējis sagādāt pat karatē čempiona tituls.

[Izceltais teksts 14. lpp.]

”Doma, ka mūsu Radītājs, kam piemīt tik liela gudrība un spēks, interesējas par mani personiski, mani aizkustināja”