▪ Izraēliešu tautai dotajos Dieva likumos bija ietverts šāds norādījums par kaimiņtautām: ”Tev.. nebūs ar tām saradoties; savas meitas tev nebūs dot viņu dēliem, un tev nebūs viņu meitas ņemt saviem dēliem.” (5. Mozus 7:3, 4.) Kāpēc Dievs izraēliešiem aizliedza precēties ar cittautiešiem?

Pirmkārt, Dievs Jehova rūpējās par savu tautu kopumā. Viņš zināja, ka Sātans grib pievērst viņa kalpus viltus dieviem. Tāpēc, runājot par kaimiņu tautām, kas nekalpoja viņam, viņš brīdināja izraēliešus: ”Tās novērsīs tavus dēlus no Manis, ka tie kalpos svešiem dieviem.” Bija ļoti svarīgi ņemt vērā šo brīdinājumu. Ja izraēlieši sāktu pielūgt citus dievus, tie zaudētu patiesā Dieva labvēlību un aizsardzību un viegli varētu nonākt ienaidnieku varā. Kā tad būtu iespējams, ka šajā tautā piedzimtu apsolītais Mesija? Ir skaidrs, kāpēc Sātans gribēja panākt, lai izraēlieši precētos ar cilvēkiem, kas pielūdza viltus dievus.

Otrkārt, Dievs rūpējās par to, lai labi klātos katram izraēlietim atsevišķi. Viņš zināja, ka ikviena izraēlieša laime un labklājība ir atkarīga no tā, cik ciešas ir tā attiecības ar viņu. Bet vai Dievam Jehovam bija pamats domāt, ka apprecēšanās ar cittautiešiem viņa kalpus ietekmēs kaitīgi? Atcerēsimies, kas notika ar ķēniņu Salamanu. Viņš zināja, ka Jehova bija brīdinājis: ja izraēlieši precēsies ar cittautietēm, tās izraēliešu ”sirdis locīs saviem dieviem pakaļ”. Salamanam piemita izcila gudrība, tāpēc viņam varbūt bija sācis likties, ka Dieva padoms uz viņu neattiecas. Viņš to neņēma vērā. Kādas bija sekas? ”Viņa sievas viņa sirdi novērsa svešiem dieviem pakaļ.” Patiešām bēdīgi! Savas nepaklausības dēļ Salamans zaudēja Dieva labvēlību, un viņa pārvaldītā tauta sašķēlās. (1. Ķēniņu 11:2—4, 9—13, Bībeles 1926. gada izdevums.)

Kāds var iebilst, ka ir bijuši arī izņēmumi. Piemēram, izraēlietis Mahlons apprecēja moābieti Ruti, un vēlāk viņa no visas sirds pievērsās Jehovam. Bet precēties ar moābieti bija riskants solis, un Mahlona rīcība Bībelē nav uzslavēta. Viņš nomira jauns — iespējams, pirms tam, kad Rute bija sākusi pielūgt Jehovu. Mahlona brālis Kiljons apprecējās ar moābieti Orpu, kas tā arī neatteicās no ”saviem dieviem”. Savukārt Boāss apprecēja Ruti kādu laiku pēc tam, kad viņa bija sākusi ticēt Jehovam. Ebreji vēlākos laikos uzskatīja Ruti par nevainojamu prozelīti. Gan Rutei, gan Boāsam viņu laulība bija īsta Jehovas dāvana. (Rutes 1:4, 5, 15—17; 4:13—17.)

Vai tādi piemēri kā Mahlona un Rutes laulība dod pamatu uzskatīt, ka nav obligāti jāievēro Jehovas norādījums precēties tikai ar ticības biedru? Šādi spriest nozīmētu to pašu, ko atsaukties uz gadījumu, kad azartspēlēs kāds ir ieguvis lielo laimestu, un tāpēc apgalvot, ka spēlēt azartspēles ir labs veids, kā pelnīt iztiku.

Bībelē kristieši ir aicināti precēties ”tikai Kungā” un brīdināti neiet ”nesaderīgā jūgā ar neticīgajiem”. Šis norādījums ir domāts kristiešiem, kas grib atrast sev dzīvesbiedru. Bet, ja kāds jau ir precējies ar cilvēku, kas netic Jehovam, viņš Bībelē var atrast vērtīgus padomus, kā arī šajā situācijā veidot pēc iespējas sekmīgāku laulību. (1. Korintiešiem 7:12—16, 39; 2. Korintiešiem 6:14.) Iepriekšminētie Bībeles padomi liecina, ka Dievs Jehova, kas ir laulības iedibinātājs, vēlas, lai visi viņa kalpi — kā precēti, tā neprecēti — būtu laimīgi.