Es esmu dzimis Maundsvilā — nelielā pilsētiņā, kas atrodas Rietumvirdžīnijas ziemeļos pie Ohaio upes. Mūsu ģimenē es biju otrais no četriem bērniem, turklāt trīs no tiem bija puikas, tā ka mūsu mājās reti valdīja miers un klusums. Mani vecāki bija strādīgi, godīgi cilvēki, kas mīlēja citus. Materiālā ziņā mums neklājās spoži, bet visa vajadzīgā bija pietiekami. Būdami Jehovas liecinieki, mani vecāki centās savos bērnos jau kopš mazotnes ieaudzināt Bībeles principus.

Taču, kad biju sasniedzis pusaudža vecumu, mana sirds sāka novērsties no tā, kas man bija mācīts. Man radās šaubas, vai, vadoties pēc Bībeles principiem, patiešām ir iespējams dzīvot laimīgu, pilnvērtīgu dzīvi. Es spriedu, ka vienīgais, kas var nodrošināt patiesu laimi, ir pilnīga brīvība. Drīz es pārstāju apmeklēt kristiešu sapulces, un manam dumpības paraugam sekoja arī māsa un vecākais brālis. Vecāki darīja visu iespējamo, lai mums palīdzētu, bet mēs viņu palīdzību noraidījām.

Toreiz es vēl nenojautu, ka tieksme iegūt tā dēvēto brīvību galu galā mani novedīs atkarības važās. Kādu dienu, kad es devos mājās no skolas, draugs man piedāvāja uzsmēķēt, un es piekritu. Kopš tās dienas es padevos daudziem postošiem ieradumiem. Es sāku lietot narkotikas, piedzerties un dzīvot netikumīgi. Dažu nākamo gadu laikā es izmēģināju aizvien nopietnākas narkotikas un kļuvu no tām atkarīgs. Grimdams arvien dziļāk dažādās atkarībās, es sāku pārdot narkotikas, lai iegūtu saviem netikumiem nepieciešamos līdzekļus.

Lai kā es centos ignorēt sirdsapziņas balsi, tā man regulāri atgādināja, ka es dzīvoju nepareizi. Tomēr man šķita, ka ir jau par vēlu kaut ko mainīt. Lai gan ballītēs un koncertos man visapkārt bija cilvēki, es bieži jutos vientuļš un nomākts. Reizēm es mēdzu domāt par to, cik kārtīgi un labi cilvēki ir mani vecāki un kā gan es tik tālu esmu nonācis.

Lai gan es sevi uzskatīju par zudušu cilvēku, citi par mani tā nedomāja. 2000. gadā vecāki mani uzaicināja kopā ar viņiem apmeklēt Jehovas liecinieku apgabala kongresu. Es bez īpaša entuziasma piekritu. Man par pārsteigumu, vecāku uzaicinājumu bija pieņēmuši arī brālis un māsa, kuri kopā ar mani bija atstājuši patiesības ceļu.

Klausīdamies kongresa programmu, es atskārtu, ka šajā pašā vietā aptuveni pirms gada es biju atnācis uz kādu rokkoncertu. Milzīgais kontrasts starp šiem abiem pasākumiem mani ietekmēja līdz sirds dziļumiem. Koncerta laikā ik uz soļa mētājās atkritumi un gaiss bija pilns ar cigarešu dūmiem. Lielākā daļa publikas izturējās nelaipni pret citiem, un mūzika bija drūma un nomācoša. Turpretī kongresā man apkārt bija patiesi laimīgi cilvēki. Viņi ar mani sirsnīgi sveicinājās, kaut arī mēs nebijām redzējušies gadiem. Visapkārt valdīja tīrība, un domas, kas izskanēja no skatuves, viesa klausītājos cerību. Redzot, cik pozitīvi cilvēkus ietekmē Bībeles patiesība, es prātoju, kāpēc gan es no tās atteicos. (Jesajas 48:17, 18.)

Tūlīt pēc kongresa es nolēmu atgriezties kristiešu draudzē. Arī brāli un māsu bija aizkustinājis tas, ko viņi pieredzēja kongresā, tāpēc arī viņi pieņēma šādu lēmumu. Mēs visi trīs sākām mācīties Bībeli.

Bībeles pants, kas mani īpaši aizkustināja, bija Jēkaba vēstules 4. nodaļas 8. pants: ”Tuvojieties Dievam, un viņš tuvosies jums.” Es sapratu, ka tad, ja es vēlos tuvoties Dievam, man ir jāsaved kārtībā sava dzīve. Līdztekus citām izmaiņām man bija jāatsakās no narkotikām un jāatmet smēķēšana un dzeršana. (2. Korintiešiem 7:1.)

Es sarāvu attiecības ar kādreizējiem draugiem un atradu jaunus draugus Jehovas tautā. Īpaši daudz man palīdzēja draudzes vecākais, kas mācīja man Bībeli. Viņš regulāri man zvanīja un pie manis iegriezās, lai redzētu, kā man klājas. Līdz pat šai dienai viņš ir viens no maniem tuvākajiem draugiem.

2001. gada pavasarī es kristījos, un to pašu soli spēra arī mans brālis un māsa. Jūs varat iedomāties, cik priecīgi bija vecāki un jaunākais brālis, kad visa mūsu ģimene beidzot bija vienota kalpošanā Jehovam.

Kādreiz man likās, ka Bībeles principi ir pārāk stingri, bet tagad es saprotu, ka tie sniedz nenovērtējamu aizsardzību. Bībele man deva spēku pārstāt lietot un tirgot narkotikas un palīdzēja kļūt par noderīgu sabiedrības locekli.

Man ir gods piederēt pie pasaules mēroga Jehovas kalpu saimes. Šie cilvēki patiešām mīl cits citu, un viņi vienoti kalpo Dievam. (Jāņa 13:34, 35.) Ticības biedru saimē es esmu atradis arī īpašu dārgumu — savu sievu Adrianu, ko es no sirds mīlu. Kalpojot kopā mūsu Radītājam, mēs gūstam daudz prieka.

Tagad es savu dzīvi veltu nevis tam, lai izdabātu savtīgām vēlmēm, bet tam, lai mācītu cilvēkiem Bībeli. Darbs, ko es veicu, būdams pilnas slodzes sludinātājs, man sagādā lielāku prieku nekā jebkas cits. Es ar visdziļāko pārliecību varu teikt, ka Bībele ir izmainījusi manu dzīvi. Beidzot es esmu atradis īstu brīvību.