Es uzaugu ostas pilsētas Turku strādnieku rajonā. Mans tēvs bija boksa čempions, un arī mēs ar jaunāko brāli nodarbojāmies ar boksu. Skolā mani bieži izaicināja uz kautiņu, un es bez vilcināšanās laidu darbā dūres. Pusaudža gados es pievienojos kādai pazīstamai bandai un iesaistījos vēl nežēlīgākos kautiņos. Tajā laikā es sāku klausīties smagā metāla mūziku un man radās vēlēšanās nākotnē kļūt par rokzvaigzni.

Es nopirku bungas, izveidoju grupu un drīz vien kļuvu par grupas vadošo solistu. Man patika plosīties uz skatuves. Mūsu agresīvās uzvedības un šokējošās ārienes dēļ mēs pamazām izpelnījāmies arvien lielāku ievērību. Mēs sākām uzstāties lielu auditoriju priekšā un izdevām dažus albumus, no kuriem pēdējo kritiķi novērtēja īpaši atzinīgi. 80. gadu beigās mēs devāmies uz ASV, lai tur popularizētu savu grupu. Mēs vairākas reizes koncertējām Ņujorkā un Losandželosā un nodibinājām kontaktus ar mūzikas industrijas pārstāvjiem. Pēc tam mēs atgriezāmies Somijā.

Kaut arī man ļoti patika darboties rokgrupā, es jutu, ka manai dzīvei trūkst dziļākas jēgas. Es vīlos mūzikas industrijā, redzēdams, cik nežēlīgi likumi tajā valda, un man apnika mans vieglprātīgais dzīvesveids. Es domāju, ka esmu slikts cilvēks, un baidījos, ka degšu elles ugunīs. Es mēģināju atrast atbildes uz saviem jautājumiem visdažādākajā garīgajā literatūrā un dedzīgi lūdzu Dievam palīdzību, lai gan man pašam šķita, ka nekad nespēšu būt viņam patīkams.

Lai pelnītu iztiku, es strādāju pastā. Kādu dienu es uzzināju, ka viens no maniem darbabiedriem ir Jehovas liecinieks. Es viņu apbēru ar jautājumiem, un viņa loģiskās, uz Bībeli balstītās atbildes mani pamudināja iepazīt Bībeli. Kad es vairākas nedēļas biju mācījies Bībeli, kāda ierakstu kompānija mūsu grupai piedāvāja noslēgt izdevīgu kontraktu, kas dotu iespēju laist klajā albumu ASV. Tāda izdevība gadās tikai vienreiz mūžā, es spriedu.

 Jehovas lieciniekam, kas man mācīja Bībeli, es pateicu, ka ļoti vēlos ierakstīt vēl vienu albumu un pēc tam, kad būšu to izdarījis, es sākšu dzīvot saskaņā ar Bībeles normām un principiem. Viņš neizteica savu personisko viedokli, bet tikai lūdza man izlasīt Jēzus vārdus, kas rakstīti Mateja evaņģēlija 6. nodaļas 24. pantā: ”Neviens nevar kalpot diviem kungiem.” Kad es sapratu, ko šie Jēzus vārdi nozīmē, es samulsu. Bet pēc dažām dienām samulsis un pārsteigts bija mans Bībeles skolotājs, kad es viņam pateicu, ka vēlos sekot Jēzum un tāpēc pametu grupu.

Bībele bija kā spogulis, kas man palīdzēja ieraudzīt savus trūkumus. (Jēkaba 1:22—25.) Es izturējos rupji un cietsirdīgi, jo biju augstprātīgs un ārkārtīgi ambiciozs. Es mēdzu lamāties un kauties, smēķēju un daudz dzēru. Kad es sapratu, cik ļoti mans dzīvesveids ir pretrunā ar Bībeles principiem, es jutos pagalam izmisis. Tomēr es biju gatavs veikt nepieciešamās izmaiņas. (Efesiešiem 4:22—24.)

Mani mocīja vainas apziņa par visu, ko es biju darījis pagātnē, un jo īpaši smagi es to pārdzīvoju sākumā. Man ļoti palīdzēja Jehovas liecinieks, kas man mācīja Bībeli. Viņš man parādīja, kas teikts Jesajas grāmatas 1. nodaļas 18. pantā: ”Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs.” Šis un citi Bībeles panti mani pārliecināja, ka mūsu debesu Tēvs ir žēlsirdīgs un viņš vēlas dziedēt brūces tiem, kas nožēlo savas kļūdas.

Kad es iepazinu Dieva Jehovas brīnišķīgo personību, es vēlējos atdot savu dzīvi viņam. (Psalms 40:9.) Es kristījos 1992. gadā Jehovas liecinieku starptautiskajā kongresā, kas notika Krievijā, Sanktpēterburgā.

Starp Jehovas lieciniekiem es esmu atradis daudz labu draugu. Laiku pa laikam mēs ar draugiem sanākam kopā, lai spēlētu jauku mūziku. Tā patiešām ir skaista dāvana no Dieva. (Jēkaba 1:17.) Bet par īpašu dāvanu es uzskatu savu sievu Kristinu. Kopā mēs esam piedzīvojuši gan priekus, gan bēdas, un es viņai vienmēr varu uzticēt savas dziļākās domas un jūtas.

Ja es nebūtu kļuvis par Jehovas liecinieku, es tagad, iespējams, būtu jau miris. Agrāk es pastāvīgi pieredzēju dažādas problēmas un krīzes, bet tagad manai dzīvei ir īsta jēga un tajā viss ir tā, kā tam ir jābūt.