Es esmu dzimusi Azerbaidžānā, Baku, un ģimenē biju jaunākā no divām meitām. Mans tēvs bija musulmanis, bet māte — ebrejiete. Vecāki ļoti mīlēja viens otru, un nevienam no viņiem nebija iebildumu pret otra ticību. Māte atbalstīja tēvu, kad viņš ramadāna laikā gavēja, un tēvs atbalstīja māti, kad viņa svinēja Pesahu. Mums mājās bija gan Korāns, gan Tora, gan Bībele.

Es sevi uzskatīju par islāmticīgo. Lai gan es nekad nešaubījos par Dieva eksistenci, man nedeva mieru vairāki jautājumi. Es nevarēju saprast: ”Kāpēc Dievs radīja cilvēkus? Kāda jēga ir tam, ka kāds visu savu dzīvi cieš, bet beigās nonāk ellē, kur pieredz mūžīgas mocības?” Tā kā man stāstīja, ka viss notiek pēc Dieva gribas, es domāju: ”Vai tiešām cilvēki ir tikai marionetes Dieva rokās un viņam patīk noraudzīties cilvēku ciešanās?”

12 gadu vecumā es sāku katru dienu skaitīt piecas musulmaņu rituālās lūgšanas — namāzu. Ap to laiku tēvs mūs ar māsu aizsūtīja mācīties ebreju skolā. Skolas priekšmetu vidū bija arī ivrits un Toras tradīcijas. Katru dienu pirms stundām mums bija jāskaita lūgšanas saskaņā ar ebreju tradīciju. Tā nu ik rītu es mājās skaitīju namāzu, bet vēlāk skolā pievienojos ebreju lūgšanām.

Es izmisīgi vēlējos saņemt loģiskas atbildes uz saviem jautājumiem. Vairākkārt es skolā vaicāju rabīniem: ”Kāpēc Dievs radīja cilvēkus? Ko Dievs domā par manu tēvu musulmani? Kāpēc viņš tiek uzskatīts par nešķīstu, ja viņš ir labs cilvēks? Kāpēc Dievs viņu radīja?” Es saņēmu tikai skopas atbildes, un tās pašas — neloģiskas un nepārliecinošas.

2002. gadā mana ticība Dievam tika nopietni iedragāta. Tikai nedēļu pēc tam, kad  mūsu ģimene bija pārcēlusies uz Vāciju, mans tēvs pieredzēja insultu un nonāca komā. Daudzus gadus es biju lūgusi Dievam, lai manas ģimenes locekļi būtu veseli un viņiem klātos labi. Ticēdama, ka vienīgi Visvarenajam Dievam ir vara pār dzīvību un nāvi, es katru dienu lūdzu, lai mans tēvs izdzīvotu. Es spriedu: ”Dievam taču nav grūti izpildīt vienas meitenes karstāko vēlēšanos!” Es nešaubījos, ka viņš atbildēs uz maniem lūgumiem, bet mans mīļais tētis tomēr nomira.

Dieva šķietamā vienaldzība mani pilnīgi satrieca. ”Vai nu es lūdzu nepareizi, vai arī Dieva nemaz nav,” es domāju. Vīlusies līdz sirds dziļumiem, es vairs nespēju skaitīt namāzu. Citas reliģijas man neko nenozīmēja, un es secināju, ka Dieva nav.

Pēc pusgada pie mums atnāca Jehovas liecinieki. Tā kā mēs nebijām sevišķi augstās domās par kristietību, mēs ar māsu gribējām taktiski pierādīt, ka viņu uzskati ir aplami. Mēs viņiem pavaicājām: ”Kāpēc kristieši pielūdz Jēzu, Mariju, krustu un citus elkus, ja desmit baušļos tas ir aizliegts?” Jehovas liecinieki parādīja Bībelē, ka patiesie kristieši nedrīkst pielūgt elkus un ka ar lūgšanām jāvēršas tikai pie Dieva. Tas mani pārsteidza.

Mums ar māsu bija vēl citi jautājumi, piemēram: ”Kā ar trīsvienību? Ja Jēzus ir Dievs, kā viņš varēja dzīvot uz zemes un kā cilvēki viņu varēja nonāvēt?” Jehovas liecinieki atkal ar Bībeles palīdzību paskaidroja, ka Jēzus nav Dievs un nav vienlīdzīgs ar Dievu, tāpēc viņi netic trīsvienībai. ”Tie nu gan ir dīvaini kristieši,” es nodomāju.

Man gribējās zināt, kāpēc cilvēki mirst un kāpēc Dievs pieļauj ciešanas. Jehovas liecinieki man parādīja grāmatu Zināšanas, kas var dot mūžīgu dzīvi *, kurā vairākas nodaļas bija veltītas jautājumiem, kas mani interesēja. Es bez vilcināšanās piekritu viņu piedāvājumam mācīties Bībeli.

Katrā nodarbībā es saņēmu saprātīgas, uz Bībeli balstītas atbildes uz saviem jautājumiem. Es uzzināju, ka Dieva vārds ir Jehova un ka viņa spilgtākā iezīme ir nesavtīga mīlestība. (1. Jāņa 4:8.) Viņš radīja cilvēkus, jo vēlējās dāvāt dzīvību arī citiem. Es sapratu, ka Dievs ienīst netaisnību un drīzumā darīs tai galu uz visiem laikiem, lai gan pagaidām viņš to pieļauj. Vēl Bībeles stundās es noskaidroju, kādu postu cilvēcei sagādāja Ādama un Ievas sacelšanās. (Romiešiem 5:12.) Vienas no šīs sacelšanās bēdīgajām sekām ir tādas, ka cilvēki mirst, un tāpēc arī es zaudēju savu tēvu. Taču Dievs jaunajā pasaulē novērsīs šādas nelaimes un cels augšā tos, kas ir miruši. (Apustuļu darbi 24:15.)

Uzzinot Bībeles patiesību, es guvu atbildes uz saviem jautājumiem. Es atkal sāku ticēt Dievam. Arvien labāk iepazīstot Jehovas lieciniekus, es pārliecinājos, ka viņi ir pasaules mēroga brāļu saime, kurā valda vienotība un mīlestība. (Jāņa 13:34, 35.) Tas, ko es uzzināju par Jehovu, manī raisīja vēlēšanos kalpot viņam, tāpēc es izlēmu kļūt par Jehovas liecinieci un 2005. gada 8. janvārī kristījos.

Bībeles neapstrīdamā loģika mainīja manu skatījumu uz dzīvi. Bībelē atrodamie uzticamie skaidrojumi man sniedza iekšēju mieru. Turklāt milzīgu prieku un mierinājumu man sagādāja cerība atkal satikt savu tēvu, kad viņš tiks celts augšā, kā tas solīts Bībelē. (Jāņa 5:28, 29.)

Arī mans vīrs Jonatans, ar ko es apprecējos pirms sešiem gadiem, ir Jehovas liecinieks. Mēs abi esam pārliecinājušies, ka patiesība par Dievu ir loģiska un vienkārša, un uzskatām to par nenovērtējamu dārgumu. Tāpēc mēs ar prieku stāstām citiem par savu ticību un brīnišķīgo cerību. Tagad es zinu, ka Jehovas liecinieki ir nevis ”dīvaini”, bet gan patiesie kristieši.