Jāņa 10:1—42
10 ”Patiesi, patiesi, es jums saku: tas, kas neieiet aplokā pa vārtiem, bet kāpj iekšā pa citurieni, ir zaglis un laupītājs.
2 Turpretī tas, kas ieiet pa vārtiem, ir avju gans.
3 Vārtu sargs viņam atver, un avis klausa viņa balsij, viņš sauc savas avis vārdā un izved tās laukā.
4 Kad viņš visas savas avis ir izvedis ārā, viņš iet tām pa priekšu, un avis viņam seko, jo pazīst viņa balsi.
5 Svešiniekam tās nekad nesekos, bet bēgs no viņa, jo tās nepazīst svešinieku balsi.”
6 Jēzus tiem minēja šo salīdzinājumu, bet tie nesaprata, ko viņa vārdi nozīmē.
7 Tāpēc Jēzus turpināja: ”Patiesi, patiesi, es jums saku: es esmu vārti avīm.
8 Visi, kas ir nākuši, uzdodamies par mani, ir zagļi un laupītāji, bet avis tiem nav klausījušas.
9 Es esmu vārti: ikviens, kas caur mani ieiet, tiks izglābts, tas ieies un izies, un atradīs ganības.
10 Zaglis nāk vienīgi tādēļ, lai zagtu, nogalinātu un postītu. Es esmu atnācis, lai tām būtu dzīvība un tās būtu pārpārēm.
11 Es esmu labais gans, un labais gans atdod savu dvēseli* par avīm.
12 Algādzis, kas nav gans un kam avis nepieder, redzot, ka tuvojas vilks, pamet avis un bēg, tā ka vilks uzklūp avīm un tās izklīdina, —
13 viņš taču ir tikai nolīgts, un avis viņam nerūp.
14 Es esmu labais gans, es pazīstu savas avis, un manas avis pazīst mani,
15 tāpat kā Tēvs pazīst mani un es pazīstu Tēvu. Un es atdodu savu dvēseli par avīm.
16 Bet man ir vēl citas avis, kas nav no šī aploka. Arī tās man jāatved, tās klausīs manai balsij, un būs viens ganāmpulks un viens gans.
17 Tāpēc Tēvs mani mīl, ka es atdodu savu dvēseli, lai to atkal atgūtu.
18 Neviens man to nav atņēmis, bet es pats to atdodu. Man ir vara to atdot un vara to atkal atgūt. Šādu norādījumu es esmu saņēmis no sava Tēva.”
19 Šo vārdu dēļ jūdu vidū no jauna izcēlās šķelšanās.
20 Daudzi no tiem sacīja: ”Viņā ir dēmons! Viņš ir zaudējis prātu! Kāpēc jūs viņā klausāties?”
21 Citi teica: ”Šie nav dēmona apsēsta cilvēka vārdi. Vai dēmons var atvērt aklo acis?”
22 Tajā laikā Jeruzālemē notika tempļa iesvētīšanas svētki*. Bija ziema,
23 un Jēzus templī staigāja pa Salamana kolonādi.
24 Viņu ielenca jūdi un prasīja: ”Cik ilgi tu turēsi mūsu dvēseles neziņā? Ja tu esi Kristus, tad pasaki to atklāti!”
25 Jēzus atbildēja: ”Es jums esmu teicis, taču jūs neticat. Par mani liecina darbi, ko es daru sava Tēva vārdā,
26 bet jūs neticat, jo neesat manas avis.
27 Manas avis klausa manai balsij, es tās pazīstu, un tās man seko.
28 Es tām dodu mūžīgu dzīvi, tāpēc tās nekad neies bojā, un neviens tās neizraus no manas rokas.
29 Tie, ko Tēvs man ir devis, ir vērtīgāki par visu citu, un neviens tos nevar izraut no Tēva rokas.
30 Es un Tēvs — mēs esam viens.”
31 Tad jūdi atkal paņēma akmeņus, lai viņu nomētātu.
32 Jēzus tiem teica: ”Es jūsu priekšā esmu darījis daudz labu darbu, kas ir no Tēva. Kura darba dēļ jūs gribat mani nomētāt ar akmeņiem?”
33 Jūdi viņam atbildēja: ”Mēs tevi gribam nomētāt nevis laba darba, bet zaimošanas dēļ, jo tu, būdams cilvēks, padari sevi par dievu.”
34 Jēzus tiem sacīja: ”Vai jūsu bauslībā nav rakstīts: ”Es teicu: ”Jūs esat dievi””?
35 Ja jau par dieviem ir nosaukti tie, pret kuriem bija vērsti Dieva vārdi — un Rakstus nav iespējams atcelt —,
36 kā tad jūs varat sacīt man, ko Tēvs ir svētījis un sūtījis pasaulē: ”Tu zaimo,” tāpēc vien, ka es teicu: es esmu Dieva Dēls?
37 Ja es nedaru sava Tēva darbus, tad neticiet man!
38 Bet, ja es tos daru, tad, kaut arī jūs neticat man, ticiet šiem darbiem, lai jūs saprastu un zinātu, ka Tēvs ir vienots ar mani un es esmu vienots ar Tēvu.”
39 Tie no jauna mēģināja viņu saņemt ciet, bet viņš no tiem izvairījās.
40 Pēc tam viņš atkal šķērsoja Jordānu, nonāca vietā, kur Jānis sākumā bija kristījis, un palika tur.
41 Daudz ļaužu nāca pie viņa, un tie runāja: ”Jānis gan neizdarīja nevienu brīnumu, tomēr viss, ko viņš ir teicis par šo cilvēku, ir taisnība.”
42 Un tur daudzi sāka viņam ticēt.
Zemsvītras piezīmes
^ Vai ”dzīvību”.
^ Tempļa iesvētīšanas svētki (Hanuka) tiek svinēti, pieminot jūdu atbrīvošanos no sīriešu un grieķu kundzības un to, ka Jeruzālemē no jauna tika iesvētīts Jehovas templis.
