Jāņa 12:1—50
12 Sešas dienas pirms Pashas Jēzus ieradās Betānijā, kur dzīvoja Lācars, ko Jēzus bija piecēlis no mirušajiem,
2 un tur viņam tika sagatavotas vakariņas. Marta apkalpoja, bet Lācars bija viens no tiem, kas kopā ar viņu bija atlaidušies pie galda*.
3 Tad Marija paņēma mārciņu* smaržīgas eļļas, kas bija īsta nardu eļļa, ļoti dārga, iezieda Jēzus kājas un nosusināja tās ar saviem matiem, un eļļas smarža piepildīja visu māju.
4 Bet viens no viņa mācekļiem, Jūda Iskariots, kas grasījās viņu nodot, sacīja:
5 ”Kāpēc šī smaržīgā eļļa nav pārdota par trīssimt denārijiem un nauda izdalīta nabagiem?”
6 Taču to viņš teica nevis tāpēc, ka rūpētos par nabagiem, bet gan tāpēc, ka bija zaglis — pie viņa atradās naudas lādīte, un viņš piesavinājās tajā ielikto naudu.
7 Bet Jēzus teica: ”Liec viņu mierā! Lai viņa izpilda šo ieražu, sagatavojot mani apbedīšanas dienai.
8 Nabagi ir pie jums vienmēr, bet es gan nebūšu vienmēr.”
9 Tikmēr liels pulks jūdu uzzināja, kur ir Jēzus, un devās uz turieni, lai redzētu ne tikai viņu, bet arī Lācaru, ko viņš bija piecēlis no mirušajiem.
10 Tad virspriesteri nosprieda nogalināt arī Lācaru,
11 jo viņa dēļ daudzi jūdi gāja turp un sāka ticēt Jēzum.
12 Nākamajā dienā daudz ļaužu, kas bija atnākuši uz svētkiem, dzirdēja, ka Jēzus nāk uz Jeruzālemi.
13 Tie paņēma palmu zarus, izgāja viņam pretī un sauca: ”Glāb jel! Svētīts ir tas, kas nāk Jehovas vārdā, Izraēla ķēniņš!”
14 Tad Jēzus sameklēja jaunu ēzeli un uzsēdās tam mugurā, kā rakstīts:
15 ”Nebīsties, Cionas meita! Skaties, tavs ķēniņš nāk, sēdēdams uz ēzeļmātes kumeļa.”
16 Mācekļi to visu sākumā nesaprata, bet, kad Jēzus bija celts godā, viņi atcerējās, ka par viņu šādi bija rakstīts un ka tieši tā arī bija noticis.
17 Bet ļaudis, kas bija bijuši ar viņu, kad viņš pasauca Lācaru no kapa un piecēla to no mirušajiem, nebeidza liecināt par redzēto.
18 Tāpēc arī pulks ļaužu, kas bija dzirdējuši, ka viņš ir izdarījis tādu brīnumu, izgāja viņam pretī.
19 Bet farizeji runāja savā starpā: ”Vai redzat? Mēs neko nespējam padarīt. Visa pasaule viņam seko!”
20 Starp tiem, kas bija atnākuši uz svētkiem, lai pielūgtu Dievu, bija arī grieķi.
21 Tie piegāja pie Filipa, kas bija no Betsaidas Galilejā, un tam lūdza: ”Kungs, mēs gribam redzēt Jēzu!”
22 Filips atnāca un pateica to Andrejam, bet pēc tam Andrejs un Filips aizgāja un pateica to Jēzum.
23 Jēzus tiem atbildēja: ”Ir pienākusi stunda, kad Cilvēka dēlam jātiek celtam godā.
24 Patiesi, patiesi, es jums saku: ja kviešu grauds nenokrīt zemē un nemirst, tas paliek viens, bet, ja mirst, tas nes lielu ražu.
25 Tas, kam viņa dvēsele* ir dārga, to zaudēs, bet tas, kas savu dvēseli šajā pasaulē ienīst, to pasargās mūžīgai dzīvei.
26 Kas grib man kalpot, lai seko man, un tur, kur būšu es, būs arī mans kalps. Kas kalpos man, to mans Tēvs godās.
27 Tagad mana dvēsele ir satraukta. Ko lai es saku? Tēvs, izglāb mani no šīs stundas. Tomēr tieši tāpēc es esmu atnācis, lai pieredzētu šo stundu.
28 Tēvs, pagodini savu vārdu!” Tad no debesīm atskanēja balss: ”Es to esmu pagodinājis un pagodināšu atkal.”
29 Ļaudis, kas stāvēja tuvumā un to dzirdēja, sprieda, ka esot nograndis pērkons, bet citi teica: ”Ar viņu ir runājis eņģelis.”
30 Jēzus atbildēja: ”Šī balss ir atskanējusi nevis manis, bet jūsu dēļ.
31 Tagad šī pasaule tiek tiesāta, un tagad šīs pasaules valdnieks tiks padzīts.
32 Bet, kad es būšu pacelts augšup no zemes, es vilkšu pie sevis visdažādākos cilvēkus.”
33 To viņš teica, norādīdams, kā viņam būs jāmirst.
34 Tad ļaudis viņam jautāja: ”Mēs no bauslības esam dzirdējuši, ka Kristus paliek mūžīgi, bet kāpēc tu saki, ka Cilvēka dēlam jātiek paceltam augšup? Kas ir šis Cilvēka dēls?”
35 Jēzus tiem sacīja: ”Vēl neilgu laiku gaisma būs starp jums. Staigājiet, kamēr jums ir gaisma, lai jūs neuzvarētu tumsa. Tas, kas staigā tumsā, nezina, kurp viņš iet.
36 Kamēr jums ir gaisma, ticiet tai, lai jūs kļūtu par gaismas dēliem.”
To pateicis, Jēzus aizgāja un paslēpās no tiem.
37 Lai gan viņš to priekšā bija darījis tik daudz brīnumu, tie viņam neticēja,
38 un tā piepildījās vārdi, ko teicis pravietis Jesaja: ”Jehova, kas ir ticējis tam, ko esam dzirdējuši? Un kam ir atklājusies Jehovas roka?”
39 Tie nespēja ticēt tāpēc, ka, tā paša Jesajas vārdiem runājot:
40 ”To acis viņš ir padarījis aklas un to sirdis — cietas, lai tie ar acīm neredzētu, ar sirdi nesaprastu, neatgrieztos un es tos nedziedinātu.”
41 Jesaja to teica tāpēc, ka bija redzējis viņa godu, un runāja par viņu.
42 Tomēr pat daudzi varasvīri sāka viņam ticēt, bet atklāti to neatzina, lai farizeji tos neizslēgtu no sinagogas,
43 jo cilvēku atzinība tiem bija dārgāka par Dieva atzinību.
44 Bet Jēzus skaļi teica: ”Kas tic man, tas tic ne tikai man, bet arī tam, kurš mani ir sūtījis,
45 un, kas redz mani, tas redz arī to, kurš mani ir sūtījis.
46 Es esmu gaisma un esmu ieradies pasaulē, lai neviens, kas man tic, nepaliktu tumsā.
47 Ja kāds manus vārdus dzird, bet nepilda, es viņu netiesāju, jo esmu atnācis nevis tiesāt pasauli, bet to glābt.
48 Tam, kas mani atraida un nepieņem manus vārdus, jau ir savs tiesnesis: pēdējā dienā viņu tiesās vārdi, ko esmu runājis,
49 jo es neesmu runājis no sevis, bet Tēvs, kas mani ir sūtījis, pats man ir pavēlējis, ko teikt un ko runāt.
50 Un es zinu, ka viņa pavēle ir mūžīga dzīve. Tāpēc to, ko es runāju, es runāju tā, kā Tēvs man ir teicis.”
Zemsvītras piezīmes
^ Bībeles laikos cilvēki mēdza ieturēt maltītes, atlaidušies pusguļus pie galda.
^ Visticamāk — romiešu mārciņa (apm. 327 g).
^ Vai ”dzīvība”.
