Jāņa 6:1—71
6 Pēc tam Jēzus devās pāri Galilejas jeb Tiberijas jūrai*.
2 Viņam sekoja daudz ļaužu, jo tie redzēja, kā viņš brīnumainā veidā dziedināja slimos.
3 Jēzus uzkāpa kalnā un apsēdās tur kopā ar saviem mācekļiem.
4 Tuvojās jūdu svētki — Pasha.
5 Kad Jēzus pacēla acis un ieraudzīja, ka pie viņa nāk daudz ļaužu, viņš Filipam jautāja: ”Kur lai nopērkam maizi, ko tiem ēst?”
6 Bet to viņš teica, lai pārbaudītu Filipu, jo pats zināja, ko tūlīt darīs.
7 Filips atbildēja: ”Ar maizi, ko var nopirkt par divsimt denārijiem, nepietiks, lai katrs no tiem dabūtu kaut vai mazliet.”
8 Viens no viņa mācekļiem — Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis — viņam teica:
9 ”Te ir kāds zēns, kam ir piecas miežu maizes un divas zivtiņas. Bet kas gan tas ir tik daudziem?”
10 Jēzus sacīja: ”Lai ļaudis atsēžas.” Tajā vietā bija daudz zāles. Ļaudis atlaidās zemē, un vīriešu vien tur bija kādi pieci tūkstoši.
11 Jēzus paņēma maizes, pateicās Dievam un izdalīja tās ļaudīm. Tāpat viņš izdalīja zivis, un katrs dabūja tik, cik vēlējās.
12 Kad tie bija paēduši, viņš saviem mācekļiem teica: ”Savāciet atlikušos maizes gabalus, lai nekas neietu zudumā.”
13 Un tie tos savāca un pielasīja divpadsmit grozus ar maizes gabaliem — tik daudz bija palicis pāri tiem, kas bija ēduši piecas miežu maizes.
14 Kad cilvēki redzēja, kādus brīnumus viņš dara, tie runāja: ”Šis tiešām ir tas pravietis, kam bija jānāk pasaulē.”
15 Tāpēc Jēzus, zinādams, ka tie taisās nākt, sagrābt viņu un iecelt par ķēniņu, viens pats atkal uzkāpa kalnā.
16 Kad pienāca vakars, viņa mācekļi nogāja pie jūras
17 un, iekāpuši laivā, devās pāri jūrai uz Kapernaumu. Bija jau satumsis, bet Jēzus vēl nebija atgriezies pie viņiem.
18 Pūta stiprs vējš, un jūrā sacēlās viļņi.
19 Kad viņi bija nobraukuši piecus vai sešus kilometrus*, viņi ieraudzīja Jēzu ejam pa jūras virsu un tuvojamies laivai, un viņi pārbijās.
20 Bet viņš tos uzrunāja: ”Tas esmu es, nebaidieties!”
21 Tad tie viņu ar prieku uzņēma laivā, un drīz laiva piestāja krastā, uz kuru viņi devās.
22 Nākamajā dienā ļaudis, kas stāvēja otrā jūras krastā, redzēja, ka tur nav bijis citas laivas kā tikai viena un ka Jēzus nebija tajā iekāpis kopā ar saviem mācekļiem, bet mācekļi bija aizbraukuši vieni paši.
23 Tikmēr netālu no vietas, kur tie bija ēduši maizi pēc tam, kad Kungs bija pateicies Dievam, piestāja laivas no Tiberijas.
24 Redzēdami, ka tur nav ne Jēzus, ne viņa mācekļu, ļaudis sakāpa laivās un devās uz Kapernaumu meklēt Jēzu.
25 Kad ļaudis viņu atrada jūras otrā pusē, tie viņam jautāja: ”Rabi, kad tu šeit ieradies?”
26 Jēzus atbildēja: ”Patiesi, patiesi, es jums saku: jūs mani meklējat nevis tāpēc, ka redzējāt brīnumus, bet tāpēc, ka ēdāt maizi un paēdāt.
27 Darbojieties, lai iegūtu nevis tādu ēdienu, kas bojājas, bet tādu, kas paliek mūžīgai dzīvei un ko jums dos Cilvēka dēls, jo viņu ar savu labvēlību ir apzīmogojis Tēvs — Dievs.”
28 Tad tie viņam vaicāja: ”Kā lai mēs darām Dievam tīkamus darbus?”
29 Jēzus atbildēja: ”Dieva darbs ir tas, ka jūs ticat viņa sūtītajam.”
30 Bet tie sacīja: ”Kādu zīmi tu parādīsi, lai mēs to redzētu un tev ticētu? Kādu darbu tu paveiksi?
31 Mūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī, kā ir rakstīts: ”Viņš tiem deva ēst maizi no debesīm.””
32 Jēzus tiem teica: ”Patiesi, patiesi, es jums saku: Mozus jums nav devis maizi no debesīm, bet mans Tēvs gan jums dod īsto maizi no debesīm.
33 Dieva maize ir tas, kurš nāk no debesīm un dod pasaulei dzīvību.”
34 Tad tie lūdza: ”Kungs, dod mums šo maizi vienmēr.”
35 Jēzus turpināja: ”Es esmu dzīvības maize. Tas, kas nāk pie manis, nekad nebūs izsalcis, un tam, kas man tic, nekad neslāps.
36 Bet, kā es jums esmu sacījis, jūs gan esat mani redzējuši, tomēr neticat.
37 Visi, ko Tēvs man dod, nāks pie manis, un nevienu, kas nāk pie manis, es nedzīšu prom,
38 jo es esmu atnācis no debesīm, lai pildītu nevis savu gribu, bet tā gribu, kurš mani ir sūtījis.
39 Mana sūtītāja griba ir tāda, lai no visiem, ko viņš man ir devis, es nevienu nezaudētu, bet celtu augšā pēdējā dienā.
40 Jo mana Tēva griba ir tāda, lai katrs, kas redz Dēlu un tic viņam, iegūtu mūžīgu dzīvi, un pēdējā dienā es to celšu augšā.”
41 Tad jūdi sāka kurnēt par viņu, jo viņš bija teicis: ”Es esmu maize, kas nākusi no debesīm.”
42 Tie runāja: ”Vai tad tas nav Jēzus, Jāzepa dēls, kura tēvu un māti mēs pazīstam? Kā viņš tagad var teikt: ”Es esmu nācis no debesīm”?”
43 Bet Jēzus tiem sacīja: ”Beidziet kurnēt!
44 Neviens nevar atnākt pie manis, ja viņu nevelk Tēvs, kas mani sūtījis; un es viņu celšu augšā pēdējā dienā.
45 Praviešos ir rakstīts: ”Un tie visi būs Jehovas mācīti.” Ikviens, kas klausās Tēvā un mācās, nāk pie manis.
46 Protams, Tēvu neviens cilvēks nav redzējis. Vienīgi tas, kas ir no Dieva, — tas ir redzējis Tēvu.
47 Patiesi, patiesi, es jums saku: kas tic, iegūs mūžīgu dzīvi.
48 Es esmu dzīvības maize.
49 Jūsu tēvi tuksnesī ēda mannu, tomēr nomira.
50 Bet šī maize, kas nāk no debesīm, ir tāda, ka neviens, kas to ēd, nemirs.
51 Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēd šo maizi, dzīvos mūžīgi, un šī maize ir mana miesa, ko es došu par pasaules dzīvību.”
52 Jūdi sāka strīdēties savā starpā: ”Kā viņš mums var dot ēst savu miesu?”
53 Jēzus viņiem teica: ”Patiesi, patiesi, es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka dēla miesu un nedzerat viņa asinis, jums nav dzīvības pašiem sevī.
54 Kas ēd manu miesu un dzer manas asinis, iegūs mūžīgu dzīvi, un pēdējā dienā es viņu celšu augšā,
55 jo mana miesa ir īsts ēdiens un manas asinis ir īsts dzēriens.
56 Kas ēd manu miesu un dzer manas asinis, paliek vienotībā ar mani, un es — vienotībā ar viņu.
57 Tāpat kā dzīvais Tēvs mani ir sūtījis un es dzīvoju, pateicoties Tēvam, arī tas, kas ēd manu miesu, dzīvos, pateicoties man.
58 Šī ir maize, kas ir nākusi no debesīm. Tā nav tāda, kādu ēda jūsu tēvi, kas tik un tā nomira. Kas ēd šo maizi, dzīvos mūžīgi.”
59 To viņš teica, kad mācīja sapulcē* Kapernaumā.
60 Daudzi viņa mācekļi, to dzirdējuši, sacīja: ”Šie vārdi ir briesmīgi. Kas tajos var klausīties?”
61 Bet Jēzus, zinādams, ka viņa mācekļi par to kurn, jautāja: ”Vai tas jums ir par klupšanas akmeni?
62 Bet ko jūs teiksiet, ja redzēsiet Cilvēka dēlu uzkāpjam tur, kur viņš ir bijis iepriekš?
63 Gars dara dzīvu, bet miesa neder nekam. Vārdi, ko es jums esmu teicis, ir gars un dzīvība.
64 Bet jūsu vidū ir tādi, kas netic.” Jēzus jau no sākuma zināja, kuri ir tie, kas netic, un kurš ir tas, kas viņu nodos.
65 Viņš turpināja: ”Tāpēc es jums esmu teicis: neviens nevar atnākt pie manis, ja vien tādu iespēju viņam nepiešķir Tēvs.”
66 No šī brīža daudzi viņa mācekļi atgriezās pie tā, ar ko bija nodarbojušies agrāk, un vairs negāja viņam līdzi.
67 Tad Jēzus jautāja tiem divpadsmit: ”Vai arī jūs gribat aiziet?”
68 Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: ”Kungs, pie kā lai mēs ejam? Tev ir mūžīgās dzīves vārdi,
69 un mēs ticam un zinām, ka tu esi Dieva Svētais.”
70 Jēzus viņiem sacīja: ”Vai es neesmu izvēlējies jūs divpadsmit? Bet viens no jums ir apmelotājs.”
71 Viņš runāja par Jūdu, Sīmaņa Iskariota dēlu, kurš viņu vēlāk nodeva, lai gan bija viens no divpadsmit.
Zemsvītras piezīmes
^ Burt. ”divdesmit piecus vai trīsdesmit stadijus”. Sk. 16. pielikumu.
^ Vai ”sinagogā”.
